Kopernika sistēma arī astroloģijai sagādāja nelabojamu zaudējumu. Ja planētas un pati Zeme ar labi noregulēta pulksteņa mehānisma precizitāti nemitīgi riņķo ap Sauli, — tad kāds labums no tā var būt cilvēkiem? Starp citu, uz tādām domām vēl vajadzēja nākt. Vēsturē nevar atrast ziņas par paša Kopernika attieksmi pret astroloģiju, tomēr grūti pieņemt, ka, Itālijā studēdams astronomiju, nākamais kanoniķis nebūtu iepazinies ar «zinātni», kas no tās radusies. Bet vai viņš tai ticēja? Atsacīties no ticības likteņa pareģojumiem nozīmēja atsacīties no pastāvošā pasaules uzskata. Bet Koperniks palika sava laikmeta dēls.
3. Muižnieka Tiho Brahes sudraba deguns
Ja mums XVI gadsimta vidū izdotos pēkšņi ielūkoties kādas bagātas Kopenhāgenas savrupmājas logā, tad mēs, iespējams, ieraudzītu šādu ainu: padrūmā zālē, ko apgaismo kamīns un sveces liesma, strīdas divi brāļi, divi dāņu muižnieki. Domstarpību objekts — sārtvaidzis puisēns ar gaišiem, viegli rūsganiem matiem un vērīgu skatienu — ziņkārīgi gaida strīda beigas. Viņa tēvs Oto Brahe nav apmierināts ar audzināšanu, ko viņa dēlam devis tēvocis Georgs.
— Kāpēc tādi izdevumi? Tu noalgoji Tiho labākos skolotājus, es to zinu; bet vai tu negatavojies viņu padarīt par skolotu triku taisītāju, kas spējīgs apkaunot Brahes dzimtu? Nē, Georg, vienīgā nodarbošanās, kas ir muižnieka cienīga, — karadienests par godu karalim.
Iespējams, ka saruna nebija tieši tāda. Autors centās
attēlot vienīgi tās jēgu. Mācīšanās maksāja dārgi. Un nevajag aizmirst, ka Brahes tētiņam tolaik jau bija vesels mazu aristokrātiņu metiens. Turpretim viņa brālis Georgs bija vientuļš un bagāts.
Iespējams, ka tieši tāpēc strīdā uzvarēja nākamā slavenā astronoma tēvocis. Jaunais Tiho Brahe turpināja mācīties latīņu valodu, retoriku un filozofiju. Viņš droši vien būtu kļuvis par valstsvīru un kopā ar citiem pēc nāves būtu aizmirsts, kā parasti notiek ar politiķiem, ja vien nebūtu kaut kas atgadījies.
1560. gada 21. augustā dāņi novēroja kārtējo Saules aptumsumu. «Draudīgā» dabas parādība precīzi sākās paredzētajā laikā un beidzās bez sekām, neraugoties uz astrologu drūmajiem pareģojumiem. Starp citu, sekas bija. Muižnieka dēls Tiho no Brahes dzimtas bija pārsteigts līdz sirds dziļumiem. Viņu padarīja nemierīgu ne tik daudz pati debess parādība, cik prognozes precizitāte. Cilvēka spēja iedziļināties dievišķīgajos noslēpumos šķita neticama. Aizritēs vēl daži gadi, un Tiho pieņems par savu devīzi slaveno Ptolemaja izteicienu: «Es zinu, ka esmu mirstīgs un radīts neilgam laikam. Bet, kad es pētu zvaigžņu kopas, manas kājas vairs nebalstās uz Zemes, es stāvu blakus Zevam, iebaudu dievu barību un jūtos kā dievs.» Bet tas tikai vēl notiks, pagaidām jaunais Tiho «izslimo» astronomiju.
Tagad, lasīdami par tā laika astronomisko novērojumu metodēm, mēs bieži brīnāmies par to, cik liels
iztēles spēks bija vajadzīgs, lai bez instrumentiem un teleskopiem aizrautīgi pētītu Visumu. .Tiho Brahem bija viens vienīgs instruments — cirkulis. Sī vienkāršā instrumenta kājas jaunais zinātnieks pavērsa pret zvaigznēm, bet šarnīru turēja pie acs. Tā tika mērīts atstatums starp spīdošajiem punktiem, kuru viņš pēc tam salīdzināja ar tabulās minēto atstatumu. Un tad, savu novērojumu rezultātus salīdzinādams ar tabulu datiem, viņš atklāja lielas atšķirības. Nevar droši apgalvot, tomēr domājams, ka tieši tā sākās viņa mīlestība uz pedantiski precīziem novērojumiem.
Tabulu korekcijas bija nepieciešamas visiem, sākot ar jūrniekiem un beidzot ar horoskopu sastādītājiem.
Divdesmit gadu vecumā Tiho Brahe dodas ceļojumā, astronomijas dēļ sastrīdējies ar visiem saviem uzpūtīgajiem radiniekiem. Sajā jaukajā vecumā nekāda nodarbošanās ar zinātni nespēja apslāpēt jaunā cilvēka temperamentu. Un mācītais aristokrāts nenovēršas no sabiedrības. Bet.. .
Reiz Rostokā, kāršu spēlē sastrīdējies ar tādu pašu jaunu dīkdieni, Tiho izaicina pretinieku uz divkauju.
Tumšā naktī šaurā šķērsielā sāka šķindēt zobeni. Paldies dievam, ka mācību laikā Tiho Brahe nebija piemirsis paukošanos. Tomēr Temīdai acis ir aizsietas. Paslīdējis Tiho mirkli nolaiž ieroci. Pretinieks taisa izklu- pienu un… nocērt jaunajam astronomam degunu. Ak, nelaime! Divkārt briesmīga divdesmitgadīgam dīkdienim, kura sirds ir atvērta mīlestībai. Prasmīgie Rostokas juvelieri izgatavoja viņam sudraba degunu, no kura viņš vairs nešķīrās līdz pat mūža galam. Kaut arī sudrabs ir cēls metāls, tomēr deguna veidā tas ne sevišķi piesaista aristokrātiskās daiļavas. Un jaunais Tiho pārstāj iet sabiedrībā, nolēmis sevi pilnīgi ve-ltīt zinātnei.
Nav ļaunuma bez labuma. Protams, autors nevar ieteikt deguna zaudējumu kā recepti, ar kuru var kļūt slavens astronomijā. Tomēr ikviens, kurš nospraudis sev mērķi kaut ko sasniegt zinātnē, jau laikus ir spiests sagatavoties zaudējumiem.
Tiho Brahe papildina savas zināšanas astroloģijā. Tajos gados zinātne un maģija savā starpā tik cieši savijušās, ka grūti noteikt, kur alķīmija atdod vietu ķīmijai
un kur beidzas astroloģija un sakas patiesa zinātne par zvaigznēm.
1563. gadā, novērodams debesis, Tiho atklāja, ka divas planētas — Jupiters un Saturns — ir savienojušās Lauvas zvaigznāja pirmajā daļā un nokļuvušas bīstami tuvu Vēža zvaigznāja «Miglainajai zvaigznei». Tai pašai zvaigznei, kuru dižais Ptolemajs savā «Cetrsē- jumniekā» sauc par dūmakainu un infekciozu. Viss liecināja par to, ka cilvēci sagaida neizbēgama nelaime. Un patiešām — pāri Eiropai brāzās epidēmija, kas iedvesa šausmas. Nāve pļāva cilvēkus un atstāja tukšas veselas pilsētas …
Tas ļoti nostiprināja Tiho Brahes ticību astroloģijai. «Noliegt spīdekļu ietekmi uz cilvēku likteni ir tas pats, kas noliegt dieva gudrību,» vēlāk viņš bieži mēdza teikt.
Ko lai dara, neraugoties uz šķietamo patstāvību, ikviens cilvēks ir tikai sava laikmeta produkts. Bet XVI gadsimta «zinātniski maģiskais» duālisms izskaidrojams pirmām kārtām ar krīzi laikmeta ideoloģijā. Domstarpības un iekšējās ķildas bija novājinājušas katoļu baznīcas pozīcijas; tā pārdzīvoja reformācijas periodu. Ticība sāka grīļoties, izraisīdama vētrainu seno aizspriedumu uzplaukumu. «Dieva vietā stājās velns», ticība dēmoniem, burvestībām, raganu vajāšanas —
tādas ir šī laikmeta drūmās iezīmes. No otras puses, Ptolemaja sistēmas (tolaik, pateicoties Ptolemaja sekotājiem, ap Zemi jau riņķoja apmēram 78 planētu sfēras) lielais juceklīgums un sarežģītība, kā arī revolucionārās Kopernika idejas vispār lika šaubīties, vai hipotēzes ir derīgas. Sī apstākļa dēļ XVI gadsimta sākumā zinātnieku pasaulē radās prasība pēc «astronomijas bez hipotēzēm». Tādā pretrunīgā situācijā veidojās Tiho Brahes raksturs. Par viņa principu kļuva maksimāli precīzi novērojumi. Astronoma sastādītais septiņsimt septiņdesmit septiņu zvaigžņu katalogs liecina par milzu darbu, neiedomājamo pacietību un zinātnisko godprātību. Vēl jo apbrīnojamāk tas tāpēc, ka, pēc biogrāfu ziņām, personiskajā dzīvē viņš ir uzpūtīgs un ietiepīgs, kašķīgs un rupjš, pārmērīgi augstprātīgs un nemaz necieš citu viedokli.