Ivans Fjodorovičs, būdams pilnīgi pārliecināts par krusi- māmiņas gaišo prātu, sāka pa vecam izpildīt savu dienestu. Cits viņa vietā, ticis tādā dienesta pakāpē, būtu uzpūties, bet uzpūtība viņam bija galīgi sveša un, kļuvis par podporučiku, viņš palika tas pats Ivans Fjodorovičs, kas kādreiz bija bijis arī praporščika pakāpē. Četrus gadus pēc šīs viņam nozīmīgās dienas viņš gatavojās kopā ar pulku iziet no Mogilevas guberņas uz Lielkrieviju, kad saņēma šāda satura vēstuli: «Mīļais māsasdēls, Ivan Fiodorovič!» *
«Nosūtu tev veļu: piecus pārus diegu zeķīšu un četrus smalka audekla kreklus, bez tam gribu parunāt ar tevi par lietu: tā kā tev jau ir diezgan augsta dienesta pakāpe, kas, domāju, tev ir zināms, un tu esi iegājis tādos gados, kad laiks nodarboties ar saimniecību, tad kara dienestā tev nav vairs ko darīt. Esmu jau veca un nevaru tavā saimniecībā visu pārlūkot; un arī, patiesi, man daudz kas tev personīgi atklājams. Atbrauc, Ivaniņ! Cerībā uz patiesu prieku tevi redzēt palieku tevi sirsnīgi mīlēdama tava krustmāte.»
Vasilisa Cupčevska.
«Mums sakņu dārzā izauguši brīnišķīgi rutki: vairāk līdzinās kartupeļiem nekā rutkiem.»
Nedēļu pēc šīs vēstules saņemšanas Ivans Fjodorovičs uzrakstīja tādu atbildi:
«Cienījamā kundze, krustmāmiņa, Vasilisa Kašparovna!»
«Daudzreiz pateicos jums par veļas atsūtīšanu. Sevišķi zeķes man ļoti vecas, tā ka pat dieninieks tās jau četras reizes lāpījis, un tās pēc tam kļuvušas ļoti šauras. Attiecoties uz jūsu domām par manu dienestu, esmu pilnīgi vienis prātis ar jums un aizvakar iesniedzu lūgumu dēļ atvaļinājuma. Tikko saņemšu atvaļinājumu, salīgšu vedēju. Jūsu iepriekšējo komisiju, attiecībā uz kviešu sēklu, Sibirijas arnautku, nevarēju izpildīt: visā Mogiļevas guberņā tādas nav. Bet cūkas te baro pa lielākai daļai ar brāgu, piejaucot nedaudz novadājušos alu.»
«Pilnā cieņā, cienītā kundze, krustmāmiņa, palieku māsasdēls
Ivans Špoņka.
Beidzot Ivans Fjodorovičs dabūja atvaļinājumu ar poru- čika pakāpi, salīga par četrdesmit rubļiem žīdu no Mogiļevas līdz Gadjačai un iesēdās kulbā tai pašā laikā, kad koki tērpās jaunās, vēl retās lapās, visa zeme spilgti apzēla ar jaunu zaļumu un viss lauks smaržoja pēc pavasara.
Ceļā nekas sevišķs neatgadījās. Brauca vairāk nekā divas nedēļas. Varbūt pat vēl ātrāk būtu atbraucis Ivans Fjodorovičs, bet dievbijīgais žīds pa sestdienām ieturēja šabas un, apklājies ar savu pātaru deķi, visu dienu skaitīja pātarus. Taču Ivans Fjodorovičs, kā es jau agrāk atzīmēju, bija tāds cilvēks, kas negarlaikojās. Pa to laiku viņš atvēra čemodānu, izņēma veļu, apskatīja to labi: vai kārtīgi izmazgāta, kārtīgi salikta; noņēma rūpīgi spalviņu no jaunā mundiera, kas bija šūts jau bez uzplečiem, un visu to salika atkal atpakaļ visrūpīgākā kārtā. Grāmatas viņam, vispār sakot, nepatika lasīt, bet, ja dažreiz ieskatījās sapņu grāmatā, tad tikai tādēļ, ka viņam patika sastapt tur to, ko jau zināja, ko jau vairākas reizes bija lasījis. Tā pilsētas iedzīvotājs noiet katru dienu klubā ne tādēļ, lai dzirdētu tur ko jaunu, bet lai sastaptu tur tos draugus, ar kuriem viņš jau no neatmi- nāmiem laikiem ir paradis patērzēt klubā. Tā ierēdnis ar lielu labpatiku lasa adrešu kalendaru vairāk reižu dienā ne kādu diplomātisku pasākumu pēc, bet viņu bezgala sajūsmina iespiestiem burtiem rakstītie vārdi. «A! Ivans Gavri- lovičs tāds un tāds!» viņš dobji pie sevis atkārto. «Ā! un, lūk, arī es! Hm!…» Un nākamajā reizē pārlasa atkal tos pašus ar tiem pašiem izsaucieniem.