BRĪDINĀJUMS
Apmeklētāji, žurnālisti un ubagi netiek gaidīti.
DŽ. E. CELINDŽERS
— Nē, to nu nevar saukt par viesmīlību,— Ostins sacīja, šūpodams galvu un raudzīdamies nožēlojamajā plakātā. — Uz ziemassvētku kartītes tas diez kā vis neizskatītos.
Piedodiet, ser, tik daudz neesmu runājis garus jo garus gadus, toties šodien jūtas, liekas, guvušas virsroku pār mani. Lai viņš mani dzen no darba, cik vien tīk, es tomēr nekur neiešu — un cauri. Es esmu viņa kalps, un viņš ir mans saimnieks, un tā tas paliks, es ceru, līdz mūža galam.
Mēs iebraucām pa vārtiem, kuriem abās pusēs slējās balti stabi, un virzījāmies tālāk pa līkumotu ceļu, kas bija apstādīts ar rododendriem. Tālumā vīdēja zema, ērta un skaista ķieģeļu ēka ar baltiem slēģiem. Misis Celin- džera, trausla, neliela auguma dāma, smaidot sagaidīja mūs pie durvīm.
— Redzi, mīļā,— sacīja Celindžers, rausdamies ārā no automobiļa,— te nu ir mūsu viesi. Un viesi mums patiešām ir kaut kas jauns. Kaimiņi pret mums nejūt diez kādas simpātijas. Ja viņi varētu iebērt žurku indi mūsu maiznieka ratos, es domāju, viņi to arī izdarītu.
— Šausmīgi, patiešām šausmīgi!— caur asarām smiedamās, iesaucās misis Celindžera.— Džordžs vienmēr ar visiem strīdas. Mums šeit uz laukiem nav neviena drauga.
— Tāpēc varu it visu uzmanību veltīt savai nepārspējamajai sieviņai,— sacīja Celindžers, ar tuklo, īso roku apskaudams sievas vidukli.
Iedomājieties gorillu un gazeli, un jums kļūs skaidrs, kāds izskatījās šis laulātais pāris.
— Iesim, džentlmeņi ir noguruši no ceļa, un arī lenčam jābūt gatavam. Vai Zāra ir atgriezusies?
Misis Celindžera noskumusi pakratīja galvu, bet profesors skaļi iesmējās un ar valdonīgu žestu noglaudīja bārdu.
— Ostin,— viņš iesaucās,— kad būsiet nolicis automobili, esiet tik laipns un palīdziet kundzei pasniegt lenču. Bet jūs, kungi, lūdzu, ienāciet manā kabinetā, jo es vēlētos šo to ar jums steidzami pārrunāt.
II nodaļa
NĀVES UZPLŪDI
Kad mēs gājām cauri vestibilam, iezvanījās telefons, un mums gribot negribot vajadzēja noklausīties, ko teica profesors Celindžers. Es saku «mums», lai gan nebija neviena, kas simt jardu diametrā nevarētu sadzirdēt šās varenās balss dārdoņu, kura skanēja pa visu māju. Profesora atbildes iespiedās man atmiņā.
— Jā, jā, protams, tas esmu es … Kā tad, profesors Celindžers, slavenais profesors, kurš gan cits? . .. Protams, katrs vārds, citādi es to nerakstītu. .. Nebūtu nekāds brīnums . . . Par to liecina visas pazīmes . .. Apmēram pēc dienas… Es tur nekā nevaru darīt. . . Bez šaubām, ļoti nepatīkami, bet man liekas, tas skars ievērojamākas personas nekā jūs. Nav nekādas jēgas par to gausties.. . Nē, acīmredzot nevarēju. Jums vajadzēs noriskēt.. . Nu pietiks, ser. Muļķības! Man ir kaut kas svarīgāks ko darīt nekā klausīties jūsu tērgāšanā.
Profesors ar troksni nolika klausuli un uzveda mūs augšstāvā plašā, gaišā istabā, kur bija iekārtots kabinets. Uz liela sarkankoka rakstāmgalda gulēja septiņas vai astoņas neatplēstas telegrammas.
— Nē, nudien,— viņš iesāka, savākdams tās vienkop, — nupat es sāku domāt, ka būtu varējis ietaupīt saviem korespondentiem naudu, ja pieņemtu telegrammu adresi. Vispiemērotākā, iespējams, būtu šāda —«Noass Roterfīldā ».
Kā parasti, pateicis kādu no saviem neizprotamajiem jokiem, profesors atbalstījās pret rakstāmgaldu un sāka nevaldāmi smieties, tā ka rokas drebēja tik stipri, ka viņš gandrīz nespēja atvērt aploksnes.
— Noass! Noass!— profesors dvesa, un seja viņam bija pietvīkusi sarkana kā biete; mēs abi ar lordu Džonu līdzjūtīgi smaidījām, bet Samerlijs stūrgalvīgi kā ni- ķains āzis nepiekrizdams šūpoja galvu. Beidzot Celindžers, aizvien vēl raustīdamies smieklos, ķērās pie telegrammu atvēršanas. Mēs pārējie trīs stāvējām loga nišā un apbrīnodami noraudzījāmies lieliskajā ainavā.
To tiešām bija vērts redzēt. Ceļš, viegli izvīdamies, bija uzvedis mūs diezgan augstu — septiņsimt pēdu virs jūras līmeņa, kā mēs vēlāk noskaidrojām. Celindžera māja stāvēja pie pašas kalna nogāzes; no mājas dienvidu puses, kur atradās kabineta logs, varēja pārredzēt visu plašo Dienvidanglijas līdzenumu līdz pat Sautdaunas kalniem, kas, viegli izliekdamies, iezīmēja viļņainu apvāršņa līniju. Dūmu mākulis, kas pacēlās no kādas aizas kalnos, iezīmēja Lūisas atrašanās vietu. Tieši pie mūsu kājām viļņojās viršu lauks, sadalīts ar garām, koši zaļām Krauboro golfa laukuma joslām, kuras bija sētin nosētas ar spēlētājiem. Mazliet tālāk uz dienvidiem kādā spraugā starp mežiem pavīdēja sliedes — tur aizvijās Londonas — Braitonas maģistrāle. Mājas priekšā, mums pašā degungalā, atradās iežogots pagalmiņš; tajā stāvēja automašīna, ar kuru bijām atbraukuši no stacijas.
Celindžers pēkšņi iesaucās, un mēs visi pagriezāmies pret viņu. Viņš bija izlasījis telegrammas un sakārtojis pēc zināmas sistēmas nelielā kaudzītē uz rakstāmgalda. Viņa platā, masīvā seja vai, pareizāk, tā sejas daļa, kas rēgojās virs sapinkājušās bārdas, joprojām kvēloja, un tā vien likās, ka viņu kaut kas stipri satrauc.
— Džentlmeņi,— viņš iesāka tādā balsī, it kā uzstātos vismaz publiskā sapulcē,— šī patiešām ir interesanta tikšanās, un tā notiek ārkārtējos — es pat uzdrošinos teikt — nepieredzētos apstākļos. Gribētos zināt, vai jūs kaut ko nepamanījāt, kad braucāt šurp no pilsētas.
— Es pamanīju vienīgi to,— skābi smaidīdams, sacīja Samerlijs,— ka mūsu jaunā drauga izturēšanās pa šiem gadiem nav kļuvusi labāka. Ļoti žēl, bet esmu spiests sacīt, ka viņa uzvešanās vilcienā bija gaužām nelāga, un es nebūtu patiess, ja nepateiktu, ka tā uz mani atstāja ļoti nepatīkamu iespaidu.
— Nu, mēs jau visi dažreiz kļūstam prozaiski,— ierunājās lords Džons.— Jaunais cilvēks negribēja neko ļaunu. Misters Melouns galu galā ir starptautisku sacīkšu dalībnieks, tāpēc arī viņam ir lielākas tiesības mekā dažam labam kādu pusstundu aprakstīt futbola spēli.
— Pusstundu aprakstīt spēli!— es sašutis iesaucos. — Nē, tas bijāt jūs, kas pusstundu noņēmāties ar garlaicīgu stāstu par kaut kādu bifeli. Profesors Samerlijs ir mans liecinieks.
— Man grūti izspriest, kurš no jums bija apnicīgāks,— Samerlijs attrauca.— Atzīšos jums, Celindžer, ka savu mūžu nevēlos nekā dzirdēt ne par futbolu, ne bifeļiem.
— Es šodien netiku minējis nevienu vārdu par futbolu,— es iebildu.
Lords Džons spalgi iesvilpās, bet Samerlijs bēdīgs pašūpoja galvu.
— Tik agri no rīta!— viņš sacīja.— Tas tiešām ir nožēlojami. Es klusi sēdēju skumjš, pārdomās iegrimis . . .
— Klusu!— iesaucās lords Džons.— Jūs visu ceļu kaut ko atdarinājāt, it kā uzstātos varietē, un tas izklausījās drīzāk pēc nodrāztas gramofona plates nekā pēc dzīva cilvēka balss.
Samerlijs izslējās, grasīdamies nikni protestēt.
— Jums patīk jokot, lord Džon,— viņš sacīja, un viņa seja saviebās, it kā viņš būtu iedzēris etiķi.
— Nē, pie velna, tīrais ārprāts!— lords Džons nenocietās.— Ikviens no mums, liekas, zina, ko darījis otrs, tikai to vien nezina, ko darījis pats. Atcerēsimies visu no sākuma. Mēs iekāpām pirmās klases smēķētāju vagonā, tas vismaz ir skaidrs, vai ne? Tad mēs sākām strīdēties par mūsu drauga Celindžera vēstuli laikrakstā «Times».