Naktij iestājoties, ar zināmam grūtībām iekļuvu savā mītnē, kur nolikos uz grīdas. Tā es pavadīju naktis gandrīz divas nedēļas, un šai laikā ķeizars pavēlēja izgatavot manām vajadzībām gultu. Man ratos atveda seši simti parastā lieluma matračus un novietoja tos manā mājā; simt piecdesmit matrači tika sašūti kopā, izveidojot man platumā un garumā atbilstošu matraci, četrus šādus matračus novietoja vienu uz otra, bet arī tad es sajutu, cik cieta bija gludā akmens grīda. Tādos pašos apmēros man pagatavoja palagus, segas un apklājus, diezgan pieņemamus cilvēkam, kas bija tik sen pieradis pie grūtībām.
Kad ziņa par manu ierašanos izplatījās ķeizaristē, neticami lielā skaitā sāka saplūst bagāti, dīkdienīgi un ziņkāri ļaudis, lai mani redzētu; sādžas palika gandrīz tukšas, un būtu radušies lieli traucējumi zemkopībā un mājsaimniecībā, ja viņa majestātes izdotie rīkojumi un pavēles laikā nenovērstu šo postu. Viņš pavēlēja, ka tiem, kas mani jau redzējuši, jāatgriežas mājās un ka tie bez galma atļaujas nedrīkst manai mītnei pienākt tuvāk par piecdesmit jardiem, un tas sagādāja krietnus ienākumus valsts sekretāriem.
Visā šai laikā imperators bieži sasauca valsts padomi, lai apspriestos, kā ar mani rīkoties; vēlāk es uzzināju no kāda sava tuva drauga, ļoti dižciltīga vīra, kas visai labi pārzināja valsts noslēpumus, ka galmam manis dēļ bijušas lielas grūtības. Viņi baidījušies, ka es varētu izlauzties brīvībā, ka manis uzturēšana varētu prasīt pārāk lielus izdevumus un radīt badu. Dažreiz viņi nolēmuši mani mērdēt badā vai vismaz iešaut man sejā un rokās saindētas bultas, kas drīz mani nobeigtu, bet tad apsvēruši, ka, tik milzīgam līķim satrūdot, varētu izcelties galvaspilsētā mēris un izplatīties visā impērijā. Šo apspriežu laikā daži armijas virsnieki sapulcējušies pie lielās padomes zāles durvīm un divi no tiem ielaisti sanāksmē, kur tie snieguši ziņojumu par manu izturēšanos pret sešiem iepriekš minētajiem noziedzniekiem, un tas radījis man tik labvēlīgu iespaidu viņa majestātes un visu padomes locekļu sirdīs, ka izdots imperatora rīkojums, lai visi ciemi deviņi simti jardu attālumā no galvaspilsētas katru rītu piegādātu sešus vēršus, četrdesmit avis un citas barības vielas manam uzturam kopā ar attiecīgu daudzumu maizes, vīna un citu dzērienu; un to visu viņa majestāte pavēlēja apmaksāt no savas kases, jo šis valdnieks dzīvo galvenokārt no ienākumiem, ko dod viņa paša īpašumi, un visai reti, tikai sevišķi svarīgos gadījumos, pieprasa subsīdijas no saviem pavalstniekiem, kuriem jāierodas karā, pašiem sedzot izdevumus. Bez tam sešsimt personu tika nozīmētas man par apkalpotājiem, kuriem piešķīra algu uzturam, un abās pusēs manām durvīm tika uzstādītas ērtas teltis viņu vajadzībām. Tāpat tika pavēlēts trīssimt drēbniekiem, lai tie man pašūtu pēc vietēj ās modes darinātu tērpu, bet seši viņa majestātes lielākie zinātnieki sāka man mācīt vietējo valodu, un visbeidzot tika izdots rīkojums, ka imperatora, muižnieku un gvardes zirgi bieži jāapmāca manā klātienē, lai tie pie manis pierastu. Visi šie rīkojumi tika pienācīgi izpildīti, un trijās nedēļās es guvu lielas sekmes liliputu valodā; šai laikā imperators mani bieži pagodināja ar savieim apciemojumiem un ar patiku piedalījās valodas stundās. Mēs jau sākām pat nedaudz sarunāties; un pirmie vārdi, kurus iemācījos, izpauda manu vēlēšanos, «lai viņš būtu tik laipns atdot man brīvību», tos es katru dienu viņam atkārtoju: uz ceļiem nometies. Viņa atbilde, cik nopratu, bija, ka tas varētu notikt pēc kāda laika un ka to nevarot atļaut bez viņa padomes piekrišanas, un ka vispirms man vajagot lumos kelmin pesso desmar lon emposo; tas ir, zvērēt, ka dzīvošu mierā ar viņu un viņa valsti; bet ar mani apiešoties ļoti laipni, un viņš man deva padomu ar pacietību un lēnprātīgu uzvedību iegūt viņa paša un tautas labvēlību. Viņš lūdza neuzskatīt par apvainojumu, ja pavēlēšot dažiem sevišķu uzdevumu ierēdņiem mani pārmeklēt, jo varbūt man esot klāt daži ieroči, kuriem jābūt ļoti bīstamiem, ja jie atbilstot manam apbrīnojamajam lielumam. Es teicu, ka viņa majestāte būs apmierināts, jo esmu gatavs pats noģērbties un izkratīt savas kabatas viņa priekšā. To izteicu daļēji ar vārdiem, daļēji ar kustībām. Ķeizars atbildēja, ka saskaņā ar impērijas likumiem mani pārmeklēšot divi ierēdņi, un viņš zinot, ka to nevarot izdarīt bez manas piekrišanas un palīdzības, bet esot tik labās domās par manu augstsirdību un taisnīgumu, ka uzticot to personas manām rokām, ka viss, ko tie atņemšot, tikšot man atdots, kad es atstāšu viņu zemi, vai arī apmaksāts pēc manis noteiktas cenas. Es paņēmu abus ierēdņus savās rokās, ieliku tos vispirms sava kamzoļa kabatās un tad visās pārēj ās kabatās, atskaitot divas vestes kabatas un vienu slepenu kabatu, kuras negribēju ļaut pārmeklēt, jo tur glabājas daži sīkumi, kas varēja būt nozīmīgi tikai man pašam. Vienā no manām vestes kabatām bija sudraba pulkstenis un otrajā maks ar dažiem zelta gabaliem. Ierēdņi, kuriem bija līdz spalva, tinte un papīrs, sastādīja sīku sarakstu, atzīmējot ikvienu atrasto priekšmetu; un, kad tas bija padarīts, viņi lūdza man viņus nocelt atkal zemē, lai varētu šo sarakstu nodot imperatoram. Šo inventāra sarakstu es vēlāk pārtulkoju angļu valodā, un vārds vārdā tas skan šādi: