INDĪGA JOSLA
I nodaļa
LĪNIJAS KĻŪST NESKAIDRAS
Nav šaubu, ka jau šobrīd, iekams visi šie pārsteidzošie notikumi nav pagaisuši no manas atmiņas, man tie jāpieraksta visos sīkumos, kas laika gaitā varētu pamazām piemirsties. Visu atceroties, es nevaru vien nobrīnīties, ka tieši mūsu mazajai «Zudušās pasaules» grupai — profesoram Celindžeram, profesoram Samerlijam, lordam Džonam Rokstonam un man pašam — bija lemts pieredzēt šo apbrīnojamo notikumu.
Kad pirms dažiem gadiem rakstīju «Daily Gazette» par mūsu vēsturisko Dienvidamerikas ceļojumu, es pat iedomāties nevarēju, ka man drīz vien uzsmaidīs laime pastāstīt par kādu vēl dīvaināku paša piedzīvotu notikumu, kuram nav precedenta visā cilvēces attīstības gaitā un kurš vēstures hronikās reiz pacelsies kā varena virsotne starp sīkajiem apkārtējiem pauguriņiem. Sis notikums pats par sevi vienmēr palika īsts brīnums, bet fakts, ka mēs visi četri tādā neparastā brīdī sagadījāmies kopā, ir gluži dabisks un pavisam vienkārši izskaidrojams. Runāšu par šiem notikumiem iespējami īsi un skaidri, lai gan it labi zinu — jo sīkāks šādā reizē ir apraksts, jo lasītājam tas vairāk patīk, tāpēc ka ļaužu ziņkārība bijusi un joprojām ir neapmierināma.
Piektdien, divdesmit septītajā augustā, pasaules vēsturē nemūžam neaizmirstamajā dienā, es aizgāju uz sava laikraksta redakciju un palūdzu jaunāko ziņu daļas vadītājam misteram Makārdlam trīs brīvas dienas. Vecais, labais skots papurināja galvu, pakasīja šķidros, rudos matiņus uz pieres un beidzot skaļi izsacīja savu nepatiku:
— Es gan cerēju, mister Meloun, ka jūs mums šajās dienās īpaši noderēsiet. Redzat, te ir tāda problēma, ar kuru jūs vienīgais varētu tikt galā.
— Ļoti žēl, bet ko lai dara,— es sacīju, mēģinādams noslēpt vilšanos.— Protams, ja esmu vajadzīgs, tad viss pārējais atkrīt. Man gan pašam bija kaut kas svarīgs kārtojams. Ja nu tomēr varētu iztikt bez manis . ..
— Laikam tomēr nevarēs.
Jutos sarūgtināts, bet neatlika nekas cits kā pasmaidīt. Galu galā pats vien biju vainīgs, jo man jau sen vajadzēja saprast, ka žurnālistam nav nekādu tiesību kaldināt pašam savus plānus.
— Centīšos par to vairs nedomāt,— es atbildēju, cik vien jautri spēdams pēc šāda strupa atteikuma.— Kas man būtu darāms?
— Vajadzētu Roterfīldā intervēt to sātanu cilvēka izskatā.
— Jūs varbūt domājat profesoru Celindžeru?— es iesaucos.
— Jā, tieši viņu. Pagājušo nedēļu jauniņo Aleku Simp- sonu no «Courier» viņš vazājis aiz mēteļa apkakles un biksēm veselu jūdzi pa lielceļu. To jūs būtu varējis izlasīt policijas ziņojumā. Mūsu puiši labāk intervētu brīvībā palaistu aligatoru. Toties jūs, sens viņa draugs, manuprāt, to varētu izdarīt.
— Nu,— es atvieglots ierunājos,— tad jau viss ir daudz vienkāršāk. Brīvas dienas es jums lūdzu tieši tādēļ, ka gribēju apmeklēt profesoru Celindžeru Roterfīldā. Redzat, paiet trīs gadi kopš mūsu lielākā piedzīvojuma plakankalnē un viņš uzaicināja mūs visus ciemos, lai nosvinētu šo notikumu.
— Lieliski!— rokas berzēdams, iesaucās Makārdls, un viņa acis caur briļļu stikliem starot staroja.— Tad jau jūs it viegli izdibināsiet viņa domas. Par jebkuru citu cilvēku es teiktu, ka tas gvelž tīrās blēņas, taču profesors jau reiz pierādījis savu taisnību un, kas zina, varbūt tagad atkal pierādīs.
— Ko īsti man vajadzētu izdibināt?— es jautāju.— Ko tad viņš patlaban dara?
— Vai jūs neesat lasījis viņa vēstuli «Zinātnes iespējas» «Times» šāsdienas numurā?
— Nē.
Makārdls pieliecās un pacēla laikrakstu no grīdas.
— Lasiet skaļi,— viņš sacīja, ar pirkstu norādīdams sleju.— Es labprāt noklausīšos to vēlreiz, jo neņemos droši apgalvot, ka esmu visu tā īsti izpratis.
Un es nolasīju «Gazette» jaunāko ziņu redaktoram vēstuli.
ZINĀTNES IESPĒJAS
«Ser, ar interesi, tomēr ne gluži bez kritiskas pieejas izlasīju Jūsu laikrakstā publicēto pašapmierināto un galīgi bezjēdzīgo Džeimsa Vilsona Makfeila vēstuli, kurā minēts, ka Frauenhofera līnijas kā planētu, tā stāvzvaig- žņu spektrā kļūst neskaidras. Misteram Makfeilam tas šķiet pavisam nenozīmīgs fakts. Toties augstāk attīstīts saprāts tajā saskata kaut ko ļoti nozīmīgu, tik nozīmīgu, ka no tā pat varbūt ir atkarīgs visu mūsu planētas iedzīvotāju turpmākais liktenis. Šaubos, vai, izmantojot zinātnisko valodu, spēšu izteikt savas domas tādā veidā, lai mani saprastu tie nejēgas, kas uzlasa domu graudus no dienas laikrakstu slejām. Tādēļ centīšos pielāgoties viņu aprobežotajai domāšanai un visu izklāstīšu ar vienkāršu analoģiju, ko spēs uztvert arī Jūsu lasītāju prāts.»
— Viņš taču ir brīnums, dzīvs brīnums!— Makārdls teica, domīgi šūpodams galvu.— Viņš būs saērcinājis vismiermīlīgāko dūjiņu un satracinājis kvēkerus to sanākšanas reizēs. Tāpat nav ko brīnīties, ja Londonā viņam kļuvis par karstu. Zēl gan, mister Meloun, jo Celindžeram patiešām ir dižens prāts! Bet nu paklausīsimies šo analoģiju.
«Pieņemsim,» es lasīju tālāk, «ka neliels savā starpā sasietu korķu saišķītis tiek palaists rāmā straumē, lai tas dodas pāri Atlantijas okeānam. Un korķi, apstākļiem nemainoties, dienu no dienas lēnām peld tikai uz priekšu. Varam iedomāties, ka šie korķi, ja vien tie spētu kaut ko apjēgt, uzskatītu šos apstākļus par nemainīgiem un pilnīgi drošiem. Turpretim mēs, kas esam apveltīti ar daudz plašākām zināšanām, saprotam, ka korķus varbūt gaida daudz dažādu pārsteigumu. Tie var uzdurties kādam kuģim vai snaudošam valim vai arī sapīties jūras zālēs. Lai kā arī būtu, korķu ceļojums drīz vien beigtos ar to, ka tie tiktu izsviesti Labradoras klinšainajā krastā. Bet ko gan korķi par visu to varēja zināt, kamēr tā rāmi diendienā peldēja pa okeānu, kas, pēc viņu saprašanas, ir bezgalīgs un viendabīgs?
Jūsu lasītāji, iespējams, atskārtis, ka šai līdzībā Atlantijas okeāns simbolizē vareno ētera okeānu, kurā peldam mēs, bet korķu saišķītis ir mazā, neizpētītā planētu sistēma, pie kuras pieder arī mūsu Zeme. Kā trešās šķiras saule ar gaužām nenozīmīgu pavadoņu bariņu mēs ierastajos apstākļos ik dienas slīdam pa straumi pretim nezināmam galam, nožēlojamai katastrofai, kas nāks pār mums pie pasaules telpas galējās robežas, kur mūs aizmēzīs kāda debesu okeāna Niagara vai satrieks pīšļos kāda neiedomājama Labradora. Un tādēļ es neredzu jēgu Jūsu korespondenta mistera Džeimsa Vilsona Makfeila seklajā un nepamatotajā optimismā, toties uzskatu, ka mums vajadzētu ļoti rūpīgi un neatlaidīgi vērot jebkuru pārmaiņu kosmiskajā vidē, kura, iespējams, var ietekmēt mūsu turpmāko likteni.»
— No viņa patiesi būtu iznācis varens sludinātājs,— teica Makārdls.— Grand gluži kā ērģeles. Lasīsim tālāk, kas tad īsti viņu satrauc.
«Fakts, ka Frauenhofera līnijas spektrā kļūst neskaidras un pārvietojas, manuprāt, norāda, ka visā kosmosā sākušās kaut kādas tikko manāmas savdabīgas pārmaiņas. Planētas gaisma ir saules gaismas atspulgs. Toties zvaigznes pašas izstaro gaismu. Taču planētu un zvaigžņu spektri šajā gadījumā mainījušies vienādi. Vai tas nozīmē, ka pārmaiņas notikušas arī pašās planētās un zvaigznēs? Man šāda doma liekas nepieņemama. Kādas gan kopīgas pārvērtības varēja vienlaicīgi notikt visos šais debesu ķermeņos? Vai šīs pārvērtības notikušas arī Zemes atmosfērā? Iespējams tas ir, tomēr ārkārtīgi grūti tam noticēt, tāpēc ka sev apkārt neredzam nekādu pārmaiņu pazīmes, un arī ar ķīmiskajām analīzēm neko nav izdevies atklāt. Kāda tad ir trešā iespēja? Mainīties varēja vadītāja vide, tas bezgalīgi smalkais ēters, kas plešas no zvaigznes līdz zvaigznei un ietver Visumu. Un šā okeāna dzīlēs mūs nes kāda lēna straume. Vai šī straume nevarētu mūs aiznest kādās jaunās ētera joslās, kuru īpašības mums nav zināmas? Pārmaiņas kaut kur tomēr ir notikušas. Par to liecina novirze spektrā. Iespējams, ka pārmaiņas būs noderīgas. Iespējams, ka būs kaitīgas. Un iespējams arī, ka neitrālas. To mēs neviens nezinām. Pavirši vērotāji var uzskatīt, ka šīs parādības nav vērā ņemamas, toties tāds cilvēks kā, piemēram, es, kas apveltīts ar plašām īsta domātāja gara spējām, sapratīs, ka Visuma iespējas nav tik viegli aprēķināmas un ka gudrākais ir tas cilvēks, kas allaž gatavs sastapties ar neparedzēto. Ņemsim acīm redzamu piemēru. Kurš gan uzdrošināsies apgalvot, ka neizprotamajai, plašajai epidēmijai, kas plosās Sumatras iezemiešu vidū un kas aprakstīta Jūsu laikraksta šārlta slejās, nav sakara ar kosmiskām pārmaiņām, uz kurām sumatrieši, iespējams, reaģē ātrāk nekā augstāk attīstītās Eiropas tautas? So domu pagaidām izsaku tikai kā minējumu. Apgalvot kaut ko tādu šobrīd būtu tikpat bezjēdzīgi kā to noliegt, un tikai pagalam aprobežots muļķis nespēs apjēgt, ka tas viss ir zinātnes iespēju robežās.