Beidzot pēc kādām četrām dienām visi ieraudzīja no šķūņa izvilktu bričku. Kučieris Omeļko, reizē arī dārznieks un sargs, jau no paša agra rīta klauvēja ar āmuru un piesita ādu, nemitīgi trenkādams prom suņus, kas laizīja riteņus. Turu par savu pienākumu iepriekš pavēstīt lasītājiem, ka tā bija tieši tā pati brička, kurā vēl Ādams bija braucis, un tāpēc, ja kāds uzrādītu citu Ādama bričku, tad tie ir dzīvi meli un brička patiesi viltota. Pavisam nezināmi, kā tā izglābusies no ūdensplūdiem, jādomā, ka Noasa šķirstā tai bijis ierādīts īpašs šķūnis. Ļoti žēl, ka lasītājiem nevar dzīvi attēlot tās izskatu. Pietiek sacīt, ka Vasilisa Kašparovna bija ļoti mierā ar tās architekturu un vienmēr nožēloja, ka veclaiku ekipāžās izgājušas no modes. Pati bričkas uzbūve — mazliet sašķiebta uz sāniem, tas ir tā, ka labā puse bija daudz augstāka par kreiso, viņai ļoti patika, tāpēc ka no vienas puses var, kā viņa teica, iekāpt maza auguma cilvēks, bet no otras — liela. Bet bričkas iekšpusē varēja novietoties apmēram pieci maza auguma cilvēki un trīs tādi kā krustmāmiņa. Ap pusdienu Omeļko, ticis galā ar bričku, izveda no kūts trīs zirgus, drusku jaunākus nekā brička, un sāka piesaistīt viņus virvēm lieliskajai ekipažai. Ivans Fjodorovičs un krustmāmiņa, viens no kreisās, otra no labās puses iekāpa bričkā, un tā sāka braukt. Zemnieki, kas gadījās ceļā, redzot tādu greznu ekipāžu (krustmāmiņa visai reti izbrauca tajā), godbijīgi apstājās, noņēma cepures un klanījās līdz jostas vietai. Pēc apmēram divi stundām brička apstājās lieveņa priekšā, — domāju, nav jāsaka: Storčenko mājas lieveņa priekšā. Grigorija Grigorjeviča nebija mājās. Vecenīte ar jaunkundzēm iznāca saņemt viesus ēdamistabā. Krustmāmiņa pienāca cēliem soļiem, ar lielu veiklību paspēra vienu kāju uz priekšu un skaļi sacīja:
«Ļoti priecājos, mana kundze, ka man ir gods personīgi apliecināt jums savu cieņu; bet līdz ar rešpektu atļaujiet pateikties par viesmīlību, kādu parādījāt manam māsas dēlam Ivanam Fjodorovičam, kas daudz lepojas ar to. Jums varen jauki griķi, kundze, es tos redzēju šurp braukdama. Bet atļaujiet zināt, cik kopiņu jūs saņemat no desetinas?»
Pēc tam sākās vispārīga saskūpstīšanās. Kad bija nosēdušies viesistabā, tad vecā saimniece iesāka:
«Par griķiem nevaru jums pateikt: tā ir Grigorija Grigorjeviča lieta; es jau sen ar to nenodarbojos, un arī nevaru: esmu jau veca! Senos laikos mums mēdza būt, atceros, griķi līdz jostas vietai. Tagad diezin kas, lai gan saka, ka tagad viss labāk.» Te vecenīte nopūtās, un kaut kurš novērotājs būtu saklausījis šinī nopūtā senā astoņpadsmitā gadsimta nopūtu.
«Esmu dzirdējusi, mana kundze, ka jūsu pašu meitas prot izgatavot lieliskus tepiķus,» Vasilisa Kašparovna sacīja, un ar to aizskāra vecenītes visjūtīgākās dvēseles stīgas: pie šiem vārdiem viņa it kā atdzīvojās un valodas viņai raisījās par to, kā jākrāso dzija, kā dzija iepriekš jāsagatavo. No grīdsegām valodas ātri pārgāja uz gurķu sālīšanu un bumbieru kaltēšanu. Vārdu sakot, nepagāja ne stunda, ka abas dāmas tā bija iegrimušas sarunā, it kā jau visu mūžu būtu pazīstamas. Vasilisa Kašparovna daudz ko jau sāka stāstīt tik klusā balsī, ka Ivans Fjodorovičs neko nevarēja sadzirdēt.
«Vai nepatīk apskatīt?» pieceldamās sacīja vecā saimniece. Viņai līdzi piecēlās jaunkundzes un Vasilisa Kašparovna, un visas devās uz meiču istabu. Krustmāmiņa tomēr deva zīmi Ivanam Fjodorovičam palikt uz vietas un kaut ko klusi pateica vecenītei.
«Mašeņka!» vecenīte teica, griezdamās pie gaišmates meičas: «paliec pie viesa un parunājies ar viņu, lai viesim nebūtu garlaicīgi!»
Gaišmatainā jaunkundze palika un nosēdās uz divana. Ivans Fjodorovičs sēdēja savā krēslā kā uz adatām, sarka un nolaida acis, bet jaunkundze, likās, to nemaz neievēroja un vienaldzīgi sēdēja uz divana, apskatīdama cītīgi logus un sienas, vai sekodama acīm kaķim, kas bailīgi pabēga zem krēsliem.
Ivans Fjodorovičs mazliet uzmundrinājās un gribēja mēģināt uzsākt sarunu, bet, likās, ceļā bija pazaudējis visus vārdus. Ne mazākā doma viņam neienāca prātā.
Klusēšana turpinājās ap ceturtdaļ stundas. Jaunkundze sēdēja arvien vēl tāpat.
Beidzot Ivans Fjodorovičs saņēmās: «Vasaru ļoti daudz mušu, cienītā!» viņš izteica pa pusei drebošā balsī.
«Pārāk daudz!» jaunkundze atbildēja. «Brālītis priekš tām pagatavoja sitamo no vecas māmiņas kurpes, bet arvien vēl ir daudz.»
Saruna atkal aprāvās, un Ivans Fjodorovičs nekādā ziņā neatrada vārdus.
Beidzot saimniece ar krustmāmiņu un tumšmati jaunkundzi atgriezās. Vēl mazliet patērzējusi, Vasilisa Kašparovna atvadījās no vecenītes un jaunkundzēm, lai gan ļoti tika lūgta pārnakšņot. Vecenīte un jaunkundzes izgāja lievenī pavadīt viesus un ilgi vēl klanījās krustmāmiņai un krustdēlam, kas lūkojās atpakaļ no bričkas.
«Nu, Ivan Fjodorovič, par ko tad jūs runājāt divatā ar jaunkundzi?» krustmāmiņa ceļā prasīja.
«Ļoti kautrīga un tikumīga jaunava ir Marija Grigor- jevna,» Ivans Fjodorovičs sacīja.
«Klausies, Ivan Fjodorovič, es gribu nopietni parunāt ar tevi. Tev jau, paldies dievam, trīsdesmit astotais gads; dienesta pakāpe tev jau laba diezgan; laiks padomāt arī par bērniem! Tev katrā ziņā vajadzīga sieva…»