Mūns aplūkoja grāmatplauktus. Sējumu bija daudz. Spriežot pēc apdilušajām muguriņām, tie atradās nevis redakcijas, bet personīgā īpašumā. Gēte, Sovs, Markss. Gandrīz visi filozofi. Mūns paņēma rokā Gētes dzejoļu krājumu.
— Par ko jūs domājat? — Fredijs vaicāja.
— Vēl arvien par to pašu. Par «Ceļinieka nakts dziesmu», kas kopā ar Menkupa beidzamo dienasgrāmatas ierakstu sniedza izšķīrēju pierādījumu pret Ballinu.
Deilijs atcerējās tā dzīvokļa saimnieces vārdus par Menkupa pēdējo negaidīto apciemojumu. Toreiz viņš ilgi gaidījis Ballinu, strādādams, kā saimniece maldīgi domāja, pie kāda raksta. īstenībā toreiz ticis uzrakstīts Gētes dzejolis, aizvietojot vienu vārdu ar citu. Tikai tagad noskaidrojās arī, kāpēc Ballinam detektīvspēlē bija ierādīta samērā nevainīga loma, proti, pirmajam ienākt kabinetā un paziņot pārējiem par Menkupa nāvi. Noslēpuma atklāšana atbrīvoja no aizdomām visus, izņemot Ballinu. Viņš vienīgais tiešām varēja nogalināt Menkupu — taisni tādēļ, ka nāca iekšā pirmais. Šobrīd viss likās iespējams — pat tas, ka Menkups paredzējis bezgalīgi smalko psiholoģisko niansi — ieraudzījis līķi, vienīgi Ballins saglabās aukstasinību, tādēļ atšķirībā no pārējiem Menkupa draugiem pirmais reaģēs uz troksni gaiteņa galā, kur bija ieslēgti Mūns un Deilijs. Dabiski, ka viņš pasteigsies atvērt t^em durvis un līdz ar to atstās uz roktura savu pirkstu nospiedumus. Spēles noteikumos paredzētais Ballina pienākums ienākt pirmajam un novilkt cimdus no mirušā Menkupa rokām kopā ar aizslēgtajām durvīm un Gētes dzejoli arī bija galvenais būvmateriāls ar ārkārtīgu rūpību noregulēto slazdu mehānismam. Bet izšķirošu lomu izpildīja tomēr Gēte.
— Viena vienīga kļūda dažās rindās, bet kāda kolosāla slodze tai uzticēta! — Deilijs savilka kopā savas pārdomas. — No visiem Menkupa gājieniem šis liekas visģeniālākais.
— Ģeniāls? — Mūns nopūtās. — Iespējams. Bet arī visgrūtākais. Iztēlojos, kā viņš sēž pie Ballina rakstāmmašīnas un vilcinās … Izkropļot Gēti? Roka neceļas. Varbūt tas arī smieklīgi, bet tas raksturīgs tieši tādam Menkupam, kādu iedomājos. Bet varbūt tā ir vienkārši lantā- zija no manas puses, — Mūns grasījās nolikt dzejoļu krājumu atpakaļ, bet, sadzirdējis telefonu zvanām, nometa grāmatu uz dīvāna.
— Jūs, Jensen? Kāpēc tik ilgi?
Izrādījās, ka Jensens, dabūjis no aģentūras «Siriuss» vajadzīgo izziņu, bija pats aizbraucis uz korespondences punktu. Aģentūras īpašnieks atrada sarakstu, saskaņā ar kuru viņam vajadzēja nosūtīt pa pastu precīzi apzīmētos datumos astoņas vēstules. Sešas — Ballinam. Divas — Menkupam, pēdējo ar tādu aprēķinu, lai tā pienāktu pēc viņa nāves. īpašnieks laimīgā kārtā atcerējās arī klienta izskatu. Tas bija pats Menkups.
Mūns nolika klausuli ar noguruša, ilggadīgu darbu paveikuša cilvēka žestu.
— Vai atceraties atslēdziņu, kas izkrita no Menkupa kabatas, kad viņu pārnesa uz dīvāna? — viņš teica pēc ilgas klusēšanas.
— Es vēl mēģināju ar to uzvilkt pulksteni hallē, kad tas apstājās, — Deilijs atsaucās. — Un visu laiku jokoju, ka ar to attaisāma burvju lādīte, kur paslēpts vēl ducis pārsteigumu.
— Tā ir pastkastes 1567 abonentam izsniegta atslēga, vajadzīga Menkupam, lai saņemtu Ballina atbildi un līdz ar to savu aizdomu galīgu apstiprinājumu! — Mūns līdzjūtīgi palūkojās Fredijā. — Vēl aizvien neesat apradis ar šo domu? Es, jāatzīstas, tāpat.-Man ir priekšlikums — palasīsim vēlreiz Menkupa dienasgrāmatu, šoreiz nevis 110 gala, bet no iesākuma.
Gadu veci ieraksti ārkārtīgi lakoniski atspoguļoja personisko dzīvi un domas, domas… Reizēm bija dažu dienu, pat veselu nedēļu atstarpes.
«Otrreiz pārlasīju DItera grāmatu «Ģenerāļu sazvērestība», šoreiz daudz uzmanīgāk. Pa šo laiku izpētīju itin visu literatūru par mēģinājumu nogalināt Hitleru un tai sekojošo asiņaino izrēķināšanos. Dītera grāmatā ir detaļas, kuras nepiemin neviens cits autors. Bieži vien rodas iespaids, it kā rakstītu aculiecinieks.»
«Runāju par to ar Dīteru. Viņš paskaidroja, ka uzzinājis šīs detaļas no cietumā nodarbinātā amerikāņu ārsta. Šā cietuma ieslodzītie bija Nirnbergas prāvā apsūdzētie kara noziedznieki. Ārsts savukārt dabūjis tās zināt no ieslodzīta gestapovieša, kas īsi pirms prāvas noindējies un tādēļ nav figurējis apsūdzības oficiālajos materiālos. Dīters nosauca man ārsta uzvārdu. Gestapovieša uzvārds viņam pašam nav zināms.»
«Aizbraucu uz Minheni apciemot profesoru Litki. Nekādu cerību. Pie viena satikos ar Gēlena vietnieku V., kas kādreiz draudzējās ar Grundegu. Viņš apsolījās ievākt ziņas.»
«Otrreizēja sastapšanās ar V. Amerikāņu ārsts, kura uzvārdu minēja Dīters, nekad nav strādājis Nirnbergas prāvas dalībniekiem ierādītajā cietumā.»
«Atkal Minhenē. Profesors Litke šoreiz noskaņots vēl pesimistiskāk. Visam pienāk gals, arī dzīvībai. Divas stundas sarunājos ar V. par Grundega nāvi. Viņš nācis pie tāda paša slēdziena kā es, bet kaut ko pasākt nevar vai negrib. Iejauktas pārāk iespaidīgas personas.»
«Šodien sapratu — mūsu apstākļos ir tikai viens ceļš panākt taisnu tiesu. Tā ir iecerētās lugas «Būhenvaldes kundzes cimdi» galvenā ideja. Lai gan uzrakstītas tikai pirmās lappuses, jau cītīgi gatavojos pirmizrādei.»
— Tālāk var nelasīt, — Mūns gurdi teica. Fredijs aizcirta kladi. Tikko sadzirdams paukšķis, bet šajā no redakcijas drūzmas izolētajā kabinetā, kur tik bieži sēdējis
Magnuss Menkups,- tas noskanēja kā šāviens. Kā tas, pēc kura Hamburgas orākuls pārstāja eksistēt.
— Būtu mēs zinājuši, kas ir lugas autors, viss daudz ātrāk nostātos savā vietā, — Deilijs sacīja. — Viena un tā pati dramaturģija uz skatuves un dzīvē. Kāda lieliska režisūra! Tāda cilvēka priekšā jānoņem cepure!