Ieskrēja satrauktais Fredijs.
— Kaut kas neticams! Neviens par tādu uzdevumu nezina. Izprašņāju visus, ieskaitot lifta zēnu un redakcijas runci… Dzirdēju gan, ka senās pilīs spokojoties, bet lai redakcijā notiktu tādi brīnumi? … Nu, klājiet ātrāk vaļā — kas te slēpjas? Pēc jūsu ģīmjiem noprotu, ka jūs kaut ko zināt.
— Mazliet pacietības, Fredij! — Deilijs viņu pārtrauca.
— Vai Menkupa dienasgrāmata ir pie jums?
— Jā. Publicējam izvilkumus nākamajā numurā, — viņš atslēdza atvilktni un ar svinīgu priesterisku žestu, kā brīnumdarītāju svētbildi ticīgajiem demonstrējot, izņēma kladi. — Spāņu profesora vēstuli arī. Jau sagudroju virsrakstu: «Cerība nāca no Spānijas, nāve no Vācijas!»
— Vēstuli diez vai vērts ievietot.
— Kāpēc?
— Tūlīt redzēsiet.
Mūns pieveda viņu pie rakstāmmašīnas ārzemju korespondencei. Fredijs, turēdams rokā zilo papīru ar Madrides viesnīcas nosaukumu, neticīgi aplūkoja taustiņus. Viņš sāka kaut ko sajēgt. Bet tas likās tik pārsteidzoši, ka viņš tikai ar grūtībām spēja izdvest:
— Vēstule rakstīta ar šo mašīnu? Tas taču nevar būt!
— Jensens gan apgalvo, ka dzīvē atgadoties visneticamākās lietas, — Deilijs rāmi ielika vēstuli atpakaļ dienasgrāmatā. — Bet, lai vienu un to pašu mašīnu būtu lietojis gan Hamburgā dzīvojošais šantāžists, gan Spānijā dzīvojošais profesors Kontisola, kas pie tam, kā tikko noskaidrojām konsulātā, sen miris, — tas pat dzīvē nav iespējams. Zīmīti ar uzdevumu intervēt viltus profesoru atstājis uz jūsu galda pats Menkups … Sajā istabā naktī, kad visi bija aizgājuši, viņš sacerējis … Ko? Jaunu de- tektīvstāstu, kas mazliet līdzīgs viltus slepkavībai? Starp abām šīm izdomām ir tiešs sakars.
— Laiks piezvanīt Jensenam! — Mūns viņu pārtrauca.
— Sarunāties pa telefonu no šejienes var tikai cilvēks ar dzelzsbetona nerviem, — Deilijs protestēja.
— Iesim uz Menkupa kabinetu! — Fredijs aicināja. — Tas pašlaik ir brīvs.
Tūlīt varēja redzēt, ka šajā telpā nekas nav pārkārtots. Ja Menkups vairījās atgādināt par sevi jaunajam redaktoram, tad tas atmaksāja ar to pašu, vismaz attiecībā uz kabinetu. Te nekas nesauca atmiņā laikmetīgumu. Uguns- punkts, kur nerūpējas par skaistumu un ērtību. Te turpināja dzīvot grūtie pēckara gadi, kad Menkups nodibināja žurnālu. Dīvāns jau tolaik droši vien nebija visai jauns. Ciets, ar biezu ādu apvilkts — tas kalpoja daudzus gadus. Zaļa galda lampa, kuras gaismā parocīgi lasīt korektūras. Un daudz pelnu trauku — lai, notraucot pelnus uz labu laimi, tomēr trāpītu kādā.
Jauns bija tikai telefons — balts, spīdīgs, kas nez kādēļ stāvēja nevis uz rakstāmgalda, bet uz zema pīpējamā galdiņa līdzās dīvānam.
Diez vai lielais gaišreģis nojauta, ka tieši šis tālrunis tiks izmantots informācijai, vienīgajai, kas nebija paredzēta, sastādot ģeniālo šaha uzdevumu.
— Jensens apstiprina. Laboratorijas analīze patiešām konstatējusi labās rokas cimdā rādītāja pirksta iekšpusē asins plankumiņu. Grupa sakrīt ar Menkupa grupu, — ziņoja Deilijs. Šis jaunums, lai gan puslīdz gaidīts, tomēr iedarbojās kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. — Uzgaidiet, Jensen! Ar jums grib runāt Mūns.
— Jensen, vai šantāžista vēstules jums tuvumā? — Mūns ar pūlēm apvaldīja pēkšņo vēlēšanos nolikt klausuli atpakaļ. Vai viņam bija tiesības izdibināt noslēpumus, kurus Menkups gribējis paņemt līdzi kapā?
— Jā! Es pašlaik tieši savācu kopā apsūdzības materiālus.
— Prokuratūrai?
— Līdz tam vēl tālu. Nododu lietas, Bodenšternam nozīmēts jauns palīgs… Iznāk, tā tomēr ir pašnāvība? — Jensens jautāja ļoti klusi, droši vien lai nenoklausītos citi. — Bet kā tas saskaņojams ar dienasgrāmatas ierakstiem? No tiem taču izriet, ka Menkups nemaz nav taisījies mirt.
— Tie bija lietiski pierādījumi pret Ballinu. Un… — Mūns nepaguva pabeigt.
— Jā, es jūs dzirdu, Mūna kungs! — Jensens sacīja jau citā, oficiālā balsī. Droši vien kāds stāvēja blakus.
— Apskatieties zīmogu uz aploksnes! — Mūns pieklusināja balsi. — Kāda sakaru nodaļa? Četrdesmit piektā? … Tad, Jensen, dodiet aģentūrai «Siriuss» vēl vienu izdevību reklamēt savas spējas. Mani interesē, vai šajā rajonā atrodas kāda privāta korespondences aģentūra?
— Labi! — Jensens nolika klausuli.
Aizritēja minūtes divdesmit. Deilijs šķirstīja dienasgrāmatu. Fredijs domāja. Par to liecināja nedrošie soļi, istabu krustām šķērsām pārstaigājot un ik brīdi kādam priekšmetam uzduroties.
— Kā jums tas vispār iešāvās prātā? — viņš beidzot jautāja Mūnam. — Mums tādu aģentūru anonīmām vēstulēm atliku likām. Pats piedalījos kādā reidā, tomēr nemūžam nebūtu uz tādām domām nācis. Varbūt tādēļ, ka toreiz patrāpījās gluži cita rakstura korespondence.
— Un jums atļāva tajā ieskatīties? — Deilijs jautāja.
— Par krietnu kukuli, ko iesmērējām īpašniecei. Galvenokārt šo sazināšanās ceļu izmanto īpašas erotikas mīļotāji. Avīzē «Die Welt» vai tamlīdzīgā izdevumā parādās sludinājums: «Jauna, glīta sieviete, spējīga apmierināt jebkuru gaumi, meklē pazīšanos ar devīgu kungu. Vēstules adresēt tādai un tādai aģentūrai, parole «Marķīze de Sad»…» Un visādi devīgi kungi aizraksta viņai, kādas tiem speciālas vēlēšanās un cik viņi ar mieru maksāt. … Bet tie vēl nav visļaunākie gadījumi… Mātes piedāvā mazgadīgas meitas, vīri izīrē savas sievas … īsta kloākal Ekonomiskā brīnuma otra puse… Pēc manas reportāžas trīs visnetīrākās aģentūras aizliedza, bet pārējās, baidos, pa šo laiku kļuvušas vēl netīrākas …
Varēja redzēt, ka Fredijam it nemaz negribas par to stāstīt, viņa domas, bez šaubām, kavējās citur. Bet vajadzēja taču kaut kādā veidā aizpildīt gaidīšanu, un, šo to pļāpājot, laiks aizrit ātrāk.