— Man nav naudas.
— Nemels! Tā ir pie tiesneša Tečera. To tu atnes. Man tā vajadzīga.
— Man nav naudas, es tev saku. Pavaicā tiesnesim Tečeram, viņš tev teiks to pašu.
— Labs ir, es pavaicāšu un likšu arī viņam bleķot — gan jau zinu, kāpēc. Saki — cik daudz tev ir kabatā? Dod šu!
— Man ir tikai viens dolārs, un tas man vajadzīgs!
— Man vienalga, kam tas tev vajadzīgs,— padod tikai šurp!
Viņš paņēma dolāru un iekoda tajā, lai pārliecinātos, vai tas ir īsts,
tad teica, ka iešot pilsētā nopirkt viskiju, neesot dzēris visu dienu.
Kad vecais jau bija uz šķūņa jumta, viņš vēl iebāza pa logu galvu un ņēmās zākāt mani par to, ka es esot lielmanīgs un gribot būt labāks nekā viņš, un, kad jau domāju, ka viņš aizgājis, viņa galva vēlreiz parādījās logā un viņš man ieteica paturēt prātā tos vārdus par skolu, jo viņš mani novērošot un krietni piekaušot, ja es skolu neatstāšot.
Nākamajā dienā viņš bija piedzēries un aizgāja pie tiesneša Tečera, visādi centās viņu iebiedēt un izspiest no viņa naudu, bet tas viņam neizdevās, un viņš zvērēja, ka iesūdzēšot Tečeru tiesā.
Tiesnesis un atraitne devās uz tiesu, lai tā mani atņemtu vecajam un ieceltu vienu no viņiem man par aizbildni, bet tur bija ieradies jauns tiesnesis, kas manu tēvu nepazina, un tas atbildēja, ka tiesai nav jāiejaucas un jāizšķir ģimenes, ja var atrast citas iespējas,— viņš nevēloties atņemt tēvam bērnu. Tā tiesnesim Tečeram un atraitnei vajadzēja no sava nodoma atteikties.
Tas manu veco tā iepriecināja, ka viņš nekur vairs nevarēja rimties. Viņš solījās mani samizot zili melnu, ja es viņam nesagādāšot naudu. Aizņēmos trīs dolārus no tiesneša Tečera, tēvs tos sagrāba un nodzēra, staigāja apkārt bļaustīdamies, lādēdamies un draudēdams griezīgā balsī pa visu pilsētu līdz pašai pusnaktij. Tad viņu apcieti nāja, nākamajā dienā tiesāja un atkal ietupināja cietumā uz nedēļu. Bet viņš teica, ka esot apmierināts; nu viņš kļuvis noteicējs par savu dēlu un tam sakurināšot pirti.
Kad viņš iznāca no cietuma, jaunais tiesnesis sacīja, ka mēģināšot viņu padarīt par cilvēku. Viņš aizveda tēvu uz savu māju, apģērba tīrās un glītās drēbēs, aicināja viņu brokastīs, pusdienās un vakariņās kopā ar savu ģimeni un izturējās pret viņu ļoti tēvišķīgi. Pēc vakariņām tiesnesis runāja ar tēvu par atturību un citām tādām lietām, līdz vecais apraudājās un teica, ka bijis nelga un izniekojis savu dzīvi, bet tagad gan uzšķiršot jaunu lappusi savas dzīves grāmatā, kļūšot cilvēks, par kuru nevienam nebūšot jākaunas, un cerot, ka tiesnesis nebūšot lepns, nenicināšot viņu, bet viņam palīdzēšot. Tiesnesis sacīja, ka viņš par šiem vārdiem gatavs viņu apskaut, un arī viņš raudāja, tāpat viņa sieva raudāja. Vecais teica, ka viņš esot cilvēks, ko vēl neviens neesot sapratis, un tiesnesis atbildēja, ka viņš tam ticot. Vecais sacīja, ka pagrimušam cilvēkam vajadzīga līdzjūtība, tiesnesis viņam piekrita, un viņi visi atkal raudāja. Un, kad bija jāiet gulēt, vecais piecēlās, izstiepa rokas un sacīja:
— Redziet manu roku, džentlmeņi un lēdijas, satveriet to un cieši paspiediet! Sī roka līdz šim bijusi cūkas roka, bet tā tas vairs nebūs, tagad šī roka pieder vīram, kurš sācis jaunu dzīvi un drīzāk nomirs nekā atgriezīsies vecajā dzīvē. Iegaumējiet un neaizmirstiet šos vārdus. Tā tagad ir tīra roka — satveriet to un nebaidieties.
Viņi spieda tam roku cits pēc cita, un visi raudāja. Tiesneša sieva šo roku pat noskūpstīja. Tad mans vecais parakstīja solījumu — pavilka apakšā ķeksi. Tiesnesis teica, ka tas esot svēts brīdis, ko vajagot atcerēties, vai ko tamlīdzīgu. Tad viņi ieveda manu tēvu skaistā istabā, kas bija domāta viesiem. Naktī manam vecajam uznāca briesmīgas slāpes, viņš izkāpa uz durvju portāla jumta, nolaidās pa pīlāru lejā un pārdeva savus jaunos svārkus par krūzi četrdesmitgrādīga degvīna, tad uzrāpās atpakaļ un jutās lieliski. Rīta pusē viņš atkal izlīda ārā, pietempies kā zeķe, nokrita no artā1 divās vietās salaužot sev kreiso roku, un gandrīz nosala, līdz sau1 uzlecot, kāds viņu atrada. Un, kad apskatīja skaisto istabu, k ir vii bija gulējis, tur vajadzēja ar loti izmērīt dziļumu un tad varēj braul ar laivu.
Tiesnesis bija dziļi sarūgtināts. Viņš teica, ka manu tēvu, tiekas,
varētu izlabot tikai pamatīgs bises lādiņš, cita ceļa viņš nezir'ot.
jt
ej
jf
Sestā nodaļa
Drīz mans vecais bija atkal uz kājām un skraidīja apkārJ viņš, iesūdzēja tiesnesi Tečeru tiesā, lai tā piespriestu tēvam manu r .iudu;., viņš uzbruka arī man tāpēc, ka eju skolā. Pāris reižu viņš mani nogrāba un piekāva, bet es tomēr gāju skolā, paslēpos vai aizbēgu no viņa. Agrāk es nemaz tā nevēlējos iet skolā, bet tagad nolēmu iet, vecajam par spīti. Tiesas izmeklēšana vilkās ļoti ilgi — šķita, ka viņi prāvu nemaz nesāks, tāpēc šad tad aizņēmos divus trīs dolārus no tiesneša, ko iedot vecajam, lai atpirktos no pēriena. Katru reizi, saņēmis naudu, viņš piedzērās un piedzēries briesmīgi trokšņoja pilsētā, un pēc šiem tračiem viņu vienmēr ielika cietumā. Viņam tur tīri labi patika — tāda dzīve viņām bija īsti pa prātam.
Atraitnei apnika, ka viņš pārāk bieži slaistījās ap viņas māju, tāpēc viņa beidzot pateica, ka necietīs šo apkārt ložņāšanu un sagādās viņam nepatikšanas. Vai viņš tiešām bija traks!? Viņš atbildēja, ka parādīšot, kas ir Haka Fina saimnieks. Kādā pavasara dienā viņš man uzglūnēja, notvēra mani un aizveda lafoā trīs jūdzes augšup pa upi, piestāja Ilinoisas krastā, ko klāja biezs mežs un kur nebija nekādu māju, tikai viena baļķu būda tik dziļā biezoknī, ka būdu pat nevarēja atrast, ja nezināja, kur tā atrodas.
Visu laiku viņš turēja mani pie sevis, un man neradās izdevība aizbēgt. Mēs dzīvojām šajā vecajā būdā, un viņš vienmēr aizslēdza durvis, bet atslēgu naktīs nolika sev pagalvī. Viņam bija bise, ko viņš laikam bija nozadzis; mēs zvejojām un medījām, un tā pārtikām. Sad un tad viņš mani ieslēdza un devās uz trīs jūdzes attālo bodīti pie kuģa piestātnes, iemainīja tur zivis un medījumus pret viskiju, atnesa to mājās, piedzērās, jutās lieliski un pēra mani. Beidzot atraitne uzzināja, kur es atrodos, un atsūtīja kādu cilvēku, lai tas pamēģinātu mani aizvest, bet vecais viņu aizbiedēja ar savu bisi. Es jau biju pie šīs dzīves pieradis, un man tā pat iepatikās, atskaitot pērienu.
Es biju laisks un jautrs, omulīgi slaistījos, visu dienu smēķēdams < vējo ns, man nebija grāmatu, nevajadzēja mācīties. Pagāja >.k nekā divi mēneši, manas drēbes savalkā jās un noplīsa, un es . prat , kā man varēja patikt dzīve pie atraitnes: tur vajadzēja ii jātie ēst no šķīvja, sasukāt matus, gulēt gultā, kārtīgi celties un vienmēr vernēt pie grāmatām un vēl paciest, ka vecā mis Votsona mani pa;tāvīgi knābāja. Es vairs nevēlējos atgriezties. Biju atmetis lamāšani s, jo atraitnei tā nepatika, bet tagad atkal atsāku lamāties, jo tēvs r°ko neiebilda. Mežā vispār bija tīri jauka dzīve.
Taču \r laiku vecais sāka pārāk bieži cilāt riekstkoka nūju, un es nespēj i izturēt. Es biju viss vienos zilumos. Viņš arī pārāk bieži izgāja un mani ieslēdza. Reiz viņš mani ieslēdza un pazuda trīs nas. Tā bija drausmīga vientulība. Domāju, ka tēvs noslīcis un ka js vairs no šejienes neizkļūšu. Mani mocīja bailes, un nolēmu katrā 'iņā izk'ūt no būdas. Biju to mēģinājis jau vairākkārt, bet veltīgi. e;s bi.i tik mazs, ka pat suns pa to nebūtu varējis izspraukties, i varēj. arī izlīst pa kamīnu, tas bija pārāk šaurs. Durvis bija .azas — smagas ozola plankas. Tēvs sargājās atstāt nazi vai kādu citu priekšmetu būdā, kad aizgāja. Es biju būdu pārmeklējis vairāk nekā simtreiz, darīju to nepārtraukti, jo tas bija vienīgais veids, kā .'osist laiku. Bet šoreiz es beidzot kaut ko atradu: vecu, sarūsējušu roKas zāģi bez roktura — tas bija aizbāzts starp jumta spāri un J!,.ērsbaļķiem. Es to ieeļļoju un ķēros pie darba. Būdas galā, aiz galda, pie sieras baļķiem bija pienaglota veca zirgsega, lai vējš nepūstu cauri spraugām un neapdzēstu sveci. Es palīdu zem galda un sāku izzāģēt daļu no apakšējā baļķa — tik lielu, lai varētu izlīst. Noņēmos diezgan ilgi, bet, kad gandrīz jau ar darbu biju galā, izdzirdēju mana vecā bisi šaujam mežā. Noslēpu visas sava darba pēdas, nolaidu segu, paglabāju zāģi, un drīz jau vecais bija arī klāt.