3. Mutiski nostāsti. — Es nenoniecināju neviena vēstījuma. Bet jo sevišķi man jāpateicas Agrafenai Trifonovai, stārasta Avdeja mātei, kas, kā stāsta, bijusi pārvaldnieka Garbovicka mīļākā.
4. Pagasta ruļļi ar agrāko stārastu piezīmēm (rēķinu un izdevumu grāmatas), zīmējoties uz zemnieku tikumību un turību.
Valstība, ko tās galvaspilsētas vārdā dēvē par Gorjuhinu, uz zemeslodes aizņem vairāk nekā 240 desetīnu platības. Iedzīvotāju skaits sniedzas līdz 63 dvēselēm. Ziemeļos tai saiet robežas ar Djeriuhovas un
Perkuhovas ciematiem, kuru iedzīvotāji ir nabadzīgi, novājējuši un maza auguma, bet viņu lepnie īpašnieki nodevušies trakulīgām zaķu medībām. Dienvidos Sivkas upe to nošķir no Karačevskas brīvļaužu īpašumiem — no nemierīgiem kaimiņiem, kas slaveni ar nevaldāmi cietsirdīgu dabu. Rietumpusē to iekļauj ziedošie Zaharjinskas lauki, kas plaukst un zeļ gudru un izglītotu muižturu valdīšanā. Austrumos tā piekļaujas mežonīgam, neapdzīvotam apgabalam, nepārejamam purvam, kur aug vienīgi dzērvenes, kur atskan tikai vienmuļīgā varžu kurkšana un kur māņticīga teika domā esam kāda velna mājokli.
NB. Šis purvs arī saucas par Velnapurvu. Stāsta, it kā kāda plānprāte gane netālu no šīs nomaļās vietas pieskatījusi cūku baru. Viņa kļuvusi grūta un nekādi nav varējusi patiesīgi izskaidrot šo atgadījumu. Tautas balss vainojusi velnu — bet šis nostāsts nav vēsturnieka ievērības cienīgs, un pēc Nibura būtu nepiedodami tam noticēt.
Jau no senlaikiem Gorjuhina ievērojama ar savu auglību un labvēlīgo klimatu. Rudzi, auzas, mieži un griķi briest auglīgajās druvās. Bērzu birzs un egļu mežs apgādā iedzīvotājus ar baļķiem un kritušiem kokiem ēku celšanai un apkurei. Netrūkst riekstu, dzērveņu, brūkleņu un melleņu. Aug neparasti daudz sēņu; saceptas un ar krējumu tās ir garšīga, kaut gan neveselīga barība. Dīķis pilns ar karūsām, bet Sivkas upē mīt līdakas un vēdzeles.
Gorjuhinas iedzīvotāji lielāko tiesu vidēja auguma, spēcīgi un vīrišķīgi miesās, acis viņiem pelēkas, mati gaiši vai rūsgani. Sievietes ievērojamas ar mazliet augšup uzrautiem deguniem, izspiestiem vaigu kauliem un tuklumu. — NB. Veselīga sieva — šāds apzīmējums bieži vien gadās stārasta piezīmēs pagasta ruļļos. — Vīrieši ir labsirdīgi, strādīgi (sevišķi savā druvā), drošsirdīgi, kareiviski: daudzi no viņiem vieni paši iet lāču medībās un apkaimē pazīstami kā dūru varoņi; vispār visi nododas jutekliskai dzeršanas baudai. Bez mājas darbiem sievietes piedalās vīriešu darbu lielākajā daļā un nepaliek tiem pakaļ drosmē, reti kāda baidās stārasta. Viņas izveido spēcīgu sabiedrisku sardzi, kas pastāvīgi modra kunga sētā, un tiek sauktas par pīķeniecēm (no vārda pīķis). Pīķenieču galvenais uzdevums — pēc iespējas biežāk dauzīt ar akmeni pa čuguna plāksni un tā baidīt ļaunprātību. Viņas ir tikpat šķīstas, cik skaistas; pārdrošnieka uzbrukumam atbild skarbi un iespaidīgi.
Gorjuhinas iedzīvotāji kopš senlaikiem plaši tirgojas ar lūkiem, sētuvēm un vīzēm. To veicina Sivkas upe, pār kuru viņi pārceļas pavasaros laiviņās, gluži kā senie skandināvi, bet pārējā gadalaikā pārbrien, iepriekš atlokot bikses līdz ceļgaliem.
Gorjuhinas valoda noteikti ir slāvu valodas atzarojums, bet atšķiras no tās tāpat kā krievu valoda. Tā pārpilna saīsinājumiem un aprautībām — tajā daži burti vai nu pavisam atmesti, vai apmainīti ar citiem. Tomēr krievu cilvēkam viegli saprast gorjuhinieti — un otrādi.
Vīrieši parasti precas 13 gadu veci ar 20 gadu jaunavām. Sievas sit. savus vīrus 4 vai 5 gadus. Pēc tam vīri sāk sist sievas; tādējādi abiem dzimumiem ir savs valdīšanas laiks un līdzsvars ievērots.
Bēru sarīkošana notikusi šādā kārtā. Jau nāves dienā mirušo aiznesa uz kapsētu — lai istabā tīri par velti neaizņemtu lieku vietu. Tāpēc gadījās, ka piederīgiem par neizsakāmu prieku mirušais sāka šķa- vāt vai žāvāties taisni tai brīdī, kad viņu šķirstā iznesa pa ciema vārtiem. Sievas apraudāja vīrus vaimanādamas un skaitīdamas: «Gaišumiņ, mana brašā galviņa! Kam tu mani pamet? Kā lai tevi pieminu?» Pārnākot no kapsētas, nelaiķim par godu sākās bēru svinības, un radi un draugi bija piedzērušies 2—3 dienas vai pat visu nedēļu atkarībā no sirsnības un pieķeršanās viņa piemiņai. Šīs senlaiku paražas godā vēl šobaltdien.
Gorjuhiniešu apģērbam piederējās krekls, ko valkāja virs biksēm, un tā ir viņu slāviskās izcelšanās pazīme. Ziemā viņi valkāja aitādas kažoku, bet vairāk gan izskata pēc nekā aiz īstas nepieciešamības — jo kažoku parasti uzmeta uz viena pleca un nosvieda pie vismazākā darba, kas vien prasīja kustības.
Zinātne, māksla un dzeja Gorjuhinā jau kopš senlaikiem atradušās diezgan ziedošā stāvoklī. Bez priestera un baznīcas kalpotājiem arvien bijis iespējams sastapt vēl arī citus rakstu pratējus. Hronikas min rakstvedi Terentiju, kas dzīvojis ap 1767. gadu un pratis rakstīt ne vien ar labo, bet arī ar kreiso roku. Šis neparastais cilvēks bijis apkaimē ievērojams kā dažādu vēstuļu, lūgumrakstu, privātu pasu u. tml. sacerētājs. Ne vienu reizi vien cietis par savu mākslu, pakalpību un piedalīšanos dažādos svarīgos notikumos; viņš nomiris lielā vecumā, taisni ap to laiku, kad mācījies rakstīt ar labo kāju, jo abu roku raksts bijis pārāk pazīstams. Kā lasītājs redzēs, viņam pieder ievērojama loma arī Gorjuhinas ciema vēsturē.
Arī mūzika arvien bijusi izglītoto gorjuhiniešu iecienīta māksla; balalaika un dūdas, sagādādamas baudu jūtīgajām sirdīm, vēl tagad dzirdamas viņu mājokļos, īpaši vecajā sabiedriskajā namā, kas greznots ar eglīti un divgalvainā ērgļa atveidu.
Kādreiz senajā Gorjuhinā zēlusi arī dzeja. Arhipa Plikpaura vārsmas vēl līdz šim laikam saglabājušās pēcnācēju atmiņā.