Pēc kāda laiciņa Edmons pilns cerību apēda gabaliņu maizes un uzdzēra malku ūdens un, pateicoties savam spēcīgajam augumam un stiprajai dabai, drīz vien jutās gandrīz vai pilnīgi atspirdzis.
Šādā gaidīšanā pagāja visa diena, bet troksnis un klauvēšana vairs neatkārtojās.
Istājās nakts un klusums, kuru nekas nepārtrauca.
— Tas ir bijis cietumnieks, kas klaudzināja, — ar neizsakāmu prieku sev teica Edmons.
No šā brīža viņa smadzenes it kā atkal uzliesmoja, dzīve atgriezās atpakaļ līdz. ar stipru gribu darboties.
Nakts pagāja, bet troksnis nebija dzirdams.
Visu šo nakti Edmons negulēja.
Atausa diena. Par laiku atnāca cietuma sargs un atnesa brokastis. Edmons bija jau apēdis vakarējo ēdienu. Viņš arī brokastis aši apēda un aizvien klausījās troksnī, kad jel tas atkal sāksies. Domās viņš trīsēja, ka tikai troksnis nebūtu apstājies uz mūžu. Drīz viņš staigāja apkārt pa savu krātiņu, drīz stundām ilgi kustināja sava loga dzelžus, vingrinādams atkal savus locekļus, ko bija jau sen atmetis. Tagad viņš atkal gribēja stāties cīņā par saavu nākotni un uzvarēt.
Pa starpām pārtraukdams šo drudžaino darbību, viņš ieklausījās, vai atkal nesākas klauvēšana, dusmodamies par šā cietumnieka pārlieko apdomību, kurš tomēr nespēja iedomāties, ka viņu darbā bija traucējis cits cietumnieks, kurš tāpat lūkoja tikt brīvībā.
Pagāja vēl diena un vēl, un vēl — trīs dienas, septiņdesmit divas nāves garas stundas, kuras bija noskaitītas minūti pēc minūtes!
Pēdīgi, kad cietuma sargs vakarā atnāca pēdējo reizi, kad Edmons vai simto reizi bija turējis ausi pie sienas, viņam izlikās, it kā viņa galvā, kura bija piespiesta pie mēmajiem akmeņiem, no tālienes atskanētu tik tikko sadzirdamas skaņas.
Dantess atkāpās, lai sakārtotu savas uztrauktās domas, vairākas reizes pastaigāja pa kameru un atkal pielika ausi pie sienas.
Nevarēja vairs būt šaubu: viņpus sienas kaut kas tika rīkots. Cietumnieks bija nojautis sava pirmā ieroča bīstamību un nu lika lietā citu ieroci, kurš necēla tik lielu troksni; bez šaubām, viņš bija āmuru nomainījis pret lāpstu.
Šā atraduma uzmundrināts, Dantess apņēmās nākt palīgā nepagurstošajam strādniekam. Viņš atbīdīja no sienas, no kurienes troksnis likās nākam, savu gultu un meklēja visapkārt kādu rīku, ar ko varētu atsist mūra kaļķus un izcelt kādu akmeni no sienas.
Nekas noderīgs nebija redzams. Viņam nebija ne nazis, ne kāds cits ass rīks. Bija gan dzelži pie viņa loga, bet tik daudz reižu jau viņš bija pārliecinājies, ka tie bija cieši ielaisti sienā un ka nebija vērts i mēģināt tos izkustināt. Vienīgās mēbeles viņa krātiņā bija gulta, galds, sols, spainis un krūze. Gultā gan bija dzelzs stieņi, bet tie bija pie koka piestiprināti ar skrūvēm. Vajadzēja kaut kādu rīku, ar ko atlauzt skrūves, lai dabūtu šos dzelzs stieņus. Pie galda un sola nebija itin nekā asa: pie spaiņa gan bija bijusi stīpa, bet tā bija jau noņemta.
Dantesam neatlika nekāds cits līdzeklis kā vien sasist krūzi un ar asajām lauskām iesākt savu rakšanas darbu.
Viņš nosvieda krūzi zemē, un tā saplīsa gabalu gabalos.
Dantess izmeklēja sev divas trīs asākas lauskas un paslēpa tās salmos, kamēr citas atstāja turpat uz zemes. Saplēsta krūze — tas ir tik dabisks gadījums, ka tur nevarēja būt ne mazāko aizdomu.
Edmonam palika visa nakts darbam, bet pa tumsu darbs veicās vāji, jo viņam vajadzēja izlīdzēties tikai ar tausti, un drīz viņš nomanīja, ka cietā siena bija notrulinājusi viņa darba riku. Viņš atstūma gultu atkal tās agrākā vietā un gaidīja dienu. Līdz ar cerībām atnāca arī pacietība.
Visu nakti viņš dzirdēja, ka nezināmais racējs turpināja savu darbu.
Atausa diena, atnāca cietuma sargs. Dantess teica viņam, ka dzerdams viņš izmetis krūzi no rokām, un krūze saplīsusi. Sargs kaut ko norūca bārdamies un izgāja atnest jaunu krūzi, nevīžodams pat ne pacelt sadauzīto veco krūzi.
Pēc minūtes viņš atnāca ar citu krūzi, piekodinādams Dantesam būt uzmanīgākam, un atkal aizgāja.
Dantess ar neizsakāmu prieku dzirdēja, ka noskanēja atslēga apgriezdamās, kas agrāk viņam ikreiz bija it kā sažņaudzis sirdi. Viņš klausījās, kā tālumā noskanēja sarga soļi, tad, kad pēdējās skaņas bija apklusušas, atrāva savu gultu no sienas un nu vājā dienas gaismā pārliecinājās, ka viss pagājušās nakts pūliņš bijis veltīgs, jo viņš rakdams bija atdūries pret akmeni un ne pret kaļķi, kurš bija visapkārt akmenim.
Kaļķis no mitruma bija kļuvis diezgan mīksts.
Priecīgi sirdij pukstot, Dantess redzēja, ka kaļķis gabaliņiem atdalījās no mūra. Taisnība gan — šie gabaliņi bija tikai putekļa lielumā, bel pusstundas laikā viņš tomēr bija sastrādājis jau sauju. Matemātiķis būtu varējis izrēķināt, ka divu gadu laikā tādā darbā varētu izcirst, ja vien pretim negadītos klints, eju, kas būtu divas kvadrātpēdas plata un divdesmit pēdas gara.
Tad cietumnieks pats sev pārmeta, ka nebija izmantojis šim darbam ilgos laika sprīžus, kuros bija nodevies gaidīšanai, pātaru skaitīšanai un izmisumam.
Gandrīz vai sešu gadu laikā, kurus viņš bija jau pavadījis šinī cietumā, — cik lielu darbu viņš nebūtu paspējis, kaut arī lēnām, palēnām!
Un šīs domas deva viņam jaunu sparu.
Trijās dienās ar lielu uzmanību viņš bija tik daudz paspējis, ka varēja, atkasīdams kaļķus, atklāj visapkārt akmeni. Siena bija mūrēta no akmeņu šķembām, kuru starpā bija lielākas saturības dēļ ielaisti lieli akmeņi. Šis nule atklātais akmens piederēja pie šādiem saturamiem akmeņiem; tagad vajadzēja to izkustināt no vietas.
Dantess gribēja lo izdarīt ar nagiem, bet pūliņi bija veltīgi.
Krūzes šķembeles lūza, kad Dantess gribēja ar tām lūkot izcelt akmeni.