Vecais vīrs noskatījās uz zēnu, nolika malā kārtis un steidzās viņam pretī. Hugo pamanīja, ka pārdevēja seja ir sarkana.
Viņš pietraucās pie Hugo kā dīzeļvilciens un saķēra zēnu aiz rokas. - Atdod to man! - vecais uzšņāca.
- Ko tad? - Hugo pārbijies izsaucās.
- Kā tu uzdrošinies ielauzties manā mājā!
- Par ko jūs runājat? - Hugo jautāja.
- Kur tā ir? Kur ir piezīmju grāmatiņa? - vecais sauca. - Kā tu iekļuvi manā mājā? Vai tu esi jucis? Es taču būtu tev to atdevis! Un to tu izdarīji pēc tam, kad es biju devis tev darbu un iespēju uzsākt jaunu dzīvi? Tu man atmaksāji ar zagšanu un meliem! Es redzēju, kā tu liki kabatās detaļas. Tomēr es tev neaizrādīju. Tu uzturēji manu rotaļlietu stendu kārtībā un apzinīgi laboji rotaļlietas. Tu biji izpalīdzīgs. Ak Dievs, man pat patika tava sabiedrība! Bet tad tu ielauzies manā mājā! Brīnos, ka tu vēl uzdrošinies rādīties man acīs! Tu esi viena vienīga vilšanās! - Vecais sāka klepot un pamāja, lai Hugo iet prom.
Tobrīd Hugo pār vecā vīra plecu pamanīja Izabellu, kuras galva parādījās virs letes. Meitene iznāca rotaļu stenda priekšā un nedaudz pacēla vienu roku.
Tajā bija piezīmju grāmatiņa.
Tad Hugo sacīja vecajam vīram: - Atļaujiet man vismaz atvadīties no Izabellas!
Meitene paslēpa piezīmju grāmatiņu aiz muguras.
Vecais noslaucīja lūpas un uzrūca: - Nē! Ej prom!
Hugo steidzās pie Izabellas.
- Es jau teicu, ka tā nav sadedzināta! - meitene čukstēja. - Kas tie par zīmējumiem?
- Es taču teicu, lai neskaties! Atdod!
- Nē, - meitene noskaldīja, ielika piezīmju grāmatiņu kabatā un pieturēja to ar roku.
Hugo paskatījās pār plecu. Viņam pakaļ dzinās vecais vīrs. Nebrīdinot Hugo apķērās Izabellai ap kaklu un apskāva meiteni. Bija skaidri redzams, ka viņa ir pārsteigta.
- Laid viņu vaļā! - vecais uzbļāva, mēģinot saķert Hugo aiz pleca.
Hugo palaida vaļā Izabellu un izvairījās no vīra tvēriena. Tad zēns metās prom pa gaiteni pat neatskatoties.
11 Zagtiedārgumi
Asarām acīs Hugo brāzās cauri pūlim un paslēpās stacijas sienās. Viņš steidzās uz savu istabu, aizvēra durvis un aizdedzināja sveces. Zēns bažīgi piegāja pie kastēm, kas bija sakrautas stūri, un izvilka ārā mehānisko cilvēku.
Pagājušās nedēļas laikā Hugo bija labi pastrādājis. Viņš bija salabojis visas mehāniskā cilvēka salauztās detaļas un pacietīgi iekustinājis tās, kas bija pārāk sarūsējušas, lai kustētos. Zēns bija uzšuvis mehāniskajam cilvēkam jaunas drēbes, ieeļļojis un nopulējis visus mehānismus. Tagad tas beidzot turēja rokā ari Hugo pašgatavoto pildspalvu ar metāla galu.
Zēns paņēma rokā sveci.
Mehāniskā cilvēka mugurā bija liels sirdsveida atslēgas caurums ar sudraba malām.
Kopš brīža, kad Hugo bija aizskrējis no gaiteņa pie rotaļlietu stenda, viņa kreisās rokas plauksta bija sažņaugta dūrē, un tagad viņš to atvēra kā ziedu.
Hugo paskatījās uz grāmatu, kas stāvēja pie viņa gultas, - “Praktiskā kāršu maģijas un ilūziju rokasgrāmata”. Zēns to bija ļoti centīgi izpētījis un iemācījies izpildīt visus tajā aprakstītos trikus. Un viņam veicās ļoti labi. Hugo beidzot bija izpratis saistību starp hronoloģiju un maģiju, kā to bija stāstījis viņa tēvs. Ta vairs nebija tikai izpratne par mehānismiem, bet neparasta pirkstu veiklība un talants, it kā pirksti paši zinātu, kas jādara. Hugo pirksti spēja paveikt vispārsteidzošākos trikus. Viņš bija atklājis, kas spēj likt kārtīm lidot, viņš saprata, kā pārvērst marmora bumbiņas par pelēm un kā saplēstu papīru atkal padarīt par veselu. Bet vissvarīgākais bija tas, ka, apskaujot Izabellu, viņš bija licis nozust meitenes kaklarotai tā, ka viņa pat nemanīja.
Hugo trīcēja rokas.
Viņš bija pabeidzis labot mehānisko cilvēku. Vienīgi vēl bija nepieciešama atslēga. Oriģinālā atslēga bija pazudusi ugunsgrēka laikā, un visas pārējās atslēgas, ko zēns bija atradis stacijā vai rotaļlietu stendā, izrādījās nederīgas. Bet, kad Hugo ieraudzīja atslēgu uz Izabellas kakla, viņš skaidri saprata, ka tā būs īstā. Un nu tā viņam bija rokā.
12 Ziņa
Zēns ielika atslēgu sirdsveida atslēgas caurumā mehāniskā cilvēka mugurā.
Viņam bija taisnība: tā tieši derēja. Hugo prāts auļoja. Beidzot viņš uzzinās ziņu, kuru tik ilgi bija gaidījis!
Bet, tiklīdz Hugo sāka griezt atslēgu, viņš sadzirdēja nograbam durvis.Tas atvērās, pirms zēns paspēja apsegt mehānisko cilvēku. Zēns pat iekliegties nepaguva, kad kāds tumšs tēls ieskrēja pa durvīm, metās viņam virsū un nogāza zemē. Viņš sāpīgi atsitās pret grīdas dēļiem.
- Tu nozagi manu atslēgu!
- Ko tu te dari? Tu nedrīksti šeit atrasties! - Hugo sauca.
- Kāpēc pēc tam, kad es biju tev palīdzējusi, tu nozagi manu atslēgu? Es taču atradu tavu piezīmju grāmatiņu! Es gribēju tev to atdot! Es tikai vēlējos, lai tu man par to pastāsti! Man pašai vajadzēja to riebīgo grāmatiņu sadedzināt…
- Ej prom! - Hugo šņāca Izabellai sejā. - Tu visu sabojāsi! Pazūdi!
Liekot lietā visu savu spēku, zēns atgrūda Izabellu un sāka stumt viņu uz durvju pusi, mēģinot dabūt laukā no telpas.
Bet Izabella cīnījās pretī. Drīz vien viņa ar ceļa palīdzību atkal bija Hugo piespiedusi pie grīdas, meitene turēja abas zēna rokas, neļaujot viņam kustēties. Abi smagi elpoja.
- Kas šī ir par vietu? - meitene prasīja. - Kas tu esi - sveču gaisma spulgoja viņas tumšajās, dusmīgajās acīs.
- Tas ir noslēpums! Es nedrīkstu tev neko stāstīt!
- Tas vairs nav nekāds noslēpums, jo es jau esmu šeit! Tagad stāsti! - Meitene viņam atkal sāpīgi iebakstīja ar celi.
- Te es dzīvoju, - Hugo atcirta.
Izabella pat nepakustējās.
- Vai to tu gribēji zināt? Nu, tagad tu zini.
Izabella klusi jautāja: - Kāpēc lai es tev ticētu? Tu
esi melis un zaglis. Kur ir mana atslēga?
Skopajā sveču gaismā Izabella vēl nebija pamanījusi mehānisko cilvēku, kas atradās pavisam netālu. Hugo mēģināja izrauties no viņas tvēriena, bet velti.
Meitene pirmo reizi kārtīgi palūkojās apkārt. Beidzot viņa ieraudzīja mehānisko cilvēku. Gandrīz palaidusi Hugo vaļā, joprojām turot viņu aiz vienas rokas locītavas, Izabella pievirzījās tuvāk mehāniskajam cilvēkam.
- Tas bija uzzīmēts tavā piezīmju grāmatiņā! -meitene teica, palūkojoties uz Hugo. - Kas te notiek?
Zobratiņi Hugo galvā sāka griezties.
- To pirms nāves izgatavoja mans tēvs, - Hugo meloja.
- Kā gan mana atslēga varētu derēt tava tēva mehānismam? Tas nav loģiski.
Hugo par to nebija iedomājies. - Nezinu, - viņš atcirta. - Bet, tiklīdz es ieraudzīju tavu atslēgu, es zināju, ka tā būs īstā.
-Tāpēc tu to nozagi, - Izabella noskaldīja.
- Es nezināju, kā lai citādi to dabūju, - zēns atteica.
- Tu būtu varējis pajautāt.
Izabella ar brīvo roku atmeta matus no sejas. - Kas notiek, kad to iedarbina? - meitene jautāja.
- Nezinu. Man līdz šim nebija atslēgas.
- Nu, tad nesēdi te kā sālsstabs, - meitene izrīkoja. - Iedarbini to!
- Nē, - Hugo ietiepās.
- Kāpēc ne?
- Es… es vēlos to iedarbināt vienatnē.
Izabella paskatījās uz Hugo. Viņa joprojām
bija ļoti dusmīga. Palaidusi vaļā zēna roku, viņa to atgrūda, satvēra atslēgu un vairākas reizes pagrieza.