Sienot vaļā mutautiņu, viņam aizrāvās elpa un acīs sakāpa asaras.
Hugo pieskārās pelniem un ļāva tiem nokrist uz grīdas līdz ar kabatlakatu. Zēns sagrīļojās. Visi viņa plāni, visi viņa sapņi bija izkaisīti šajā pelnu kaudzītē. Hugo metās virsū vecajam pārdevējam, bet tas bija veiklāks un satvēra zēnu aiz rokas.
- Kāpēc tev šī piezīmju grāmatiņa ir tik svarīga? - viņš jautāja, kārtīgi sapurinot Hugo. - Kāpēc tu negribi par to pastāstīt?
Hugo jau šņukstēja. Mēģinot izrauties no vecā vīra rokām, viņš pamanīja kaut ko savādu. Izskatījās, ka arī pārdevējam acīs bija asaras. Kāpēc gan lai viņš raudātu?
- Ej prom, - vecais vīrs nočukstēja, palaižot vaļā Hugo. - Lūdzu, ej prom. Tas viss ir beidzies.
Hugo noslaucīja asaras ar netīrajām, pelnos notrieptajām rokām, atstājot uz sejas pelēkas švīkas. Zēns apcirtās un skrēja prom, ko kājas nes.
Hugo bija pārguris, bet atkal bija laiks pārbaudīt pulksteņus. Vienubrīd viņš jau gribēja padoties. Tagad viņš nekad vairs neizlasīs mehāniskā cilvēka rakstīto zīmīti, tagad viņš arī varēja pieteikties pie stacijas inspektora un doties uz bāreņu namu. Tad vismaz viņam vairs nevajadzētu zagt ēdienu un raizēties par to, lai visi pulksteņi darbotos pareizi. Bet zaudēt mehānisko cilvēku tomēr būtu pārāk sāpīgi. Viņš bija to iemīlējis. Jutās par to atbildīgs. Pat ja tas nedarbojās, vismaz šeit, stacijā, Hugo varēja paturēt to savā tuvumā.
Hugo ķērās pie darba, apstaigājot visus pulksteņus, bet, lai arī kā zēns centās, viņš nespēja aizmirst mutautiņu ar pelniem. Viņš dusmojās uz veco vīru un nosolījās, ka nekad nepiedos meitenei melus.
Dienas beigās Hugo nolika malā darbarīku kasti un apsēdās pie pulksteņa, kuru tikko bija pārbaudījis. Viņš to ielika kastē, pievilka ceļus pie zoda un atbalstīja galvu rokās.
Pulksteņa tikšķēšana ieaijāja Hugo miegā, viņš sapņoja par ugunsgrēku un nobijies pamodās.
Noguris un noskumis zēns beidzot atgriezās savā istabā un mēģināja gulēt. Domas riņķoja puiša galvā, tāpēc viņš paņēma papīra lapu un pildspalvu, kas atradās kastē pie gultas. Puika apsēdās uz grīdas un zīmēja pulksteņu un zobratu bildes, zīmēja izdomātus mehānismus un burvju māksliniekus uz skatuves. Viņš atkal un atkal zīmēja mehānisko cilvēku. Viņš zīmēja, līdz mazliet nomierinājās.Tad pastūma zīmējumu zem gultas pie citiem agrāk radītajiem zīmējumiem un nenoģērbies ielīda gultā.
Pienāca rīts, un pulksteņi kā parasti viņu jau gaidīja.
Pēc tam kad Hugo bija pabeidzis savus darbus, viņš nomazgāja seju un rokas ūdens bļodā. Zēns bija izslāpis un ilgojās pēc lielas krūzes karstas kafijas. Ta kā kafiju visur pārdeva, ielietu krūzītēs, to bija neiespējami nozagt, tāpēc viņš pārmeklēja visas burkas un atrada pāris monētu.
Hugo nopirka kafiju un apsēdās pie viena no tukšajiem kafejnīcas galdiņiem. Zēns labprāt maksāja par ēdienu un dzērienu ar monētām, kuras katru nedēļu atrada stacijā, un nezaga neko tādu, kas, viņaprāt, citiem bija vajadzīgs. Drēbes viņš paņēma nozaudēto mantu noliktavā, bet maizi izvilka no atkritumu kastēm. Dažkārt viņš atļāvās nočiept piena pudeli vai kādu cepumu kārbu, kas no rītiem vienmēr bija sarindotas pie kafejnīcas durvīm, kā jau tēvocis bija viņam ierādījis. Vienīgais izņēmums bija rotaļlietas.
Kafija bija karsta, un, kamēr Hugo gaidīja, kad tā nedaudz atdzisīs, viņš vēroja milzīgo stacijas zāli un cilvēkus, kas steidzās ikdienas gaitās. Vērojot visus no augšas, Hugo allaž šķita, ka ceļotāji ir kā zobrati milzīgā, virpuļojošā mehānismā. Bet, atrodoties šeit, lejā, pavisam tuvu pūlim, viss likās neskaidrs un trokšņains.
Kad Hugo atkal paņēma rokā kafijas krūzi, viņš pamanīja, ka uz galda ir parādījusies salocīta papīra lapiņa. Zēns paskatījās apkārt, bet nemanīja nevienu, kas varētu būt to atstājis. Viņš lēnām atlocīja zīmīti.
Tur bija rakstīts: Tiekamies grāmatu veikalā otrā stacijas galā.
Tas arī viss.
Kad zēns apgrieza lapiņu otrādi, tur bija vēl viens teikums: Tava piezīmju grāmatiņa nav sadedzināta.
7 Noslēpumi
Hugo nekad iepriekš nebija bijis grāmatu veikalā, bet, protams, viņš skaidri zināja, kur tas atrodas. Viņš pazina katru šis stacijas kvadrātmetru. Pretī kafejnīcai, netālu no galvenās uzgaidāmās zāles, bija durvis, kam abās pusēs atradās grāmatām nokrauti koka galdi, un virs tām bija rakstīts: Grāmatnieks R. Labiss. Jaunas un lietotas grāmatas.
Hugo ienākot veikalā, noskanēja zvaniņš. Zēns gumzīja pirkstos jakas pogas, līdz viena no tām notrūka. Viņš ieslidināja pogu kabatā un sāka to virpināt. Sirds dauzījās.
Šeit smaržoja pēc veciem papīriem, putekļiem un kanēļa.
Tas zēnam atgādināja skolu, prātu pildīja patīkamas atmiņas par veco dzīvi. Abi viņa labākie draugi -Antuāns un Luiss - bija melnmataini un bieži vien izlikās par brāļiem. Hugo jau kādu laiku nebija par viņiem domājis. Garākais no abiem, Antuāns, mēdza saukt Hugo par “Tikitaku”, jo viņam kabatās vienmēr bija pulksteņu mehānismi. Zēns aizdomājās par draugiem. Vai viņi joprojām izliekas par brāļiem? Vai viņiem pietrūkst Hugo?
Viņš pēkšņi atminējās, ka dažkārt vakaros tēvs viņam lasīja Zila Verna aizraujošos piedzīvojumu romānus vai Hansa Kristiānā Andersena pasakas, kas Hugo patika vislabāk. Zēns ilgojās, lai viņam atkal kāds lasītu priekšā.
Pārdevējs sēdēja pie galda starp divām enciklopēdiju kaudzēm. Hugo palūkojās apkārt. Sākumā viņš veikalā neredzēja nevienu citu, bet tad telpas tālākajā galā parādījās meitene, iznirstot gluži kā nāriņa no okeāna viļņiem. Viņa aizvēra grāmatu, ko bija lasījusi, un pamāja, lai zēns pienāk tuvāk.
- Tava piezīmju grāmatiņa joprojām ir pie Žorža papa.
- Kā lai es zinu, ka tu nemelo? Iepriekš tu man sameloji.
- Es nemeloju! Viņš vienkāršltevi kaitina.
- Kāpēc tu man to visu stāsti? Kāpēc palīdzi?
Meitene brīdi padomāja. - Tāpēc, ka gribu redzēt,
kas ir tajā grāmatiņā.
-Tu to neredzēsi! Tas ir noslēpums,- zēns noskaldīja.
- Ļoti labi. Man patīk noslēpumi.
Hugo nodomāja, ka šī gan ir ļoti dīvaina meitene. Viņa uzsauca stūrī sēdošajam grāmatniekam: - Labisa kungs, es paņemšu grāmatu par fotografēšanu. Drīz atnesīšu atpakaļ.
- Jā, jā, labi jau, labi, - grāmatnieks izklaidīgi novilka, un meitene izgāja no grāmatnīcas, pat neatskatoties uz Hugo.
Hugo tā īsti neticēja meitenei. Varbūt viņa vienkārši zēnu muļķo. Bet, tā kā viņam nebija, ko zaudēt, puika soļoja uz rotaļlietu stendu un gaidīja, kamēr vecais vīrs apkalpos pircējus. Visi zobrati zēna galvā griezās milzīgā ātrumā.
- Ko tu te dari? - jautāja vecais pārdevējs.
Hugo dziļi ievilka elpu. - Es neticu, ka jūs sadedzinājāt manu piezīmju grāmatiņu.
- Netici? - vecis izskatījās pārsteigts. Viņš kādu brīdi domāja un tad sacīja: - Nu, man vienalga. Varbūt tev ir taisnība, varbūt tie nemaz nebija piezīmju grāmatiņas pelni, bet tu patiesību tik un tā nekad neuzzināsi, vai ne?
Hugo spēra soli tuvāk stendam.
Vecais pārdevējs mierīgi kārtoja rotaļlietas uz letes un sacīja zēnam: - Tev nevajadzēja atgriezties, Hugo Kabrē. Tagad ej prom.
Hugo tā arī darīja. Bet vēlāk, gan viens pats sēdēdams savā istabā, gan steigdamies pa slepenajām ejām pie pulksteņiem, zēns domāja par mehānisko cilvēku. Viņš pārliecināja sevi, ka jāmēģina kaut ko darīt. Viņš atgriezās pie rotaļlietu stenda nākamajā dienā un arī aiznākamajā. Un naktīs zem viņa gultas krājās jauni zīmējumi.