Viņi devās uz stikla kubu, virs kura dega neona burti «Lidosta Fūlsbitela». Moderno ēku iejoza puķu dobes. Pabrauca garām laistāmā mašīna, vilkdama aiz sevis spilgtu pāva asti. Atspoguļodamās lāsēs, augusta saule izpleta krāsainu varavīksnes vēdekli. Putekļu un aviācijas benzīna sauso, karsto smaku nomainīja valgans vēsums.
Deilijs iestājās rindā, Mūns sekoja Menkupam puspagraba telpā, kur stāvēja daži galdiņi. Pieticīgais kafetērijs atradās šaipus muitas barjeras, vel neitrālā teritorijā, tādēļ to apmeklēja vienīgi ekipāžu locekļi.
Lidostas dunoņa — balsu, motoru rēkoņas, skaļruņu metāliskās klaigašanas īpašā polifonija tūdaļ attālinājās, biezo mūru pa pusei noslāpēta. Te bija gandrīz klusi. Burbuļoja ūdens lielā niķelētā kafijas automātā, monētas šķindēja pret alumīnija leti. Piloti un stjuartes pusbalsī apmainījās īsām frāzēm, laiku pa laikam pašķielēdami uz gaismas tablo, kur mainījās reisu numuri un pilsētu nosaukumi.
— Ko pasūtīsim? Dubulto kafiju vai vienkāršo? Ar konjaku, ar ķimeli?
Pasūtījis Menkups pagriezās pret Mūnu, kas vēroja elektrisko mirkšķināšanu piesienas.
, — Vai nav brīnumaini, ka gandrīz visas pasaules ģeogrāfija atrod vietu šajos četros kvadrātmetros… Bet es vēl atceros laikus, kad puikas, salasījušies Kārlu Maiju un Gerštekeru, ciipoja uz Kukshāfenu, lai paslēptos tilpnē. Priekšroku deva buriniekiem — Hamburgā ik gadus iebrauca četri tūkstoši buru kuģu no visas pasaules. Puikas pa lielākai tiesai noķēra, bet biedri tomēr raudzījās uz tiem ar cieņu — viņi taču bija nokļuvuši līdz Kukshā- fenai, tajos laikos tas skaitījās labs gabals. Bet tagad no Hamburgas lido uz Tokiju. Septiņi tūkstoši divi simti kilometru! Visgarākā non-stop līnija pasaulē!
— Cik jums gadu? — ar zināmu izbrīnu jautāja Mūns.
— Burinieku dēļ? Nav jau no svara mans vecums, bet tehniskais progress, kura dēļ mūsu gadsimta sākums liekas kaut kas ārkārtīgi arhaisks, novietojams muzejos. Mēs raugāmies uz pasauli caur atombumbas prizmu. Dabiski, ka mums gan Napoleona ulānu zobeni, gan tālaika kara tehnikas brīnums — «Lielā Berta» asociējas ar mamutu ilkņiem. Sis Krupa 1915. gadā izgatavotais unikālais lielgabals apšaudīja Parīzi no četrdesmit kilometru attāluma, nenodarīdams gandrīz nekādus bojājumus… īsts izraktenis, vai ne?
— Pēc jūsu domām, ģeogrāfisko atstatumu sarukšana neizmērojami palielinājusi vēsturiskos? ^
— Patiesi: Pagājušā gadsimta cilvēks vēl uzskatīja^ševi par iepriekšējo paaudžu turpinājumu. Tagad esam zaudējuši vēsturisku tradīciju izjūtu. Daži, īpaši pie mums, uzskata, ka tā ir pat labāk… — Menkups nogrima domās, tad strupi teica: — Man sešdesmit četri. Pēc pases. Bet pēc pārdzīvotā divtik…
— Divas dubultās ar konjaku! — atskanēja no letes puses.
Menkups piecēlās, lai saņemtu pasūtījumu. Mūns jau agrāk bija ievērojis viņa saspringto stāju. Saukt viņa gaitu par staltu nebūtu īsti pareizi. Drīzāk tas bija iekšējs spriegums, pastāvīga cīņa pret dzīves spiedienu. Arī seja atspoguļoja sarežģītu norisi — žultainu smīnu nomainīja te veca, pāri sadzīves likstām stāvoša filozofa mierīgais smaids, te negaidīti jaunu acu pēkšņais uzzibsnījums. To pelēkajai krāsai nebija nekā kopēja ar izdzisušiem pelniem. Tāda nokrāsa ir negaisa bangai, kas, tuvojoties krastam, saslejas, lai dragātu.
— Sešdesmit četri nav maz. Un tomēr mirt nevienam negribas. — Menkups paskatījās uz Mūnu. — Godīgi sakot, es pārāk necerēju, ka jūs atsauksieties uz manu diezgan juceklīgo vēstuli.
— Jums vienkārši palaimējās, — Mūns pagrozīja pirkstos glāzīti uzpirksteņa lielumā. Izlējis konjaku kafijā, iemeta cukuru un enerģiski apmaisīja. — Man ir draugs — profesors Holmens, kas Hitlera laikā emigrējis uz Ameriku. Viņam parādīju jūsu vēstuli, jāatzīstas, ar diezgan nievājošu piezīmi, ka nosūtītājam ir ne tikai vajāšanas mānija, bet arī diezgan līdzekļu, lai nodotos tai… Vai jūs neapvainojāties?
— Nē, es jūs pilnīgi saprotu. Mūsu laikos ne tikai atsevišķi cilvēki, arī veselas nācijas sirgst ar šo māniju. Apbruņojas, lai tiktu vaļā no bailēm, un ar to tikai padziļina tās.
— Profesors ne vien pastāstīja par jums, bet atnesa arī veselu žūksni laikrakstu. Ar interesi izlasīju šo pamācošo stāstu. Prometejs nolaupīja dieviem kaut ko briesmīgāku par uguni — slepenas ziņas. Par to viens no varenajiem dieviem lika to iekalt važās. Bet tad sacēlās tāda sašutuma vētra, ka dievam vajadzēja atkāpties no amata. Atliek tikai piebilst, ka Olimpa iemītnieku, kas pārzināja kara resoru, sauca Strauss, bet pārdrošo Prometeju — Magnuss Menkups.
— Jūs atgriežat mani bērnībā, — Menkups pasmaidīja.
•— Humanitārā ģimnāzija iešķērsām Zirgu tirgum, Sillera jubilejas izdevums par labāko sacerējumu «Vilhelma Telia patriotisms», ideāli tīrais, teicami apkurinātais karceris, kurā sēdināja nelabojamus kaušļus… Toreiz neviens vēl nenojauta, ka koncentrācijas nometņu iemītnieki atcerēsies šo karceri kā īstu paradīzi, ka Zirgu tirgū sadedzinās kopā ar ebreja Heines «Vāczemi» vācieša Hauptmaņa «Audējus», ka pēc zināma laika šo pašu Zirgu tirgu pārdēvēs par Gerharda Hauptmaņa laukumu. Vai nav lieliski? Izkārtne ar citu vārdu — un pagātne kā nebijusi! Tur tagad atrodas teātris «Talija» — aizkustinoša literatūras un mākslas savienība…
Kafijas automāts omulīgi sīca, ietinot pie letes stāvošos vieglā mākulī. Omulīga blondīne ar zilām porcelāna acīm salika rindā izvietotajās apakštasītēs cukuru. Gaismas tablo iedegās tālu pilsētu nosaukumi, ik brīdi atskanēja saucieni:
— Moka! Dubultmoka!
Mūns pasmīnēja, atceroties kādu no Dcilija nostāstiem par pēckara Vāciju. Kafejnīca, kuras liliputa telpa atrodas sabumbotas ēkas uz ātru roku saremontētā kaktā, ar saharīnu saldināta erzackafija no dedzinātām bietēm un apmeklētāji, kas stūrgalvīgi dēvē šo suslu ar ierasto vārdu «moka».