— Ar divdesmit tūkstošiem, ko Menkups novēlējis par Grundega slepkavas notveršanu.
Minūtes piecas Bodenšterns klusēja, tad pagriezās pret Mūnu: — Vai jūs esat gatavs apzvērēt tiesas priekšā, ka nešaubāties par Ballina vainu? Mana priekšniecība ieteica jūs kā detektīvus ar starptautisku vārdu … Tikai lūdzu saprast mani pareizi. Jums izdevies mani pārliecināt, citādi nebūtu nemaz jautājis, bet pats uzņemties atbildību neuzdrošinos.
— Varu apzvērēt. Deilijs arī. Mēs esam gatavi labprāt jebkurā brīdī apliecināt, ka jūs tikai izpildījāt savu pienākumu. — Mūns, izvilcis kabatlakatiņu, noslaucīja aprasojušo pieri.
— Labi! — Bodenšterns aprauti sacīja. — Jensen, ātri uz ielas! Vīrus šurp, mašīnu lai šoferis noliek aiz stūra. Citādi vēl kaut ko pamanīs un laidīsies lapās! Gaidiet mani prefektūrā! — viņš atkal pievērsās Mūnam un Deilijam: — Atvainojiet, bet jūsu klātbūtne nav vēlama… Kur te telefons?
Mūns un Deilijs izgāja. Priekštelpā viņi sadzirdēja Bodenšterna skaļo balsi:
— Nāves komisija! Runā komisārs Bodenšterns! Steidzamība visaugstākā! Kontrolēt stacijas, lidlaukus un visas šosejas! Tiek meklēts divkāršs slepkava! Ja pretosies, šaut! Uzvārds — Ballins, vārds — Dīters, vecums — piecdesmit gadi, augums — aptuveni metrs septiņdesmit, acis — pelēkas, mati — gaiši, pareti, īpaša pazīme — sklerotiski asinsvadi vaigos!
Un tikai šajā brīdī Mūns pa īstam saprata, ka uzvarējis.
Būhenvaldes kundzes cimdi
Te būs mani cimdi… Paņemiet tos! Un pistoli ari! Tie jums vēl noderēs, ja esat par īstenu tiesu.
MAGNUSS MENKUPS
Alsteras paviljons, viens no Vācijas visslavenākajiem restorāniem, pusaplī liecās pār ūdeni. Daudzi apmeklētāji nāca šurp, lai patīksminātos par ainavu. Aiz stikla sienas bija īpatnēja pasaule, Hamburgas sirds — upju tramvaju izvagotā Iekšalstera. Sie modernie satiksmes līdzekļi šķita kā no citas planētas pārnesti šajā senlaicīgas burvības apdvestajā nostūrī, kur vecā Hamburga lika aizmirst jauno. Ap kvadrātveida baseinu stāvēja mūžseni, ziemeļu barokā celti sešstāvu nami ar neskaitāmiem zelmiņiem un smailiem dakstiņu jumtiem. Patriciešu klīrības pārņemti, tie drīzāk šķita kā no leģendas nekā reālas dzīves. Iespaids bija vēl stiprāks, kad skatījās atspoguļojumu pastāvīgi ņirbošajā ūdenī. Nomelnējušas putekļos un gadsimtu kvēpos, bet varbūt arī pateicoties prasmīgai restaurācijai, fasādes līgojās, it kā meistarīgi uzgleznotas uz teātra kulisēm. Dzeltenas un brūnas lapas kā planējošu dekoratīvu putnu silueti slīdēja gar dzelmes mājām.
Galdiņš, pie kura sēdēja Mūns un Deilijs, atradās līdzās ūdenim. Tvaikonītim aizpeldot garām, saules vizmas vēl ilgi lēkāja pa galdautu. Viesmīlis atnesa zušu zupu un divas porcijas litilita.
— Vai atceraties, Deilij, tieši šo ēdienu Ballins ieteica mums kā hamburdziešu virtuves specialitāti, — izteikdams šos vārdus, Mūns neviļus paskatījās uz kādu impozantu celtni pretējā krastā. Uzbūvēta vēlāk par saviem kaimiņiem, tā izcēlās ar solīdo lietišķību. Milzu uzraksts vēstīja, ka šeit atrodas Alberta Ballina nodibinātā kuģniecības sabiedrība «Hapag». — Nelietis kaut koy§aprata no kulinārijas!
— Par nelaiķiem nav pieņemts runāt sliktu, — Deilijs, izskatīdams jauno «Hamburgas Orākula» speciālizlaidumu, uzdūrās attiecīgai informācijai.
Tajā bija lakoniski paziņots, ka Magnusa Menkupa slepkava, apšaudes laikā smagi ievainots, nogādāts slimnīcā, kur, nenākdams pie samaņas, miris. Lamatas ierīkotas Ballina dzīvoklī, operāciju vadījis kriminālkomisārs Bodenšterns.
Blakus bija ievietota republikas prezidenta Libkes telegramma, kurā tas izteica Hamburgas setiātam līdzjūtību sakarā ar pilsētas izcilā pilsoņa Magnusa Menkupa, kas ievērojami veicinājis progresīvās domas attīstību, priekšlaicīgo nāvi. Brīva domu apmaiņa — tika pasvītrots telegrammā — ir Vācijas Federatīvās Republikas sabiedriskās dzīves pamatakmens, lai gan jānosoda pārliecīgais asums, ko reizēm atļāvies nelaiķis.
Telegramma bija ievietota bez komentāriem. Tas radīja Deilijā izbrīnu. Bet pēc brīža viņš apjēdza, ka kļūdījies. Ne jau velti Menkups apmācījis savus līdzstrādniekus sarkastiskās polemikas augstajai mākslai. Zem telegrammas trekna rāmja ielokā varēja lasīt citātu no kāda Menkupa raksta: «Ja uzskata, ka republikas prezidenta visvērtīgākā īpašība ir liekulība, tad Libkes kunga personā mums ir vispiemērotākais šā augstā amata izpildītājs. Publiski uzstājoties, Libke allaž cīnās par brīvu domu apmaiņu. Jāsecina, ka, hitleriskas iestādes arhitekta amatā parakstīdams rīkojumu par koncentrācijas nometnes izbūvi, mūsu tagadējais prezidents rūpējies par ērtu vietu brīvai domu apmaiņai starp hitleriskā režīma pretiniekiem un viņu bendēm. Ar ko beidzās šī brīvā domu apmaiņa, visiem labi zināms — ar oponenta fizisku iznīcināšanu. Varbūt Libkes kungs sapņo tieši par šādu diskusiju?»
— Jūsu vira atdziest! — Mūns atgādināja.
— Nevar teikt, ka arī jums būtu sevišķa ēstgriba, — Deilijs pasmaidīja. — Skatieties, kāds augumiņš!
— Uz ko tas zīmējas? — Mūns vaicāja, izklaidīgi apmaisīdams ar karoti zupu.
— Uz mūsu apteksni, — Deilijs pamāja no šejienes labi saredzamās viesnīcas «četri gadalaiki» virzienā. Viņu istabas logi bija plaši atdarīti, bet uz balkona apkopēja baltā aubē un koķetīgā priekšautiņā vēdināja gultas veļu.
— Laimīgs cilvēks! — Mūns nopūtās. — Prātā vienīgi sievietes. Man kaut kas cits nedod mieru.
— Droši vien jūsu iemīļotais jājamzirdziņš, — Deilijs pajokoja.
— Tik tiešām! Man liekas, neesam kaut ko pamanījuši, kā tas allaž gadās karstumā. Par Ballinu var teikt visu ko, tikai ne to, ka viņš bija muļķis. Viņš zināja labāk par citiem, ka Menkups skaitās izcils Gētes darbu pazinējs. Varu pieļaut nevīžīgu citēšanu paša grāmatā, par kuru nāksies «tbildēt tiesas priekšā. Bet, kad cilvēks sagatavojies slepkavībai, diez vai viņš pielaidīs tādu kļūdu.