Hugo iekliedzās, bet bija jau par vēlu. -Tam vajag tinti! - zēns sauca un ātri atvēra tintes pudelīti, un ielēja dažas piles mazajā tintnīcā.
Bērni vēroja, kā zobrati un sviras mehānismā sāk darboties. Tie dūca un griezās. Hugo sirds dauzījās. Viņam bija vienalga, ka blakus sēž Izabella. Patiesībā tam vairs nebija nekādas nozīmes. Svarīga bija tikai zina.
Daudzu precīzu vairākpakāpju sistēmu kustība, ko papildināja smalki noslīpētas darbības, iekustināja mehānisko cilvēku. Atslēga pagrieza vairākus zobratus, kas bija izvietoti līdz pat figūras pamatnei. Pamatnes pēdējais zobrats iekustināja vairākus misiņa diskus, kam bija precīzi nogrieztas malas. No augšas diskiem pieskārās divas āmuriem līdzīgas detaļas, tās cēlās un krita, kamēr disks griezās. Un āmuru kustības savukārt iekustināja vairākus stienīšus, kas
ietiecās mehāniskā cilvēka torsā. Tur stienīši pagrieza citus plecu un kakla mehānismus. Plecs iedarbināja elkoni, un, kad darbībā iesaistījās elkonis, sāka kustēties arī plaukstas locītava un plauksta. Izbrīnā iepletuši acis, Hugo un Izabella vēroja, kā lēnām sāk kustēties mehāniskā vīra roka…
Bērni aizturēja elpu. Mehāniskais cilvēks iemērca spalvu tintnīcā un sāka rakstīt.
Bērni mēģināja izlasīt uzrakstīto, bet tur nebija ne burtu, ne vārdu, ne teikumu, tikai nesaistītas švīkas. Mehāniskais cilvēks nemaz neprata rakstīt.
Hugo gandrīz izrāva viņam no rokas spalvaskātu. Viņš jutās tik vīlies! Mehāniskais cilvēks nav salabots. Hugo noteikti kaut ko palaidis garām. Viņš ir izgāzies.
- Dod man piezīmju grāmatiņu! - Hugo asi uzsauca Izabellai.
Izabella, zēna uzstājīguma izbiedēta, izvilka no kabatas grāmatiņu un sniedza to viņam. Hugo izrāva piezīmju grāmatiņu viņai no rokām un izdarīja to, ko jau sen bija gribējis. Viņš drudžaini salīdzināja savu darbu ar tēva zīmējumiem.
Zēns bija visu izdarījis pareizi.Tam vajadzēja strādāt.
Pēkšņi Hugo jutās pavisam muļķīgi - gan tāpēc, ka bija iedomājies salabot mehānisko cilvēku, gan tāpēc, ka bija cerējis izlasīt kādu ziņu no tēva.
Viss viņa darbs bija kaķim zem astes.
Hugo jutās salauzts.
Viņš aizvilkās līdz istabas tumšākajam stūrim, nolika piezīmju grāmatiņu plauktā un paslēpa seju rokās.
Bet mehāniskais cilvēks turpināja savu darbu.
Tas mērca spalvu tintnīcā un vilka ķekšus un strīpas uz baltā papīra. Izabella palika savā vietā, vērojot, kā lapu cita pēc citas noklāja savādās svītras. Mehāniskā cilvēka kustības bija tik reālas, ka tas pat pagrieza galvu pret tintnīcu, kad iemērca tajā spalvu.
Un tad notika kaut kas neticams.
Izabella noelsās. Hugo pagriezās, palūkojās uz meiteni un skriešus metās pie viņas.
Hugo pēkšņi saprata. Mehāniskais cilvēks nebija vienkārši vilcis svītriņas. Tās sāka veidot attēlu, kas šķita pietuvināmies ar katru brīdi.
Mehāniskais cilvēks nerakstīja… viņš zīmēja!
Radīja zīmējumu, kuru Hugo tūlīt pat pazina. Viņam pār muguru pārskrēja tirpas.
Tā nu ŠIS STĀSTS BEIDZĀS. Tagad jūs zināt, kāda noslēpumaina zīmējuma atklāšanu es pieminēju grāmatas sākumā. Tas bija paslēpts skaista mehānisma zobratos, gaidot, kad nozagtā atslēga to izlaidīs brīvībā. Aizkari aizveras, ekrāns satumst.
Bet sākas kāds cits stāsts, jo viens stāsts ved pie nākamā, un šis aizvedīs līdz pat Mēnesim.
Otrā daļa
1 Paraksts
Hugo trīcēdams sēdēja pie mehāniskā cilvēka. Protams, viņš pazina šo zīmējumu. Tā bija aina no viņa tēva bērnības filmas. Tātad Hugo bija bijusi taisnība! Tā bija ziņa no tēva. Ko gan tā nozīmēja?
Tikai šajā brīdī bērni saprata, ka mehāniskais cilvēks vēl joprojām strādā. Šķita, ka tas sastindzis pusvārdā, it kā ieturot pauzi. Hugo kā apburts skatījās, kā viņš iemērca tintnīcā spalvu, novietoja roku uz papīra un… parakstīja zīmējumu.
- Tas ir Zorža papa vārds! - nočukstēja Izabella. Viņa izskatījās pagalam apmulsusi. - Kāpēc tava tēva mehāniskā lelle parakstījās ar Žorža papa vārdu?
Meitene izbrīnīta skatījās uz Hugo, bet tad viņas sejas izteiksme mainījās. — Tu man atkal sameloji! Tā nemaz nav tava tēva mehāniskā lelle!
Hugo blenza tukšumā. Tas viss bija tik nejēdzīgi!
- Vai tu klausies manī, Hugo? To neizgatavoja tavs tēvs!
Hugo pacēla skatienu un noslaucīja asaras. - Nē, -viņš nočukstēja.
- Tad kāpēc tas parakstīja Zorža papa vārdu? Kāpēc tam derēja mana atslēga?
- Nezinu, - zēns novilka.
- Melis! - Izabella auroja. - Tu kaut kur šo mašīnu nozagi! Tu to nozagi Zorža papam! Un arī piezīmju grāmatiņa noteikti nav tava. Tu noteikti arī to esi nozadzis!
- Neesmu vis!
- Melis, - Izabella nošnāca.
- Ta bija mana tēva piezīmju grāmatiņa! Viņš to visu uzzīmēja!
- Es vairs neticu nekam, ko tu saki, Hugo!
Izabella izņēma atslēgu no mehāniskā cilvēka muguras, ievēra atslēgu ķēdītē, aplika to ap kaklu, kā arī paķēra no mazā galdiņa zīmējumu.
- Ko tu taisies darīt? - Hugo jautāja, saķerot zīmējumu, kas bija Izabellas rokās. - Atdod to man!
- Uz tā ir mana krusttēva vārds. Tas ir mans!
Bērni stīvējās ap papīra lapu, līdz tā pārplīsa uz
pusēm. Pēc klusuma mirkļa Izabella paņēma savu pusi, piecēlās un devās uz durvīm.
Hugo aši salocīja un ielika kabatā savu zīmējuma daļu un steidzās pakaļ Izabellai, pametot mehānisko vīru istabas vidū.
- Kurp tu ej? - Hugo sauca.
- Iešu pie Zannas mammas, lai noskaidrotu, kas te notiek. Neseko man!
Bērni izskrēja cauri stacijai. Bija jau vēls, un ēka bija gluži klusa. Vecais vīrs rotaļlietu stendu slēgs pēc kāda laika, tāpēc Izabella skrēja mājup, cik ātri vien spēja. - Atšujies, Hugo Kabrē! - meitene pār plecu sauca, bet zēns mina viņai uz papēžiem.
Hugo saprata, ka būtu vajadzējis paslēpt mehānisko cilvēku drošākā vietā, kā arī būtu laiks pārbaudīt pulksteņus, bet tas viss šobrīd nešķita svarīgi. Skrienot ārā no stacijas pakaļ Izabellai, Hugo lūdza Dievu, kaut stacijas inspektors jau būtu aizgājis mājās.
Bērni auļoja pa tumšajām stacijas apkaimes ieliņām un cauri kapsētai, līdz nokļuva pie Izabellas mājas. Hugo sauca meitenei nopakaļ: - Kur tu dabūji atslēgu? Vismaz to taču tu vari man pateikt!
- Nē, - Izabella atcirta.
- Vai tu to atradi? Vai tā bija dāvana no kāda? -Hugo beidzot panāca Izabellu un satvēra viņu aiz pleca, pagriežot pret sevi. Bērni nikni skatījās viens otram acīs.
- Liec mani mierā! - Izabella uzsauca, atgrūda Hugo un atvēra mājas durvis. Zēns ar vienu roku saķēra durvju malu, lai tās neaizvērtos.
- Laid vaļā! — meitene sauca. Viņa no visa spēka cirta durvis, iespiežot Hugo pirkstus. Zēns sadzirdēja nepatīkamu krakšķi un sāpēs iekliedzās. Arī Izabella iekliedzās un atvēra durvis.
- Kas te notiek? - no kāpņu augšas atskanēja Izabellas krustmātes balss.
-Tev bija jāparauj roka nost no durvīm! - šausmās nočukstēja Izabella.
- Izabella? Kas tur notiek? Kas ir kopā ar tevi?
Izabella mēģināja vēlreiz pagrūst Hugo prom, bet,
redzot, kā viņš ucina salauzto roku, meitene pakratīja galvu un ļāva draugam nākt līdzi augšā. Zēnam pār vaigiem lija asaras, lai gan viņš vēlējās, kaut spētu neraudāt. Izabella pirms ieiešanas dzīvokli novilka kurpes un palīdzēja Hugo atšņorēt viņējās. - Nemaz nepiemini mehānisko cilvēku un atslēgu, - viņa piekodināja. - Es pati par to vēlāk pajautāšu!