— Ar atpakaļ ejošu datumu viegli izlikties par viszini, — Mūns papurināja galvu. — Ne velna jūs nebūtu sapratis, Deilij, par spīti lugai. Atcerieties, kādu samudžinātu kamolu nācās atšķetināt, līdz mēs, pateicoties brīnumam, nokļuvām pie patiesības. Ja Fredijs ar savu reportāžu nebūtu atgādinājis mums par nieka griezumu pirkstā, viss, ļoti iespējams, tā arī paliktu hipotēzes kūniņā. Tā bija mana vienīgā reālā cerība, kad sāku iet pa pēdām. Bet bez cerības gūt sekmes neviens zinātnieks un jo vairāk neviens detektīvs nemetīsies tādu neiespējamību atvarā, ka tu sāc pat šaubīties, vai esi pie pilna prāta. Menkups to lieliski apzinājās. Viņš visu paredzēja, visu aplēsa, atskaitot vienu vienīgu nejēdzīgu nejaušību — to pašu griezumu pirkstā …
— Vai es tiešām būtu intervējis pašu Menkupu? — Fredijs grasījās apsēsties uz rakstāmgalda, bet tūdaļ izbīlī nolēca zemē. — Ja tā ir patiesība … Ja tā tiešām ir patiesība, — viņš atkārtoja, vēl aizvien neuzdrošinādamies tam noticēt, — tad neviens nepazina īsto Menkupu! Neviens!
— Vēl taustīdamies tumsā, sacīju, ka te diez vai pielietojama parasta aritmētika. Bet kurš no mums kaut ko sajēdz no integrālās matemātikas? — Mūns pārlaida skatienu Menkupa kabinetam. — Esam pieraduši iet uz mērķi pa netīrajām pēdām, ko noziedznieks atstāj uz tīras grīdas. Lai kādus tas pielieto trikus, vajadzīgas vienīgi smadzenes un talants, lai tos atšifrētu. Bet šoreiz mīklas atminējums slēpās paša raksturā. Tik neparastā, ka tas liekas gandrīz izdomāts. Kāda titāniska vīrišķība vajadzīga, lai veselu mēnesi sagatavotu šo pēdējo aktu, nesakot nevienam ne pušplēsta vārda, sakožot zobus aiz sāpēm — gan fiziskām, gan garīgām! Iedomājieties, kā tas ir — zināt, ka nomirsi pēc dažām dienām, nomirsi, turklāt labprātīgi tuvinot savu galu. Un tajā pašā laikā ierakstīt dienasgrāmatā optimistiskas rindas par otrreizēju piedzimšanu, reportieru istabas naksnīgajā klusumā klabināt uz mašīnas rožainas prognozes vēl desmit dzīves gadiem. Tēlot tā, ka pat vecais Klaterboms, kas pazinis Menkupu četrdesmit gadus, noticēja viņa vieglprātīgajam dzīves priekam!
— Vai Ballins maz bija to vērts? — Deilijs domīgi jautāja.
— Bija! — Mūns pārliecināti atbildēja. — Menkups atriebās ne tikai par Grundegu, ne tikai par izspiegošanu un nodevību, kas attiecās uz viņu pašu, iespējams, ne tikai gestapo bendem par visiem tā upuriem. Ballina personā, kuru, sauksim lietas īstajā vārdā, Menkups nogalināja, viņš nāvēja pašu nodevības un bendēšanas ideju. Un, manuprāt, kaut kas no Menkupa sarkastiskā smīna jaušams arī tajā apstāklī, ka Ballinu vajadzēja nošaut tieši Bodenšternam. "
— Bet ko lai iesāk ar šiem ierakstiem? — Fredijs apjucis pāršķirstīja dienasgrāmatu. — Mēs taču bijām pārliecināti, ka nevis viņš pats padarījis sev galu, bet viņu nogalinājuši! Ko teiksim tiem desmitiem tūkstošu, kas izgājuši ielās prasīt karātavas hitleriešiem?
— Lūk, to! — Mūns paņēma kladi un ātri citu aiz citas izplēsa lappuses, kurās Menkups vēl varēja atļauties būt vaļsirdīgs. — Lai viss paliek tā, kā viņš to vēlējies.
Un, kamēr papīra driskas sadega redakcijas pelnu traukā, kur cauri tumšajam stiklam vizēja lieli burti «Hamburgas Orākuls» un devīze petitā «Jel kavējies!», Mūns atcerējās Menkupa kabinetu.
Ne šo, kur tas aizvadījis pusi mūža, bet Baha istabu. Tur tagad droši vien jau rīkojas krāsotāji. Zilās štoras noņemtas, diez vai tās atbilst Līzelotes fon Vincelbahas gaumei. Spoguļgriestus aizklāj maisi, lai neaptašķītu ar jauno krāsu. Bet vecā jau nomazgāta. Tumši sarkanā, violetā, oranžā — laikmetīguma un Baha mūžīgās harmonijas sintēze, ko Menkups bija izvēlējies savam īslaicīgajam miteklim. Jo, ievākdamies dzīvoklī, viņš jau zināja, ka ilgi nedzīvos.
Mūns iztēlojās tukšās sienas, uz kurām caur kailo logu krīt šai stundā jau pelēcīgās debess atspīdums. .Kaktā stāv saritināts audekls — no rāmja izgriezta glezna, kuru tā arī aizmirsuši iznest ārā … Visu to Mūns redzēja ārkārtīgi skaidri, it kā pats atrastos istabā. Bet patiesībā tas viss bija nenozīmīgi, jo ar šo telpu tās saimniekam nemaz nebija tik daudz kopēja. V*,
Menkups varēja dzīvot, vienalga, kur, — pilī, koncentrācijas nometnes barakā, savā redakcijas kabinetā, kur izgulētais dīvāns devis viņam patvērumu tik daudzas naktis. Visur viņš būtu palicis tas pats Magnuss Menkups, ne par sprīdi neatkāpdamies no savas būtības — tās, kas, izkaisīta pa dienasgrāmatu pamīšus ar promete- jiskās ieceres atsevišķām epizodēm, sadega tagad kopā ar tām.
«Kad aiziešu, lai nekas neatgādina mani, izņemot manas domas. Domājoši cilvēki būs man labākais piemineklis!»