Nažu, karošu un šķīvju šķindoņa apklusināja uz brīdi sarunas; bet visskaļāk bija dzirdams, kā Grigorijs Grigorjevičs izsūca smadzenes no aitas kaula.
«Vai jūs esat lasījuši,» Ivans Ivanovičs prasīja pēc neilgas klusēšanas, izbāzdams galvu no savas bričkas uz Ivana Fjodoroviča pusi,_ «grāmatu: «Korobeiņikova ceļojums uz svētām vietām»? īsta bauda dvēselei un sirdij! Tagad tādas grāmatas neiespiež. Ļoti nožēlojami, ka neapskatījos, kura gada.»
Ivans Fjodorovičs, sadzirdējis, ka runa iet par grāmatu, sāka centīgi uzliet sev mērci.
«Tiešām brīnišķīgi, mans kungs, kad apdomā, ka vienkāršs pilsonis apstaigājis visas šīs vietas; vairāk par trīs tūkstoš verstīm, mans kungs! vairāk par trīs tūkstoš verstīm! Tiešām dievs pats viņu izredzējis apmeklēt Palestinu un Jeruzalemi.»
«Jūs sakāt, ka viņš,» sacīja Ivans Fjodorovičs, kas daudz bija dzirdējis par Jeruzalemi vēl no sava denščika, «ir bijis arī Jeruzalemē?»'
«Par ko jūs runājat, Ivan Fjodorovič?» Grigorijs Grigorj vičs atsaucās no galda gala.
«Man, tas ir, bija izdevība piezīmēt, ka pasaulē ir kād tālas zemes!» Ivans Fjodorovičs sacīja, būdams no sirds p ! cīgs par to, "ka bija izteicis tik garu un grūtu frāzi.
«Neticiet viņam, Ivan Fjodorovič!» Grigorijs Grigorjevi sacīja, labi neieklausījies: «melo vienā melošanā!»
Pa tam pusdienas bija paēstas. Grigorijs Grigorjevičs aizgāja uz savu istabu pa ieradumam mazliet nokrākties, bet viesi aizgāja vecenītei-saimniecei un jaunkundzēm līdzi uz viesistabu, kur tas pats galds, uz kura viņi bija atstājuši degvīnu, iziedami pusdienās, it kā caur kādu pārvēršanos bija pārklājies bļodiņām ar dažāda veida ievārījumiem un bļodām ar ķiršiem, arbūziem un melonēm. Grigorija Grigorjeviča neklātbūtne bija visā nomanāma: saimniece kļuva runīgāka un atklāja pati, nelūgta, daudz kulināru noslēpumu, kā izgatavot pastili, kā kaltēt bumbierus. Pat jaunkundzes sāka runāt; bet gaišmate, kura likās par gadiem sešiem jaunāka par savu māsu un kurai pēc izskata bija ap divdesmit pieci gadi, bija mazrunīgāka. Bet vairāk par visiem runāja un rosījās Ivans Ivanovičs. Būdams pārliecināts, ka viņu tagad neviens nepārtrauks un nejauks, viņš stāstīja gan par gurķiem, gan par kartupeļu dēstīšanu, gan par to, cik senos laikos bijuši gudri cilvēki — ar tagadējiem nav ko salīdzināt! — gan par to, ka visi ar laiku topot gudrāki un nonākot pie vissarežģītāko lietu izdomāšanas. Vārdu sakot, tas bija viens no tiem cilvēkiem, kas ar lielāko prieku mīl nodarboties gan ar spirdzinošām sarunām un runā par visu, par ko vien var runāt. Ja saruna grozījās ap svarīgiem un cēliem priekšmetiem, tad Ivans Ivanovičs nopūtās pēc katra vārda, viegli galvu palocīdams; ja runāja par saimniecības lietām, tad izbāza galvu no savas bričkas un savilka tādus vaibstus, ka, tajos skatoties, likās, varēja izlasīt, kā izgatavot bumbieru kvasu, cik lielas tās melones, par kurām viņš runāja un cik treknas tās zosis, kas skraida viņam pagalmā. Beidzot, ar lielām pūlēm, jau vakarā, Ivanam Fjodorovičam izdevās atvadīties un, lai gan viņš bija piekāpīgs un viņu ar varu gribēja paturēt pārnakšņot, viņš tomēr palika pie sava nodoma braukt un aizbrauca.
«Nu, ko? vai izmānīji vecajam blēdim dokumentu?» Ar tādu jautājumu Ivanu Fjodoroviču saņēma krustmāmiņa, kas ar nepacietību jau vairāk stundu bija gaidījusi viņu uz lieveņa un nenocietās, beidzot, neizskrējusi aiz vārtiem.
«Nē, krustmāmiņ,» Ivans Fjodorovičs sacīja, izkāpdams no ratiem, «Grigorijam Grigorjevičam nav nekāda dokumenta.»
«Un tu noticēji viņam! Viņš melo, nolādētais! Kad kādreiz nokļūšu, tiešām, piekaušu viņu pašas rokām! O, nolaidīšu viņam taukus! Tomēr iepriekš jāaprunājas ar mūsu tiesas piesēdētāju, vai nevar tiesas ceļā no viņa piedzīt. Bet ne par to tagad ir runa. Nu, vai pusdienas bija labas?»
«Ļoti … jā, visai, krustmāmiņ!»
«Nu, kādi ēdieni bija? Izstāsti! Vecā, zinu, ir meistariene pārzināt virtuvi!»
«Siera rauši ar krējumu, krustmāmiņ, mērce ar baložiem, pildītiem…»
«Bet tītars ar plūmēm bija?» krustmāmiņa prasīja, tāpēc ka pati ļoti labi prata izgatavot šo ēdienu.
«Bija arī tītars … Ļoti skaistas jaunkundzes, Grigorija Grigorjeviča māsiņas, it īpaši gaišmate!»
«A!» krustmāmiņa sacīja un vērīgi paraudzījās Ivanā Fjo- dorovičā, kas nosarcis nolaida acis. Jauna doma pēkšņi iešāvās viņai galvā. «Nu, ko?» viņa ziņkāri un žirgti iejautājās, «kādas viņai uzacis?» Nav lieki atzīmēt, ka krustmāmiņa sievietes skaistuma pirmajā vietā stādīja uzacis.
«Uzacis, krustmāmiņ, taisni tādas, kādas, kā jūs stāstījāt, jaunībā bijušas jums. Un visā sejā nelieli vasaras raibumi.»
«A!» krustmāmiņa teica, apmierināta ar Ivana Fjodoroviča piezīmi, lai gan viņam ne prātā nebija nācis izteikt viņai ar to komplimentu.
«Kāda viņai bija kleita? kaut gan tagad grūti atrast tādu blīvu audumu, no kāda, piemēram, man šis kapots. Bet ne par to ir runa. Nu, ko, vai tu sarunājies ar viņu par kaut ko?»
«Tas ir, kā .. . es, krustmāmiņ? Jūs varbūt jau domājat…»
«Nu, kas? Kas tur par brīnumu? Tas dieva prāts. Varbūt tev jau no laika gala nolemts dzīvot ar viņu pārītī?»
«Nesaprotu, krustmāmiņ, kā jūs varat to teikt. Tas pierāda, ka jūs pavisam nepazīstat mani…»
«Nu, lūk, jau apvainojies!» krustmāmiņa sacīja. «Kā jauns zēns!» viņa pie sevis nodomāja, «neko nesaprot! Jāsaved būs viņi kopā, lai iepazīstas!» Tad krustmāmiņa izgāja apskatīties virtuvē un atstāja Ivanu Fjodoroviču vienu. Bet no tā laikn viņa tikai par to vien domāja, kā drīzāk redzēt savu māsas dēlu apprecējušos un paauklēt mazbērnus. Viņas galvā krājās vienīgi tik domas par gatavošanos uz kāzām, un varēja novērot, ka viņa visos darbos bija kļuvusi daudz rosīgāka nekā agrāk; kaut gan šie darbi vairāk gāja uz slikto, nekā labo pusi. Bieži, gatavodama kādu saldu cepumu, kādus viņa vispār nekad neuzticēja virējai, viņa, aizmirsusies un iedomādamās, ka viņai blakus stāv mazais krustdēla dēliņš, kas lūdz cepumu, pastiepa viņam roku ar labāko gabalu, bet sētas suns, to izmantodams, pakampa gardo kumosu un, skaļi šņakstinādams, atmodināja viņu no dziļajām domām, par ko arī ikreizes saņēma pērienu ar biguli. Viņa pat atstāja savu iemīļoto nodarbošanos un nebrauca medībās, sevišķi pēc tam, kad irbes vietā bija nošāvusi vārnu, kas agrāk viņai nekad nebija gadījies.