Aleksejs Tolstojs
Inženiera Garina hiperboloīds
Šis romāns uzrakstīts 1926—1927 gada, pārstrādāts, papildinot ar jaunam nodaļam, 1937. gadā.
Autors
1.
Šai sezonā Parīzes komersantu aprindas uz brokastīm pulcējās viesnīcā «Majestic». Tur varēja sastapt visu nāciju pārstāvjus, izņemot frančus. Tur, orķestrim spēlējot, korķiem paukšķot un sievietēm čivinot, pie galdiņiem tika risinātas lietišķas sarunas un noslēgti darījumi.
Viesnīcas greznajā, ar dārgām grīdsegām izklātajā hallē gar stikla virpuļdurvīm cienīgi pastaigājās stalts vīrs ar sirmu galvu un enerģisku, skūtu seju, kas atgādināja Francijas heroisko pagātni. Viņš bija tērpies melnā, platā frakā, zīda zeķēs un lakādas kurpēs ar sprādzēm. Uz krūtīm viņam gulēja sudraba ķēde. Tas bija virsšveicars, viesnīcas «Majestic» ekspluatētājas akciju sabiedrības garīgais vietnieks.
Salicis uz muguras podagras izķēmotās rokas, viņš apstājās iepretim stikla sienai, aiz kuras starp zaļos toveros ziedošiem kokiem un palmu lapām pusdienoja apmeklētāji. Sai brīdī viņš bija līdzīgs profesoram, kas novēro augu un kukaiņu dzīvi aiz akvārija sienas.
Sievietes bija daiļas, nav vārdam vietas. Jaunās valdzināja ar jaunību, mirdzošām acīm: zilām — anglosakšu, tumšām kā nakts-—dienvidamerikāņu, violetām — franču. Padzīvojušu dāmu vīstošo skaistumu kā asa mērce uzsvaidzināja neparastas tualetes.
Jā, kas attiecas uz sievietēm, viss bija labākajā kārtībā. Taču virsšveicars nevarēja to pašu teikt par vīriešiem, kas sēdēja restorānā.
No kurienes, no kādām mēslainēm pēc kara izlīduši šie tuklie zeļļi, maza auguma, ar spalvainiem, gredzenotiem pirkstiem, ar iekaisušiem vaigiem, kas grūti pakļaujas bāidas nazim?
Viņi no rīta līdz rītam steidzīgi rija dažnedažādus dzērienus. Viņu spalvainie pirksti vērpa no gaisa naudu, naudu, naudu … Viņi rāpoja šurp visvairāk no Amerikas, no nolādētās zemes, kur līdz ceļgaliem brien pa zeltu, kur par lētu naudu taisās nopirkt visu veco, labo pasauli.
2.
Pie viesnīcas parādes durvīm nedzirdami pieripoja rolroiss — gara automašīna ar sarkankoka virsbūvi. Šveicars, ķēdei žvadzot, piesteidzās pie virpuļdurvīm.
Pirmais ienāca dzeltenbāls neliela auguma vīrietis ar melnu, īsi apcirptu bārdu, izspīlētām gaļīgā deguna nāsīm. Viņš bija garā, maisveidīgā mētelī un virs pašām uzacīm uzstumtā katliņā.
Viņš apstājās, nīgri gaidīdams savu ceļabiedreni, kura sarunājās ar jaunu cilvēku, kas bija iznācis pretī automobilim no viesnīcas portāla kolonādes. Pamājusi jaunajam cilvēkam ar galvu, viņa izgāja pa virpuļdurvīm. Tā bija slavenā Zoja Monroza, viena no visskaistākajām Parīzes sievietēm, pelēkām acīm, slaida, gara auguma, baltā vadmalas kostīmā.
— Vai pusdienosim, Rolling? — viņa pavaicāja vīrietim katliņā.
— Nē. Es runāšu ar viņu pirms pusdienām.
Zoja Monroza iesmējās, it kā augstsirdīgi piedodama atbildes skarbo toni. Šai brīdī pa durvīm ieklupa jaunais cilvēks, kas pie automobiļa bija runājis ar Zoju Monrozu. Mugurā viņam bija vecs, neaizpogāts mētelis, rokā spieķis un mīksta platmale. Viņa satraukto seju klāja vasaras raibumi. Retās, cietās ūsiņas izskatījās kā pielīmētas. Viņš acīm redzot gribēja sniegt roku, bet Rollings, neizņemdams rokas no mēteļa kabatām, no teica ,1 skarbāk:
— Jūs, Semjonov, esat nokavējis veselu ceturtdaļstundu.
— Mani aizkavēja … Tai pašā lietā … Briesmīgi at8 > vainojos … Viss nokārtots … Viņi piekrīt … Rīt var izbraukt uz Varšavu.
— Ja jūs rēksiet pa visu viesnīcu, jūs izmetīs laukā, — teica Rollings, vērdamies viņā nespodrām acīm, kas nesolīja neko labu.
— Piedodiet — es čukstus … Varšavā jau viss sagatavots: pases, apģērbs, ieroči un pārējais. Aprīļa pirmajās dienās viņi pāries robežu …
— Tagad es un Monrozas jaunkundze ēdīsim pusdienas, — Rollings noteica. — Jūs brauksiet pie šiem kungiem un paziņosiet viņiem, ka es vēlos viņus redzēt šodien tūlīt pēc četriem. Brīdiniet, ja viņi iedomāsies vazāt mani aiz deguna, — es nodošu viņus policijai . . .
Šī saruna notika 192… gada maija sākumā.
3.
Ļeņingradā, gaismai svīstot, pie Krestovkas salas, netālu no Airēšanas skolas boniem apstājās divairu laiva.
No tās izkāpa divi vīri, un turpat ūdens malā starp viņiem notika īsa saruna, runāja tikai viens — asi un pavēloši, otrs raudzījās uz ūdeņiem bagāto, kluso, tumšo upi.
Aiz Krestovkas salas biezokņiem naksnīgajā zilgmē sārtojās pavasara rītausma.
Pēc tam šie divi vīri noliecās pār laivu, sērkociņa liesma apgaismoja viņu sejas. Viņi izcēla no laivas saiņus, un tas, kas bija klusējis, paņēma tos un nozuda mežā, bet tas, kas bija runājis, ielēca laivā, atgrūdās no krasta un sāka steidzīgi čīkstināt duļļus.
Airētāja siluets pārslīdēja pār rītausmā dzirkstošo ūdens joslu un izgaisa pretējā krasta ēnā. Neliels vilnis uzšļakstēja pret boniem.
Spartakietis Taraškins, sacīkšu gika vadošais airētājs, šai naktī dežurēja klubā. Tā kā puisis bija jauns
1 Boni — peldoši nožogojumi upju piestātnēs un jūras ostās.
un dabā dvesmoja pavasaris, tad ātri skrejošās dzīves stundas viņš neapdomīgi neizšķieda gulēšanai, bet sēdēja uz boniem virs miegainā ūdens, ceļgalus ar rokām apņēmis.
Nakts klusumā bija par ko padomāt. Divus gadus pēc kārtas maskavieši, kam nebija pat nojēgas, kā smaržo īsti ūdeņi, sakāva Airēšanas skolu vieniniekos, četriniekos un astoņniekos. Tas bija aizvainojoši.
Taču sportists zina, ka sakāve palīdz izcīnīt uzvaru. Tas pirmām kārtām, un tad vēl droši vien brīnum jaukā pavasara rītausma, kas smaržoja pēc spirgtas zālītes un slapja koka, uzturēja Taraškinā možu garu, kāds bija nepieciešams treniņiem pirms lielajām jūnija sacensībām.
Sēdēdams uz boniem, Taraškins redzēja, kā piestāja un pēc tam aizbrauca divairu laiva. Pret apkārtējiem notikumiem Taraškins izturējās mierīgi. Taču šoreiz viņam izlikās dīvains kāds apstāklis: abi krastā izkāpušie bija līdzīgi viens otram kā divi airi. Vienāda auguma, ģērbušies vienādos platos mēteļos, abiem uz pieres uzstumtas mīkstas platmales, vienādas smailas bārdiņas.
Bet galu galā republikā nav aizliegts naktī klaiņāt ar savu dubultnieku pa sauszemi un ūdeni. Taraškins droši vien tūdaļ būtu aizmirsis par svešajiem vīriem ar smailajām bārdiņām, ja vien tam nebūtu sekojis dīvains atgadījums, kas notika tai pašā rītā Airēšanas skolas tuvumā bērzu birzī, pussagruvušā vasarnīcā ar aiznaglotiem logiem.
4.
Kad no sārtās ausmas virs salu krūmājiem pacēlās saule, Taraškins izstaipījās, ka locītavās nokrakšķēja, un devās uz kluba pagalmu uzlasīt skaidas. Pulkstenis bija mazliet pāri pieciem. Noklaudzēja vārtiņi, un pa miklo celiņu, stumdams velosipēdu, pienāca Vasilijs Vitaļjevičs Šeļga.
Šeļga bija labi trenējies sportists, muskuļains un vingrs, vidēja auguma, ar spēcīgu kaklu, izveicīgs, mierfgs un uzmanīgs. Viņš stradaja kriminalizmeklešanas nodaļā un ar sportu nodarbojās vispārējā treniņa labad.
— Nu, kā sviežas, biedri Taraškin? Vai viss kārtībā? — viņš noprasīja, piesliedams velosipēdu pie lieveņa. — Atbraucu mazliet izlocīties… Paskat — kas drazu, vai-vai.