Deilijs noburkšķēja kaut ko nenoteiktu un atkal iedziļinājās avīzes lasīšanā.
«Hamburgas Orākuls» bija ievietojis tāpat bez komentāriem valdības paziņojumu. Magnusa Menkupa slepkavība ir atsevišķa cilvēka izdarīts noziegums — tā tur bija teikts, — nevis neesošas hitleriešu sazvērestības rezultāts, kāds spokojas bezatbildīgiem elementiem, kas pārvērtuši Hamburgu par nekārtību un nemieru perēkli. Kategoriski jānosoda musinātāji, kuri Menkupa nāvi demagoģiski izmanto masu demonstrācijām, radīdami ārzemēs greizu priekšstatu par mūsu demokrātisko iekārtu.
Blakus bija citāts: «Ikreiz, kad stihiski izlaužas tautas niknums pret mūsu valdību, kuras mīlīgajā paspārnē atraduši patvērumu bijušie nacisti, Adenauera kungs klaigā par demagoģiju, bet demonstrāciju dalībniekiem pielīmē sarkano etiķetes. Vai nebūtu laiks ieskatīties patiesībai acīs? Magnuss Menkups.»
— Par ko jūs pasmīnējāt, Deilij? — Mūns jautāja, atbīdīdams šķīvi. Vira bija galīgi atdzisusi, baudīt to tagad nozīmētu uz mūžīgiem laikiem sabojāt labās domas par Hamburgas virtuvi.
— Par Menkupa citātu. Rodas iespaids, it kā viņš būtu pat paredzējis, kas notiks pēc viņa nāves.
— Tad kāpēc gan tāds cilvēks kā viņš izstāstīja par satikšanos ar spāņu profesoru vienīgi Ballinam? Spriežot pēc dzēlīgas frāzes par «Ģenerāļu sazvērestības» pārlabotu variantu, Menkupam attiecībā uz Ballinu bijušas diezgan pamatotas aizdomas. Ja jau gribējās dalīties priekā, viņš drīzāk būtu uzticējies Lovīzei.
— Viss var būt, — Deilijs lakoniski atbildēja, htfpinā- dams pa otram lāgam lasīt iespiesto Fredija Aintelera reportāžu «Pēdējā diena Magnusa Menkupa dzīvē». — Tā jau domāju, ka šis Fredijs noteikti kaut ko saputros.
— Kas tur ir?
— Viņš te apraksta vakaru restorānā, pieminēdams sasisto glāzi, kas, manuprāt, jau ir lieki. Fredijs, lai pastiprinātu melodramatisko toni, izgudrojis, it kā Menkups būtu sagriezis pirkstu.
— Sagriezis? — Mūns noraidoši pakratīja galvu, tad sarāvās. — Bet tā taču tiešām bija! Tikai tagad atcerējos. Viesmīl, šurp, ātrāk! — viņš vicināja ar roku. — Velns tāds, negrib nākt! Atstājiet uz galda banknoti!
— Kādēļ pēkšņi šī steiga? — Deilijs nekā nesaprata.
— Jāpiezvana Jensenam! Lai apskata cimdus no iekšpuses. Tur jābūt mikroskopiskām asins pēdām.
— Jūs gribējāt teikt — nav jābūt? — Deilijs pārlaboja.
— Pirkstu taču sagrieza Menkups, ne jau Ballins! — negaidot viņš sastinga, pārdrošas domas pārņemts. — Vai tiešām?
Viesnicu «Četri gadalaiki», visvecāko un varbūt tieši tādēļ visdārgāko, pildīja pēc noziedējušu rožu ziedlapām smaržojoša grīdas vaska elpa. Biezi paklāji klusināja soļus, apkalpojošais personāls staigāja uz pirkstgaliem, pie sienām karājās senas gleznas. Mūns, iegrimis ādas krēslā, gaidīja administratora izsaukto direktora vietnieku, kura pārziņā atradās ārzemju viesi. Deilijs palika pie telefona gaidām Jensena zvanu.
— Jūs gribat nodot pases? — laipna balss izrāva Mūnu no pārdomām. Melna fraka, pelēki svītrotas bikses, nevainojami baltas getras, gludi noskūta seja, kurā varēja skaidri lasīt vismaz sešu ārzemju valodu zināšanu. — Tas nav nemaz tik steidzami, — direktora vietnieks saprotoši pasmaidīja. — Mēs neesam Amerikā, kur tūlīt ņem ne tikai ārzemju pases, bet arī pirkstu nospiedumus, bez tam istabas jums pasūtījis Magnuss Menkups, jau tas vien kalpo jūsu personu apliecināšanai. Bet, tā kā esat mani izsaucis, varu tās pie viena paņemt.
— Mani interesē profesors Kontisola no Spānijas.
— Kontisola? — direktora vietnieks nevērīgi pameta pār plecu administratoram: — Lūdzu, viesu grāmatu!… Pareizi, profesors Kontisola, istaba 227, starp citu, gandrīz blakus jūsējai. Diemžēl jau aizbraucis. — Viņš atdeva grāmatu administratoram. — Bija apstājies tikai uz dažām stundām, caurbraucot uz Parīzi.
— Vai viņš jums uzrādīja savu ārzemju pasi?
— Piedodiet, kādā sakarībā tik dīvains jautājums? … Ak tā, es taču aizmirsu, jūs esat slavens detektīvs! Kā tad, lasīju šodien laikrakstā … Apsveicu! Spīdoša operācija! Kriminālkomisārs Bodenšterns sarunā ar preses pārstāvjiem īpaši izcēla jūsu nopelnus … Kaut gan, godīgi runājot, es personiski labprātāk būtu saņēmis komplimentu vietā tos divdesmit tūkstošus, kas tikuši komisāram … Tā, un tagad par profesora pasi… Viņš ienāca pie manis tieši šajā sakarībā — lai atvainotos. Viņš bijis spiests pasi atstāt franču konsulātā, Madridē viņš nav paguvis izprasīt vīzu, tādēļ vajadzējis iegriezties ceļā no lidostas.
— Kāds viņš izskatījās?
— Melna, kupla bārda, melnas ūsas, tumšas brilles.
— Bet mati?
— Arī tumši, vietām iesirmi, frizūra jaunmodīga, īss cirpums. Jūs taču neiedomājaties, ka viņš būtu viltvār- dis? — direktora vietnieks nespēja atturēties no smiekliem. — Runāja nevainojamā spāņu valodā, arī istabu viņam pasūtīja spāņu konsulāts.
— Personiski?
— Protams, pa telefonu. Ja konsulāti, kuru skaits Hamburgā pārsniedz trīsdesmit, ik reizi tāda nieka dēļ sūtītu pie manis savu darbinieku, manu durvju priekšā augu dienu stāvētu garu garā rinda.
Uzzinājis, ka spāņu konsulāts atrodas tai pašā ielā, kur viesnīca, Mūns devās turp. Konsuls diezgan pieklājīgi runāja angliski, tomēr lika Mūnam atkārtot savu stāstījumu.
— Jāpiezvana policijai! — beidzot viņš bija uztvēris lietas būtību. — Istabu profesoram mēs neesam pasūtījuši: Atbraukt uz Hamburgu viņš arī nevarēja, pazīstamais onkologs Kontisola ir miris. Pirms trim gadiem.
Atgriezies viesnīcā, Mūns uzzināja, ka Jensens vēl nav zvanījis no laboratorijas.