I. Jefremovs HELĒŅU NOSLĒPUMS
* Krievu valodā publicēts 1966. gadā krājumā «ellinskij sekret».
«Helēņu noslēpums» ir mans otrais literārais darbs, kas radās driz pēc pirmā stāsta «Tikšanās virs Tuska- roras». «Helēņu noslēpums» uzrakstīts 1942. gadā un ietverts sērijā «Stāsti par neparasto» ar kopēju nosaukumu «Septiņi rumbi», bet nav bijis publicēts.* Tajā laikā,
kad vēl nepazina kibernētiku un molekulāro bioloģiju, ideja par «genu» atmiņu, kas ir mana stāsta pamatā, radija mistisku iespaidu. Tomēr tā neatstāja mani visus nākamos divdesmit gadus, un galu galā domas, kas vēl neskaidri iezīmējās «Helēņu noslēpumā», tika īstenotas romānā «Skuvekļa asmens» (1959.— 1963. g.). Es tīšām atstāju stāstu tā sākotnējā veidā, lai parādītu lasītājiem, ka pirmajām iecerēm, kas būtībā ir palikušas tādas pašas, devuši iespēju piepildīties milzīgie zinātnes sasniegumi mūsu gadsimta vidū.
— Esmu jums visiem joti pateicīgs, — profesors Izrails Faincimers klusi vērsās pie sanākušajiem, un viņa dziji iekritušās, tumšās acis iemirdzējās. — Grūtajās kara dienās jūs neaizmirsit manu necilo jubileju … Kā pateicību par to es jums pastāstīšu kādu apbrīnojamu gadījumu, kas notika nesen. Mēs, zinātnieki, nemīlam celt dienas gaismā teorijas, kas nebalstās uz daudziem faktiem, vai vēl sliktāk, — faktus, kuri nav izskaidroti, tāpēc uzskatiet šo stāstu par cieņas un uzticības zīmi.
Jūs zināt, ka savu dzīvi esmu veltījis cilvēka smadzeņu un psihes darbības pētījumiem. Taču šo visai interesanto zinātnes nozari nepētīju vienpusīgi, kādas šauras specialitātes ietvaros, bet centos izprast smadzeņu uzbūvi un darbību kā vienotu domāšanas aparātu visā tā komplicētībā. Biju cītīgs anatoms, fiziologs, psihiatrs un tā joprojām, līdz nodibināju savu nozari — smadzeņu psihofizioloģiju. Pēdējos gados es sasprindzināti strādāju, lai noskaidrotu atmiņas būtību, un, jāatzīstas, izdarīju maz, jo šis uzdevums ir ārkārtīgi grūts. Taustoties uz priekšu pa neizskaidrojamo faktu jūkli, kā tumsā klimstot pa smadzeņu nervu šūnu vissarežģītākajām sakarībām, savācu tikai atsevišķas patiesības kripatiņas un vēl nebiju spējīgs no tām izveidot drošu pamatu mācībai par atmiņu. Vienlaikus sastapos ar daudzām tādām parādībām, kas vēl ir gluži neskaidras, un par tārn pat necentos paziņot presē. Ēstās nosaucu par paaudžu vai genu atmiņu. Neminēšu pierādījumus, bet teikšu tikai to, ka pārmantojamas ir daudzas samērā sarežģītas, neapzinātas, nereti pat pilnīgi automātiskas dzīvnieku nervu mehānisma funkcijas. Manuprāt, instinkti un sarežģītie refleksi nevar vpidoties tikai smadzeņu zemākajos — zemgarozas centros. To veidošanā noteikti piedalās arī smadzeņu garoza — tātad šis process ir daudz komplicētāks, nekā uzskatīja.līdz šim. Instinktu mehānisma vienkāršošana ir mūsdienu fizioloģijas lielākā kļūda. Taču te vēl nevar runāt par atmiņu, tā ir daudz augstāka pakāpe arvien sarežģītāku mehānismu virknē, kuri pārzina apkārtējās pasaules uztveri un izpratni. Kā uzskata zinātne, atmiņa nav pārmantojama, tas ir, ārējās pasaules atveids, kas glabājas un uzkrājas smadzenēs kāda indivīda dzīves laikā, uz mūžiem izzūd līdz ar tā nāvi un pēctečus nekādi nebagātina, nekā tiem nevēstī.
Mana atklājuma būtība ir šāda: es atradu faktus, kas pierāda, ka daļa no atmiņā esošā ir pārmantojama no paaudzes paaudzē. Atvainojiet mani par garo ievadu, bet jautājums ir tik sarežģīts, ka vajadzēja jūs tam sagatavot, citādi jūs manu neparasto bez mistikas un pesteļošanas nekā nespētu sev izskaidrot. Nav vērts ironizēt, tā ir visiem vai ļoti daudziem raksturīga cilvēciska vajība. Ne jūs pirmie, ne pēdējie neapšaubāmu, bet jūsu prātam pilnīgi neizskaidrojamu faktu uzskatīsiet par pārdabisku.
Turpinu. Jūs visi ievērojāt, bet ne ar ko nesaistījāt to, ka, piemēram, formu skaistumu, vai nu tas būtu arhitektūras, vai ainavas, vai cilvēka ķermeņa skaistums utt., izjūt un kopumā vienādi novērtē visi cilvēki neatkarīgi 110 audzināšanas un attīstības pakāpes. Bet ļaujiet šo skaistumu izanalizēt attiecīgam speciālistam: ēku — arhitektam, ainavu — ģeogrāfam, ķermeni — anatomam, un viņš uzreiz pateiks, ka skaistums ir pilnība konkrēto funkciju izpildē, optimāla mērķtiecība, materiāla ekonomija, izturība, spēks, ātrums. Tāpēc arī domāju, ka neskaitamu paaudžu pieredze devusi mums neapzinātu pilnības izpratni, ko mēs uztveram kā skaistumu. Šī izpratne glabājas atmiņā, tajā neapzinātajā atmiņā, kura tiek pārmantota no paaudzes paaudzē. Var minēt arī vēl citus paaudžu neapzinātās atmiņas piemērus, bet par tiem pašreiz nerunāšu.
Pēc mūsdienu zinātnes atzinuma, cilvēkam visā mūža gājumā, viņa individuālās dzives laikā atmiņa it kā mājo šūniņās, ko veido smadzeņu nervu šūnu izaugumu vissarežģītākie savijumi. Man jāpiebilst, ka, apkārtējai pasaulei gadsimtu ritumā galvenajos vilcienos paliekot nemainīgai, dažas no šīm šūniņām visiem cilvēkiem radās vienādi no paaudzes paaudzē un beidzot tika pārmantotas. Šī neapzinātā paaudžu atmiņa jeb zemapziņa veido visiem mums kopēju domāšanas pamatmateriālu, kas nav atkarīgs no izglītības un audzināšanas. Šīs parādības pētīt ir gaužām grūti, un manā rīcībā līdz šim vēl nav neviena eksperimentāli pierādīta fakta.
Tomēr eju tālāk un pieļauju, ka retos gadījumos atmiņas šūniņu kombinācijas var tikt pārmantotas, tādējādi no iepriekšējām paaudzēm saglabājot atmiņas, kas reizēm it kā uzpeld apziņas virspusē.
To apliecina vispārzināmi fakti, kas gan parasti tiek uzskatīti par visai apšaubāmiem. Tā, cilvēki spēj pilnīgi precīzi aprakstīt tādas vietas, kur viņi nekad nav bijuši; sapņos pavisam tieši atspoguļojas pagātnē notikušais, kas arī nekad nav ne pārdzīvots, ne dzirdēts no citiem, un vēl daudz kas tamlīdzīgs. Visas šādas parādības ticīgie mistiķi un citi savādnieki uzskata par pierādījumu dvēseļu ceļošanai, bet zinātnieki tikai rausta plecus. Droši vien ir cilvēki, kam paaudžu atmiņa ir spēcīgāk izteikta, un arī otrādi — tādi, kuriem tās vispār nav.
Un tā nu, mani mīļie, tagad, lielo cīņu die
nās, es necerēti guvu pierādījumus, kas liecina, ka paaudžu atmiņa patiesi eksistē. Karš mani piespieda atteikties no tīri zinātniska darba. Sava rakstura dēļ nevarēju tieši nepiedalīties Padomju Armijas medicīniskā dienesta darbā. Ta es kļuvu par konsultantu vairākos lielos hospitāļos, kur sakarā ar neskaitāmām kontuzijām, šokiem, psihozēm un citām smadzeņu traumām bija nepieciešams likt lietā visas manas zināšanas.
Mājās parasti atgriezos tikai vēlu vakarā. Savā dzīvoklī Sretenskija bulvārī"pie rakstāmgalda atzveltnes krēsla palaikam pavadīju stundas divas, atpūtos un vienlaikus prātoju, kā izārstēt sevišķi smagi ievainotos. Lāgiem pierakstīju nozīmīgākos faktus vai rakņājos literatūrā, cenzdamies atrast līdzīgus klīniskus gadījumus.
Tads laika pavadīšanas veids kļuva par paradumu. Ar draugiem un saviem biedriem zinātniekiem tikos reti: tā kā vēlu nācu mājās, tam pavisam neatlika laika, bet telefona sarunas es neieredzu un šo aparātu izmantoju tikai ārkārtīgas nepieciešamības gadījumos. Mans neparastais atnāca pie manis pavisam nemanāmi tādā ikdienišķā, rāmā vakarā. Klusumā, ko laiku pa laikam pārtrauca ierastie derdzīgie tramvaja dārdi, cita aiz citas virknējās precīzas domas. Es domāju par kādu vecāko leitnantu, kas pēc kontūzijas bija zaudējis valodu. Kad prātā jau tikko jaušami sāka iezīmēties varbūtējais slēdziens, iezvanījās telefons. Es negaidīju zvanu. Vakara klusumā un domu koncentrētībā tas likās tik skaļš, ka pakampu klausuli, nepatikā viebdamies. Mana ārsta dzirde uztvēra, ka balss, kas apjautājās, vai šis esot profesora Fain- cimera dzīvoklis, ir nervozi sasprindzināta. Tad sekoja dialogs: