«Trifon Ivanov!
Šīs vēstules pasniedzējs, mans pilnvarotais**, brauc uz manu dzimto muižu Gorjuhinas ciemā, lai uzņemtos tās pārvaldīšanu. Pēc viņa ierašanās tūlīt jāsasauc zemnieki un jāpavēstī viņiem mana kundziskā griba, proti: mana pilnvarotā ** pavēlēm viņiem, zemniekiem, jāklausa tāpat kā manām pavēlēm. Un visu, ko vien viņš pieprasīs, darīt bez vārda runas, pretējā gadījumā viņam tiesība apieties ar tiem visā bardzībā. Uz to mani mudinājusi viņu nekaunīgā nepaklausība un Tava, Trifon Ivanov, blēdīgā palaidnība.
Parakstījies N. N.»
Tad **, izplētis kājas līdzīgi burtam X un iespriedis rokas sānos līdzīgi krievu burtam O, teica sekojošu īsu un kodolīgu uzrunu: — Pielūkojiet jūs man, ka neko daudz neprātojat, — jūs, es zinu, esat izlaisti ļaudis, bet es izdzīšu no jūsu galvām durnumu varbūt vēl ātrāk nekā vakardienas skurbuli. — Bet skurbuļa vairs nevienā galvā nebija. Gorjuhinieši, kā pērkona pārsteigti, nokāra degunus — un šausmu pilni izklīda pa mājām.
PĀRVALDNIEKA ** VALDĪŠANA
** pārņēma valdīšanas grožus un uzsāka ieviest dzīvē savu politisko sistēmu. Tā ir sevišķas aplūkošanas cienīga.
Tās galvenais pamats bija sekojoša aksioma: jo zemnieks turīgāks, toties tas izlutinātāks, jo nabadzīgāks, toties pazemīgāks. Tāpēc ** centās pēc dzimtmuižas pazemības kā pēc galvenā zemnieku tikuma. Viņš pieprasīja zemnieku sarakstus, sadalīja zemniekus turīgajos un nabagajos. 1) Nenokārtotās nodevas tika uzliktas visturīgākajiem zemniekiem un piedzītas ar vislielāko bardzību. 2) Nabadzīgajiem un slaistiem tūdaļ lika apstrādāt zemi — un, ja, pēc pārvaldnieka domām, viņu darbs izrādījās nepietiekams, tad viņš tos nodeva par kalpiem pie citiem zemniekiem, par ko šie viņam maksāja labprātīgu nodevu, bet kalpībā nodotajam bija pilnīgas tiesības atpirkties, samaksājot bez parāda vēl divkārtīgu gada nodevu. Visas sabiedriska veida klaušas tika uzliktas turīgajiem zemniekiem. Rekrūšu ņemšana bija šā savtīgā pārvaldnieka lielākā varenība, jo no tās pēc kārtas atpirkās visi turīgākie zemnieki, kamēr pēdīgi pienāca kārta nelietim vai izpostītajam.[15] Ļaužu sanāksmes tika atceltas. Nodevas viņš vāca pamazām un cauru gadu no vietas. Bez tam vēl ieveda neparedzētas nodevas. Likās — zemnieki nemaksāja neko vairāk kā senāk, taču nevarēja ne sapelnīt, ne sakrāt pietiekami daudz naudas. Triju gadu laikā Gorjuhina galīgi paputēja.
Gorjuhina panīka, tirgus bija tukšs, Arhipa Plikpaura dziesmas apklusa. Bērni gāja ubagot. Puse zemnieku bija arājos, bet otra puse gāja par kalpiem; un baznīcas svētku diena, kā vēstī hronists, bija vairs nevis prieka un līksmības, bet bēdu un rūgtu atmiņu gadadiena.