dže sāka figurēt modē nākušā raganu procesā. Lai pasargātu večiņu no spīdzināšanas un notiesāšanas uz sārta, dēlam vajadzēja izlietot ne mazumu pūļu un… naudas. Svētie tēvi ņēma kukuļus, atsaukdamies uz visuaugstāko. Tas galīgi sagrāva Keplera labklājību, kura jau bija sākusi nostiprināties. Un, lūk, tad imperators nevis izmaksāja Kepleram algu, kas tam pienācās, bet nosūtīja savu bijušo astronomu pie Val- lenšteina, iegalvojis, ka karavadonis ir dedzīgs astroloģijas cienītājs un zinātniekam tūlīt samaksās karaļa parādu 12 tūkstošu guldeņu apmērā. Vallenšteins Kepleru pieņēma, labprāt ar viņu tērzēja, pat uzdeva sastādīt savu horoskopu. Taču par karaļa parādiem viņš ne dzirdēt negribēja. Jā, arī astronoma sastādītais horoskops kaprīzajam karavadonim ne sevišķi patika. Viņa galma astrologs Senī to pašu darīja daudz veiklāk.
Galīgi izmisušais Keplers brauca uz Rēgensburgu iesniegt sūdzību reihstāgam. Liktenis nelaimīgo pasargāja no jauniem pazemojumiem. Ceļā viņš saslima ar tīfu. Un dažas dienas pēc iebraukšanas pilsētā Dižais Astronoms nomira. Viņš nomira pavisam klusi, visu aizmirsts. Tikai pēc simt astoņdesmit gadiem uz viņa kapa parādījās ķieģeļu piemineklis, kas bija uzcelts par saziedotu naudu.
5. Keplera likumi
Tagad par to, ko paveicis Keplers. Ko īsti viņš ir ieguldījis pasaules zinātnes dārgumu krātuvē?
1601. gada ziemā, pētīdams Zemes orbītu, Keplers atklāja, ka divos orbītas punktos (afēlijā un perihēlijā) mūsu planētas ātrums ir apgriezti proporcionāls attālumam no Saules. Bet, ja šī proporcionalitāte pastāv divos orbītas punktos, kāpēc gan nepieņemt, ka tā ir pareiza arī visos pārējos punktos?… Un uz papīra lapas rindojas formulas, kas ļauj izskaitļot, kur uz savas orbītas jebkurā brīdī atrodas Zeme. Aprēķinu rezultātus Keplers salīdzina ar novērojumiem — saskaņa nav peļama!
Turpmāk viņš pāriet uz laika aprēķināšanu. Kam vienlīdzīgs laiks, kas nepieciešams, lai planēta noietu daļu savas orbītas? Acīm redzot, šim laikam jābūt tieši proporcionālam planētas atstatumam no Saules un apgriezti proporcionālam kustības ātrumam. Bet, lai aprēķinātu, cik daudz laika vajadzīgs garāka ceļa veikšanai, jāsasummē visi ceļa starpposmi… Un šeit astronomu sagaidīja pārsteigums. Izrādījās, ka planētas ceļa starpposmu summa nav atkarīga no tā, kāds orbītas gabals ir izraudzīts, ka summa ir atkarīga vienīgi no laika starpbrīža… Keplers raksta: «Kad es aptvēru, ka pastāv bezgalīgi daudz orbītas punktu un atbilstoši bezgalīgi daudz atstatumu (līdz Saulei), man atausa doma, ka šo attālumu summa ietilpst orbītas laukumā. Es atcerējos, ka tieši tāpat arī Arhimeds riņķa laukumu sadalīja bezgalīgi daudzos trijstūros.» Un Keplera apziņā nobriest likums: ar laukumu, ko apraksta nogrieznis, kas planētu savieno ar Sauli, var mērīt, cik daudz laika vajadzīgs, lai planēta noietu laukumam atbilstošo orbītas loku. Tāda jēga ir brīnišķīgajam likumam, ko tagad saucam par «Keplera otro likumu»._
Pa sarežģītu līčloču ceļu pārvarēdams lielas matemātiskas grūtības, zinātnieks ne tikai formulēja jaunu astronomijas likumu, bet arī paveica pirmo soli jaunā matemātikas nozarē, kura vēlāk tika nosaukta par skaitlisko integrēšanu.
Tagad līknei, pa kuru kustējās planētas, vajadzēja atrast matemātisko izteiksmi. Atrast orbītu matemātisko izteiksmi! Sis uzdevums izrādījās ārkārtīgi darbietilpīgs. Senie grieķi bija pārliecināti, ka orbītas ir pareizas aploces. Sī doma iesakņojusies cilvēku apziņā, kļuvusi par patiesību, kas nav jāpierāda. Bet Keplers redz, ka šī doma nav pareiza. Viņš neatlaidīgi meklē jaunas līknes, izvirza jaunas hipotēzes, tās pārbauda un atmet. Katra jauna pieņēmuma pārbaudīšanai zinātniekam vajadzēja paveikt kolosālu skaitļošanas darbu, tāpēc par ģēnija darba spējām patiešām var sajūsmināties. No šejienes, šķiet, nav tālu līdz receptei, kā kļūt par ģeniālu cilvēku. Talants un dzelžainas … darba spējas!
Tikai tad, kad Keplers pārbaudīja elipses hipotēzi, viņam izdevās formulēt jaunu dabas likumu, ko mēs tagad saucam par «Keplera pirmo likumu». «Marss kustas pa elipsi, kuras vienā fokusā ir Saule,» savā dienasgrāmatā ierakstīja astronoms. Viņš nešaubījās, ka ari pārējām planētām tāpat jāpakļaujas šai prasībai.
Tā 1605. gadā Keplers ar vienu triecienu sagrāva vecos uzskatus par riņķveida orbītām, kuri bija pamatā visai agrākajai astronomijai.
Pēc četriem gadiem nāk klajā Keplera grāmata «Jaunā astronomija», kas satur abus jaunos likumus. Tās autoru jau nodarbina citas problēmas. Uzzinājis par atklājumiem, ko Galilejs izdarījis ar teleskopu, Keplers aizraujas ar optiskiem pētījumiem un izstrādā jaunu teleskopa sistēmu. Viņš izdomā jaunas metodes rotācijas ķermeņu tilpumu aprēķināšanai un pārbauda, vai Venēra un Merkurs izpilda viņa atklātos planētu kustības likumus. Viņš raksta jaunas grāmatas.
1618. gadā nāk klajā «Saīsinātās Kopernika astronomijas» pirmais laidiens. Aizrit tikai gads, un Vatikāns šo Kopernika darbu ieraksta aizliegto grāmatu indeksā.
Lai ko arī darīja Keplers, lai kādu praktisku darbu viņš veica, nekad viņu nepameta galvenā un vienīgā vēlēšanās — atklāt pasaules uzbūves noslēpumu.
1619. gadā iznāk viņa grāmata «Pasaules harmonija», kuru viņš ar pārtraukumiem rakstījis kopš 1599. gada. Šajā darbā Keplers meklē planētu kustības saites gan ar ģeometrijas figūrām, gan ar mūzikas teoriju un skaitļu teoriju… Lielāko daļu no šiem neatlaidīgajiem pētījumiem modernā zinātne ir noraidījusi. Bet starp milzum daudzajām visfantastiskākajām sakarībām bija arī «zelta» grauds — sakarība, kuru vēlāk nosauca par «Keplera trešo likumu» un kura apgalvoja, ka visu planētu apriņķošanas periodu kvadrātu attiecība ir vienlīdzīga šo planētu orbītu lielo pusasu kubu attiecībai. Un šī viena lappuse, kas satur trešā likuma aprakstu, ir vērtīgāka par visu traktātu kopumā.
Formulējis šos likumus, Keplers uzdod sev uzdevumu noskaidrot, kādiem jābūt vispārīgākiem dabas likumiem. Likumiem, kuri izraisa debess ķermeņu kustību.
So uzdevumu atrisināja Ņūtons, kad viņš formulēja savu vispasaules gravitācijas likumu.
Progresu uz priekšu vienmēr virzījuši savādnieki. Kā kļūt par «savādnieku»? Gribētājiem varam dot gatavu recepti. Vienkārši jāievēro gudrais noteikums, ko formulējis Renē Dekarts. Šodien tas varētu skanēt šādi: «Pirms kaut kam notic, tas vienu reizi ir jāapšauba.» Pārbaudīdami lietas, kas bieži vien šķiet acīm redzamas, zinātnieki atrod paši savus ceļus zinātnē, atklāj jaunus likumus.
Trešā nodaļa
ASTRONOMIJA ASTRONOMIJĀ
Astronomija ir zinātne par debess ķermeņu un Visuma uzbūvi un attīstību.
1. Urānijas templis un mūzas
Ar šo nodaļu īstenībā tad arī sākas mūsu saruna par izraudzīto priekšmetu. Definīcija, kas dota epigrāfā, skan mazliet akadēmiski. Tam var piekrist. Bet toties cik īsi, cik izsmeļoši! Un īsums ir tās īpašības brālis, kuru ikviens viegli atrod pats pie sevis un ļoti negribīgi atzīst pie citiem.
Tātad astronomija. Nenoteiktajā savas pastāvēšanas laikā vienkāršo zvaigžņu skaitītāju mājokļa vieta ir izaugusi par milzīgu ēku ar ļoti dīvainu arhitektūru. Diemžēl, lai kā arī centās autors, viņš nevarēja atrast šīs ēkas izsmeļošu aprakstu kādā literatūras avotā. No turienes šo aprakstu varētu pārnest šīs grāmatas lappusēs, apgādājot ar skaistu apakšvirsrakstu.