Deilijs satvēra ceļasomu, no kuras līdz šim nebija šķīries, un, apmierināti svilpodams, nāca pie Mūna.
— Esmu pārsteigts! — Mūns neticīgi paskatījās uz savu kompanjonu.
— Es arī! — Deilijs pamāja. — Kāds nekauņa! Redz mani otro reizi mūža un jau prasa aizdot.
— Bet jūs? Līdz šim «nebiju pamanījis jūsu raksturā filantropa tieksmes. Tikpat labi varējāt iemest savu naudu kanalizācijas lūkā.
— Tiesa gan, — Deilijs nopūtās. — Laimīgā kārtā apjēdzu, ka tā osta ar iedzeršanu par pusmaksu, uz kurieni viņš mani par varēm stiepa, izmaksātu daudz dārgāk… Pie tam, vai tad es nevaru kaut reizi atļauties patriotiskas jūtas? Galu galā — tautietis!
— Viens no mums ir pilnīgs idiots, — Mūns norūca.
— Iespējams, — Deilijs labprāt piekrita.
— Atvainojiet mani! — pie mašīnas ātrā solī pienāca Menkups. — Man uzplijās kāda spāniete. Viņa lidojumā uz Berlīni grib divās stundās apskatīt visu pilsētu. Vajadzēja nolasīt veselu lekciju par Hamburgas vēsturiskajām vietām.
— Daudz vienkāršāk būtu iestāstīt, ka jūs neesat nekāds ceļvedis, — Deilijs teica.
— Nē! Pats esmu trīs reizes izbraukājis Spāniju, un pat ielas regulētājs tur gatavs pamest savu posteni, lai parādītu jums viesnīcu.
— īpašu pretimnākšanu izrādīja tie policisti, kas toreiz tiešā ceļā nogādāja jūs uz vācu lidmašīnu, — Mūns pasmīnēja, atceredamies Menkupa nelikumīgo apcietināšanu Madridē par «ITamburgas Orākula» izdošanu.
Menkups sadrūma. Klusēdams viņš palīdzēja novietot čemodānus bagāžniekā, klusēdams ieslēdza motoru. Kad lidostas ēka pazuda aiz pagrieziena, Menkups ierunājās:
— Ja neesat izsalkuši, man būtu priekšlikums.
Deilijs atbildes vietā uzskaitīja ēdienus, ar kuriem, sākot no pašas Ņujorkas, stjuartes bez pārtraukuma cienājušas pasažierus. -
— Nu, protams, aizmirsu, ka lidojāt ar vācu lidmašīnu. Mans draugs Grundegs, kuram kā bundestāga aizsardzības komitejas loceklim vajadzēja bieži lidot uz ^Vašingtonu, sūdzējās, ka no pārāk sātīgās barošanas stipri pieņēmies svarā. Cilvēkam ar sirdskaiti aptaukošanās |oti bīstama.
— Deputāts Grundegs? — Mūns atsaucās. Šis vārds arī tika pieminēts sakarā ar žurnāla «Hamburgas Orākuls» prāvu. Pēc Menkupa apcietināšanas Grundegs, piedraudējis ar dažu noslēpumu atklāšanu, pieprasīja tā tūlītēju atbrīvošanu. Nākamajā dienā viņš pēkšņi nomira.
Menkups strauji pagrieza stūri. Milzīga autofurgona šoferis, izliecies pa kabīnes logu, piedraudēja ar dūri. Uzraksts «Mēbeles uz nomaksu» izgaisa tālumā, bet Menkupa tievie pirksti uz stūres vēl sīki drebēja.
Mūns uzmanīgi pavērās Menkupā. It kā atminējis tā domas, Menkups iesmējās:
— Jums droši vien rēgojas amerikāņu gangsteru iemīļotais paņēmiens — satiksmes avārijas inscenējums. O nē, man tāda nāve nedraud… Kaut gan šajā vietā allaž zaudēju nervus.
Mūns aplūkoja ielu. Aiz vienmuļā iežogojuma pacēlās stiklā mirdzoši rūpnīcas korpusi, kas mazliet atgādināja paraugrūpnīcu reklāmas stendā.
— Uzņēmums, kuram nupat pabraucām garām, saucas Rentgenmillers, — Menkups -jau bija paguvis nomierināties. — īpašnieka uzvārds «Millers» atstāj mani vienaldzīgu, toties vārds «Rentgens» izsauc asociāciju, kas jums laikam liksies smieklīga. Iedomājos ķermeņa vietā ģindeni, normālu cilvēka iekšu vietā šaušalīgus augoņus… Starp citu, vācu caurstarošanas aparātiem ir izcila slava visā pasaulē. Bet, jo vairāk to saražojam, jo sliktāk redzam, kas notiek cilvēka iekšienē.
— Jums bija kāds priekšlikums, — Deilijs atgādināja.
— Kopā ar mani aiziet uz lugas pirmizrādi! Tajā piedalās Lovīze Knoopa, aktrise, kuru ļoti cienul Nosvinēsim šo notikumu restorānā «Rozārijs»!
— Bet ja panākumu vietā būs izgāšanās?
— Esmu pārliecināts, ka šī pirmizrāde izvērtīsies par sensāciju, — Menkups pasmaidīja.
— Kā ar viesnīcu? — Deilijs apvaicājās.
— Numuri pasūtīti. Hotelī «Četri gadalaiki». Bet ļoti ceru, ka izmantosiet manu viesmīlību.
— Jūsu drošības interesēs?
— Daļēji.
— Varu jus iepriecināt — muitā mums atņēma ieročus.
— Tie jums nebūs vajadzīgi.
— Kāpēc?
— Jums pilnīgi aplami priekšstati par mūsu civilizēto valsti, kuru tās radītāji ar lepnumu sauc par «tiesisku». Kāpēc šaut, ja pastāv beztrokšņu metodes? Nāve no dažām indēm tik ļoti atgādina dabisku, ka nevienam neienāks prātā iedomāties slepkavību.
— Kāda Austrumberlīnes avīze apgalvoja, ka jūsu draugs Grundegs arī nav miris dabiskā nāvē, — Mūns atcerējās.
— Nieki, — Menkups saviebās. Varēja just, ka viņam nepatīk runāt par šo tēmu. — Izmeklēšana bija ļoti rūpīga— Es tikko runāju par trim nesenām slepkavībām, kuras tā arī paliktu neizdibinātas, ja vien kāds spējīgs mana žurnāla kriminālreportieris …
— Politiskas slepkavības?
— Katrā ziņā ne parastas. Visi trīs nogalinātie nodarbojās ar ieroču tirdzniecību …
— Sāku nojaust, kādam nolūkam esat mūs izsaucis, — Deilijs iesmējās. — Senlaiku tirānu štatos bija īpašas amatpersonas, kuru pienākumos ietilpa nogaršot ēdienus, lai konstatētu, vai tie nav saindēti.
— Vai tad es atgādinu austrumu despotu? Pie tam kā cilvēks, kura pareģojumi gandrīz vienmēr piepildās, apsolu, ka jums nenāksies dalīties manā liktenī.
— Beidzot saprotu, par ko esat izpelnījies savu iesauku, — Mūns saskaitās. — Slaveno Delfu orākulu skaidroja tikpat miglaini. Bet mēs esam detektīvi, nevis priesteri. Mums nepieciešama precīza informācija, citādi esam bezspēcīgi.
— Šodien pēc pusnakts izstāstīšu jums visu.
— Un kādēļ ne tagad?