īsā laikā Ivanu Fjodoroviču izdaudzināja par lielu saimnieku. Krustmāmiņa nevarēja vien nopriecāties par savu māsasdēlu, un nekad nepalaida garām gadījumu nepalielījusies ar viņu. Kādu dienu — tas bija jau pēc labības pļaujas beigām, jūlija beigās — Vasiļisa Kašparovna, saņēmusi ar noslēpumainu seju Ivanu Fjodoroviču pie rokas, teica, ka viņa tagad gribot parunāt ar viņu par lietu, kas viņu jau sen nodarbinot.
«Tev, mīļais Ivan Fjodorovič, ir zināms,» viņa iesāka, «ka tavā ciematā ir astoņpadsmit dzimtcilvēku, protams, tas tā pēc revizijas datiem, bet īstenībā varbūt salasīsies vairāk, varbūt ap divdesmit četriem. Bet ne par to ir runa. Tu zini to mežiņu, kas aiz mūsu aploka un droši vien zini aiz tā meža lielo pļavu: tā ir bezmaz divdesmit desetinu; bet zāles tik daudz, ka katru gadu var pārdot vairāk nekā par simt rubļiem, it īpaši, ja, kā runā, Gadjačā stāvēs jātnieku pulks.»
«Kā ne, krustmāmiņ, zinu: zāle ļoti laba.»
«To es pati zinu, ka ļoti laba; bet vai tu arī zini, ka visa šī zeme īstenībā ir tava? Ko tu tā iepleti acis? Klausies, Ivan Fjodorovič! Tu atceries Stepanu Kuzmiču? Ko es runāju: atceries! Tu toreiz vēl biji tik maziņš, ka nevarēji pat viņa vārdu izrunāt. Kur nu! Atceros, kad atbraucu tieši Filipu priekš- gavēnī un paņēmu tevi rokās, tad tu man tikko nesabojāji visu kleitu; laime, ka paguvu tevi nodot auklei Matronai; tāds tu toreiz biji palaidnis. Bet ne par to ir runa. Visa zeme, kas aiz mūsu ciemata un pats Chortiščes ciemats piederēja Stepanam Kuzmičam. Viņš, tev jāzina, tevis vēl nebija pasaulē, sāka braukāt pie tavas māmiņas, — protams, tādā laikā, kad tavs tēvs nebija mājās. Bet es tomēr to nesaku kā pārmetumu viņai, — lai dievs mielo viņas dvēseli! — kaut gan nelaiķe arvien bija netaisna pret mani. Bet ne par to ir runa. Kā tas arī būtu bijis, tikai Stepans Kuzmičs izgatavoja tev dāvinājuma aktu uz to pašu muižu, par kuru tev stāstīju. Bet tavai nelaiķa mātei, pašu starpā runājot, bija ārkārtīgi savāds raksturs. Pats velns (lai dievs man piedod šo nelāgo vārdu!) nebūtu varējis viņu saprast. Kur viņa lika šo aktu, to tikai dievs vien zina. Domāju, ka tas atrodas šī vecpuiša Grigorija Grigorjeviča Storčenko rokās. Sim resnvēderainajam blēdim tika rokā visa viņa muiža. Esmu gatava derēt uz diezin ko, ja viņš nav aktu noslēpis.»
«Atļaujiet ziņot, krustmāmiņ: vai tas nav tas pats Storčenko, ar kuru es iepazinos stacijā?» Te Ivans Fjodorovičs izstāstīja par savu satikšanos.
«Kas viņu zina!» krustmāmiņa, mazliet padomājusi, atbildēja, «varbūt viņš arī nav nelietis. Taisnība, viņš tikai priekš pusgada ir atbraucis pie mums dzīvot; tik īsā laikā cilvēku nevar izpazīt. Vecene turpretim, viņa māte, kā dzirdēju, esot ļoti sapratīga sieviete un, saka, liela meistariene gurķu iesā- līšanā; tepiķus viņas pašas meitas protot teicami izgatavot. Bet tā kā tu saki, ka viņš tevi labi uzņēmis, tad aizbrauc pie viņa; varbūt vecais grēcinieks klausīs savai sirdsapziņai un atdos, kas viņam nepieder. Gandrīz vari braukt arī bričkā, tikai nolādētie bērni izvilkuši pakaļējā pusē visas naglas; būs jāsaka kučierim Omeļkam, lai viscaur labāk pienaglo ādu.»
«Kādēļ, krustmāmiņ? Ņemšu ratus, ar kuriem jūs dažreiz braucat putnus šaut.»
Ar to saruna beidzās.
Ap pusdienas laiku Ivans Fjodorovičs iebrauca Chortiščes ciematā un kļuva mazliet nemierīgs, kad sāka tuvoties kungu mājai. Sī māja bija gara un nevis zem meldru jumta, kā daudziem apkārtnes muižniekiem, bet koka. Divi klētis pagalmā arī zem koka jumta; ozolkoka vārti. Ivans Fedorovičs bija līdzīgs tam frantam, kas, atbraucis ballē, redz visus, kurp vien paskatās, greznāk ģērbušos par sevi. Aiz cieņas viņš apstādināja savus ratus pie klēts un gāja kājām uz lieveni.
«Ā! Ivans Fjodorovičs!» iesaucās resnais Grigorijs Grigorjevičs, kas staigāja pa pagalmu svārkos, bet bez kaklauta, vestes un bikšturiem. Tomēr ari šis ietērps apgrūtināja viņa tuklo briedumu, jo sviedri viņam lija aumaļām.
«Vai jūs neteicāt, ka tūliņ, tikko būsiet satikuši krust- māmiņu, atbrauksiet, bet neatbraucāt?» Pēc šiem vārdiem Ivana Fjodoroviča lūpas sastapās ar tiem pašiem pazīstamajiem spilventiņiem.
«Pa lielākai daļai saimniecības darbi… Es gan atbraucu pie jums tik uz īsu brīdi, īstenībā darīšanās …»
«Uz īsu brīdi? Tas nu gan nebūs. E, puisi!» resnais saimnieks iesaucās, un tas pats zēns kazaka svārkos izskrēja no virtuves. «Saki Kasjanam, lai vārtus tūliņ aiztaisa, dzirdi, — aiztaisa ciešāk! Bet šī pana zirgus lai tūliņ izjūdz. Lūdzu istabā: te tāda suta, ka man viss krekls slapjš.»
Ivans Fjodorovičs, ienācis istabā, apņēmās netērēt velti laiku un, par spīti savam biklumam, rīkoties enerģiski.
«Krustmāmiņai bija tas gods… teica man, ka nelaiķa Stepana Kuzmiča dāvinājuma akts …»
Grūti attēlot, cik nepatīkami pie šiem vārdiem saviebās Grigorija Grigorjeviča platā seja. «Nudien, nekā nedzirdu!» viņš atbildēja. «Man jums jāsaka, ka man kreisajā ausī bija ielīdis tarakans. Krievu istabās nolādētie kacapi viscaur ielaiduši tarakanus. Nav aprakstāms ne ar kādu spalvu, kas tās bija par mokām — tā kutina, tā kutina … Man palīdzēja kāda vecīte ar visvienkāršāko līdzekli. ..»