— Uzgrieziet «Hamburgas Orākula» redakcijas numuru! — viņš lūdza. — Mani interesē, kas uzdevis Fre- dijam Ainteleram intervēt profesoru Kontisolu.
Redakcijā paskaidroja, ka Fredijs izgājis pusdienot, bet kuru katru bridi atgriezīsies. Mūns lika priekšā aizbraukt uz turieni pašiem, lai nezaudētu laiku.
Hamburgā vēl manīja vakardienas cīņu pēdas. Rātslaukumā, ko viņi pirms dažām dienām bija apskatījuši kopā ar Menkupu, mētājās no bruģa izrauti akmeņi. Uz pirmajā pasaules karā kritušo monumenta cokola bija redzamas asinis, bet rātsnama fasāde bija ieguvusi papildu rotājumu — ar eļļas krāsu uztrieptu uzrakstu, ko policisti nesekmīgi pūlējās nomazgāt. Tas skanēja: «Ballins ir viens no jums! Nāvi fašistiem!»
Slavenajā tirdzniecības ielā Jungfernšteigā gandrīz neredzēja apmeklētājus. Vairums īpašnieku, paredzēdami jaunas nekārtības, piesardzīgi nodrošināja vitrīnas ar dzelzs štorām. Starp senlaicīgām kolonādēm pastaigājās policistu patruļa, gatava ik brīdi laist darbā gumijas stekus. Mazliet tālāk satiksmes policijas vienība pūlējās izkustināt no vietas demonstrantu aizdedzinātu, asfaltā iekusušu autofurgonu. Zem melnajiem kvēpiem varēja vēl saburtot vārdus: «Lasiet «Die Welt»! Vienīgā patiesā informācija!»
— Kas attiecas uz šantāžistu, tad tur arī ir viena otra neskaidrība, — Deilijs pēkšņi atcerējās. — Kāpēc Ballins negriezās pēc palīdzības pie tiem, kas savā laikā bija viņam uzdevuši nogalināt Grundegu? Viņiem desmit tūkstoši ir viens spļāviens.
— Ballins nav muļķis, es jau pirmīt to sacīju. Sevišķi tādās darīšanās. Tas, ka noziegums kļuvis kādam zināms, liktu iedomāties, ka viņš pats izpļāpājies. Bet ar tādiem, kas neprot turēt muti, nemēdz jokot.
— Dabūja gan pa mizu! — viņu sarunā iejaucās tak- sīša šoferis, kas uzmanīgi līkumoja pa stikla drumslām nosēto ielu. Sī frāze attiecas uz Aksela Springera laikrakstu koncerna filiāli. Apakšējos stāvos visas rūtis bija izdauzītas, augšējos, līdz sestajam ieskaitot, aizsistas ar saplākšņiem. Uz vispārējā grautiņa fona kā sēru sludinājums melnēja reklāmas uzraksti, kas aicināja parakstīties uz «Die Welt» un citiem izdevumiem. Šoferis, laimīgi izvadījis automašīnu starp lauskām, atviegloti, gandrīz līksmi nolamājās: — Springera salašņas! Tā viņiem vajag!
Fredijs sagaidīja Munu un Deiliju plašā, gaišā telpā, kur stāvēja ap divi duči rakstāmgaldu.
— Reportieru istaba! — viņš paskaidroja. — Menkupa iecienītā vieta! Pēc aiziešanas no galvenā redaktora posteņa viņš bieži vien atkāpa šurp. Toties savā agrākajā kabinetā ne reizi neiegriezās.
— Varbūt negribēja atdzīvināt atmiņas? — Deilijs uz īsu mirkli piemirsa nāciena iemeslu. Šajā juku jukām samudžinātajā labirintā vislielākā mīkla bija pats Menkups.
— Nedomāju vis, — Fredijs papurināja galvu. — Drīzāk tā bija smalkjūtība, nevēlēšanās atgādināt jaunajam redaktoram, ka viņš ir tikai Hamburgas orākula pēctecis. Bet šurp viņš labprāt nāca, visbiežāk naktī, kad visi aizgājuši. Vairums pēdējā laika rakstu sacerēti tieši šeit.
— Kas jums uzdeva intervēt profesoru Kontisolu? — Mūnam beidzot izdevās iestarpināt jautājumu, no kura bija atkarīgs ārkārtīgi daudz.
— Patiesību sakot, neviens, — Fredijs nolēca no rakstāmgalda, uz kura sēdēja. — Te gulēja zīmīte. Pie mums tā parasti pieņemts. Droši vien to bija atstājis vietējās hronikas nodaļas vadītājs.
Sarunāties bija grūti. Klabēja ap desmit rakstāmmašīnu, divas unisonā, pārējās ar nekārtīgām ritmiskām pauzēm.
— Vai tad jūs nebūtu pazinis viņu pēc rokraksta?
— Katram deguna priekšā ir rakstāmmašīna, bet pildspalva vispirms jāizvelk no kabatas. Neesmu gluži pārliecināts, vai tāda katram vispār ir.
— Tātad zīmīte bija mašīnrakstā? — Mūns konstatēja tādā tonī, it kā tieši to būtu paredzējis. — Fredij, uzziniet, kas uzticēja jums šo uzdevumu. Ja tas nav vietējās hronikas redaktors, tad apskrejiet itin visus, bet noskaidrojiet!
— Man patlaban ir steidzams darbs, — Fredijs atvainojās. — Jāapzvana slimnīcas, lai uzzinātu tur nogādāto ievainoto vārdus. Policija vakar sarīkoja rātslaukumā īstu slaktiņu.
— Tas ir vēl steidzamāki
Neviens nepievērsa ciemiņiem ne mazākās uzmanības. Gara auguma reportieris, uzgūlies ar vēderu uz gflda, kaut ko pierakstīja, piespiedis ausij telefona klausuli. Iedams garām, Deilijs sadzirdēja tajā policistu svilpienus, neskaidrus kliedzienus, dobju dunu. Troksnis attālinājās, atkal bija saklausāma profesionāli mierīga balss, kas diktēja pēdējās ielu cīņas aprakstu.
Mūns domīgi pastaigājās starp galdiem. Pēkšņi viņš apstājās pie neliela brīva galdiņa, kur stāvēja milzīga rakstāmmašīna ar blakus noliktu «Hamburgas Orākula» vēstuļu blanku kaudzi. Viņš ar žestu pieaicināja Deiliju
— Mašīna ārzemju korespondencei! — Deilijs tūdaļ saprata pēc neparasti lielā burtu daudzuma. Burti ar putniņiem virs tā, komatiem apakšā — romāņu valodām, dažādu valstu valūtas simboli, specifiski angļu mēru un svaru apzīmējumi.
Mūns un Deilijs zīmīgi saskatījās — šrifts bija pazīstams. Diez vai to varēja uzskatīt par nejaušu sagadīšanos, tādas rakstāmmašīnas mēdz būt vienīgi iestādēs ar plašu ārzemju korespondenci.
Žurnālists, kas,, aizvietodams Frediju, apzvanīja slimnīcas, aizsargādams vienu ausi no trokšņiem, izkliedza uzvārdus, cits tos ātrā tempā pierakstīja uz mašīnas. Ar ielu cīņu placdarmu savienotais reportieris iebļāvās:
— Klusāk, velni tādi, nedzird ne vārda! … Labs ir, pāreju uz blakus istabu, piezvani tur! — viņš nolika klausuli un, paskriedams garām, uzvaroši pavēcināja bloknotu:
— Puiši sakur uguni policistiem! Bet Magnuss vēl teica, ka pat nebūs, kas viņu izvada uz kapsētu. Hamburga sarīkojusi viņam tādas bēres, ka visi nami nodreb!