Tatad viņu sauc Izabella , Hugo nodomāja.
- Sen neesam tikušies. Kā veicas ar rotaļlietu stendu?
- Ļoti labi, - Izabella attrauca un tad norādīja uz zēnu sev līdzās: - Šis ir mans draugs… ēm…
- Hugo.
Etjēns pasmaidīja un paspieda Hugo roku.
- Etjēns strādā kinoteātrī netālu no manām mājām. Viņš šad tad ielaiž mani kinoteātrī par velti, jo Zorža paps man neļauj skatīties fdmas.
- Es vienmēr iežēlojos par cilvēkiem, kam patīk filmas. Nespēju tur neko padarīt. Vai tev patīk filmas, Hugo?
- Tētis mani parasti veda uz kino dzimšanas dienā, - viņš atteica.
- Ko tu esi redzējis? - Izabella gribēja zināt. Hugo palūkojās uz abiem. Viņš domāja par visām
tām reizēm, kad ar tēvu bija kinoteātri, cik ļoti viņiem bija patikusi kinoteātra noslēpumainā tumsa.
Beidzot Hugo atbildēja uz Izabellas jautājumu. - Pagājušā dzimšanas dienā mēs noskatījāmies filmu par kādu viru, kas karājās pie milzīga pulksteņa rādītājiem.
- Ta ir loti laba! Tas nosaukums ir “Beidzot drošībā”, - sacīja Izabella. - To filmējis Harolds Loids.
- Es uz pāris dienām aizbraukšu no pilsētas, lai apciemotu ģimeni, - sacīja Etjēns. - Bet nākamnedēļ, kad būšu atgriezies, atnāciet uz kinoteātri! Es strādāšu otrdien. Pamēģināšu jūs dabūt iekšā par velti.
- Es nevaru… - Hugo iesāka.
- Tev jānāk! - Etjēns smaidot uzstāja. - Apsoli, ka ieradīsies!
- Es nevaru.
- Nu taču, Hugo! Apsoli! - Izabella lūdza. Domājot par kino, Hugo pēkšņi atcerējās, ka tēvs
viņam bija stāstījis, kā bērnībā pirmo reizi aizgājis uz kino - toreiz, kad kinofilmas vēl bija liels brīnums. Hugo tēvs bija iegājis tumšā istabā un uz baltā ekrāna redzējis, kā raķete trāpa tieši Mēness cilvēkam acī. Tēvs stāstīja, ka nekad iepriekš neko tādu neesot piedzīvojis. Bijusi tāda sajūta, it kā viņš sapņotu dienas laikā.
- Labi, es apsolu, - Hugo sacīja.
Izabella pasita padusē savu jauno grāmatu -“Grieķu mitoloģiju” - un sacīja: - Ļoti labi! Tiksimies tur. Tagad man jāiet. Jāmeklē kaut kas svarīgs.
-Tikai never vaļā piez… - Hugo iesāka, bet Izabella jau bija laukā pa durvīm.
- Paliec sveiks, Etjēn! - viņa uzsauca un vēlreiz piekodināja: - Tiksimies nākamnedēļ kinoteātrī! -un pazuda ļaužu pilnajā stacijā.
Etjēns sacīja: - Priecājos iepazīties, Hugo! - un devās pie plauktiem, lai sameklētu kādu grāmatu. Hugo jau gribēja čāpot uz izeju, bet veikalā bija tik silti un klusi, un milzīgie grāmatu kalni viņu apbūra. Zēns izlēma vēl mirkli tur uzkavēties.
Hugo paņēma rokās kādu grāmatu, kas bija viņu ieinteresējusi. Uz vāka tai bija attēlotas zeltainas kārtis, grāmatas virsraksts bija “Kāršu maģijas un ilūziju praktiskā rokasgrāmata”. Tajā melnbaltas diagrammas atklāj dažādus kāršu trikus, daudzus no tiem Hugo bija redzējis, jo tos izpildīja vecais virs. Otrajā grāmatas daļā bija parādīts, kā likt priekšmetiem pazust, kā runāt ar vēderu un izvilkt no cepures trusīti. Vēl citi zīmējumi mācīja, kā saplēst papīra lapu, lai tā atkal parādītos vesela, kā ieliet kurpē ūdeni tā, lai apavs tomēr paliktu sauss. Hugo turpināja šķirstīt grāmatu, lai redzētu, vai tur nav kaut kas par mehāniskajiem cilvēkiem, bet neko neatrada. Tomēr zēns ļoti vēlējās šo grāmatu sev. Viņš zināja, ka Labisa kungs aizdeva grāmatas Izabellai, bet viņš negribēja aizņemties. Hugo ilgojās, kaut šī grāmata viņam piederētu.
Viņš pabāza grāmatu zem jakas un virzījās uz durvīm, nervozi pirkstos virpinot atlikušās jakas pogas.
- Ei, Hugo! - uzsauca Etjēns, kas sēdēja uz krēsla un lasīja. - Kas tev tur ir?
Hugo noskaitās. Viņš gribēja bēgt, bet Etjēns pienāca klāt un izņēma grāmatu viņam no paduses. - Hmm, maģija, - Etjēns pasmaidīja un atdeva zēnam grāmatu. - Zini, kas ir zem mana acs pārsēja?
Kā lai uz šādu jautājumu vispār atbild?
Tomēr likās, ka jauneklis gaida atbildi.
Hugo vilcinoties minēja: - Acs?
- Nē, es zaudēju aci bērnībā, spēlējoties ar pirotehniku. Pa to trāpīja Portugāles raķete.
Hugo atcerējās sava tēva mīļāko filmu un aizdomājās, vai Mēness cilvēkam arī bija vajadzīgs acs pārsējs, kopš viņam acī trāpīja raķete.
Bet vienīgais, ko zēns spēja pateikt, bija: - Ak tā.
- Tātad vai tu gribi zināt, kas slēpjas zem mana acs pārsēja?
- Labi, - Hugo novilka, domājot, ka vienīgais, ko viņš patiešām vēlas, ir tikt prom no šejienes.
Etjēns izvilka no acs pārsēja monētu un pasniedza to Hugo.
- Tas ir vienīgais triks, ko es māku, - jauneklis sacīja. - Ej un nopērc to grāmatu!
9 Atslēga
Tovakar, pēc tam kad visi pulksteņi bija pārbaudīti un iztīrīti, hugo atvēra maģisko triku grāmatu. Viņš izlasīja to no vāka līdz vākam, tad vēlreiz pārlasīja populārākos trikus, iemācoties no galvas veselas nodaļas, trenējoties ar visu, ko atrada istabā. Bet pat tad, kad viņš veidoja kāršu arku vai ripināja monētu pa plaukstas virspusi, zēns visu laiku domāja par Izabellu. Beidzot viņš nolika grāmatu malā.
Meitene teica, ka palīdzēs atgūt viņa piezīmju grāmatiņu. Viņa bija nosaukusi Hugo par savu draugu.
Bet kā gan viņi varēja būt draugi, ja Hugo bija tik daudz noslēpumu? Kad viņš draudzējās ar Antuānu un Luisu, viņam nebija nekādu noslēpumu. Zēns vēlējās, kaut Izabella vienkārši pazustu.
Pirms gulētiešanas Hugo izņēma no paslēptuves mehānisko cilvēku un skatījās uz visām tām sīkajām detaļām, ko viņš bija nozadzis, kopš sāka strādāt rotaļlietu stendā. Un pēkšņi pār viņu nāca apskaidrība. Hugo saprata, ka viena no šīm detaļām varētu lieliski iederēties mehāniskā cilvēka rokā. Viņš izvilka savu darbarīku kasti, piegrieza un noslīpēja metālu, salieca to un ievietoja detaļu vajadzīgajā vietā.
Pirmo reizi mūžā Hugo bija salabojis kādu mehāniskā vīra daļu bez piezīmju grāmatiņas palīdzības! Sirds dauzījās. Ja nu viņš varētu salabot mehānismu arī bez tēva piezīmēm? Galu galā - kas zina, cik ilgi vecais vīrs vēl liks viņam strādāt? Un ja nu meitene meloja, ja nu piezīmju grāmatiņa tomēr ir sadedzināta? Zēns nebija drošs, ka izdosies, bet, iekams nebūs atgūta piezīmju grāmatiņa, viņš vismaz varētu mēģināt.
Nedēļa paskrēja ātri. Hugo bija noguris vēl vairāk nekā parasti. Viņš ļoti maz gulēja, jo, pēc tam kad bija apskatījis visus pulksteņus un pastrādājis rotaļlietu stendā, viņš palika nomodā līdz pat ausmai, labojot mehānisko cilvēku.
Viņam veicās arvien labāk, un zēns zināja, ka drīz vien darbu pabeigs.
Kad pienāca laiks tikties ar Izabellu un Etjēnu kinoteātrī, zēns, negribot lauzt solījumu, atprasījās no darba pie vecā vīra, izgāja no stacijas un metās uz kino. Viņš pielavījās pie sētas durvīm un atrada Izabellu jau gaidām.
- Zorža paps laikam ļoti labi noslēpis to piezīmju grāmatiņu, - meitene stāstīja, - bet man ir vēl pāris ideju, kur tā varētu būt.
Hugo prātoja, vai nevajadzētu lieku reizi atgādināt meitenei, lai neskatās, kas grāmatiņā rakstīts. Tomēr zēns izlēma neko neteikt, vienīgi pajautāja: - Kāpēc viņš negrib laist tevi uz filmām?
- Nezinu. Varbūt domā, ka tā ir lieka laika tērēšana. Viņš nekad nav paskaidrojis. Varu derēt, ka vecāki ļautu man iet uz kino, - meitene sacīja un paskatījās uz Hugo, it kā gaidītu, ka viņš jautās par meitenes vecākiem, bet zēns klusēja, tāpēc Izabella turpināja pati.