Ainavu atdzīvina arī skaistu formu un krāsu putni. No takas uzspurdz paipalas; gaisā līganus lokus met karaliskais ērglis; valriekstu koku birzes malā vizošās krūtis saulē gozē milzīgu apmēru meža tītars; starp spalvainajiem akāciju zariem garo, šķērēm līdzīgo asti zibina šuvējputns, kuru vietējie mednieki pazīst ar nosaukumu «paradīzes putns».
Krāšņi tauriņi plivina platos spārnus vai atpūzdamies sēž uz ziediem, ar savu spilgtumu daudz neatšķirdamies no tiem. Milzīgas bites zumzina ziedošajos krūmos, strīdēdamās par tiesībām uz saldo guvumu ar vanagkodēm un kolibri, kas nav daudz lielāki par viņām pašām.
Ne visi šā jaukā dabas stūrīša iemītnieki ir nekaitīgi. Klabur- čūska visā Ziemeļamerikā nesasniedz tādu garumu kā šeit un slēpjas turpat, kur indīgais rāpulis, kas pazīstams ar nosaukumu «mokasins».-Bez tam te savu briesmīgo dzeloni šauda tarantuls, te dzīvību apdraud skorpions, te cilvēkam uz miesas uzrāpjas simtkājis, pārnesot drudzi, kas var izrādīties liktenīgs.
Upju mežainajos krastos siro plankumainais ocelots[9], puma un tās krietni stiprākais radinieks jaguārs; te stiepjas šā dzīvnieka ģeogrāfiskās izplatības ziemeļu robeža.
Gar briksnāju vientuļš un kluss ložņā kārnais Teksasas vilks, bet tam radniecīgais mazdūšīgais koijots medī atklātā līdzenumā kopā ar saviem brāļiem.
Tajā pašā prērijā starp šiem mežonīgajiem četrkājaiņiem ganās viscēlākais un skaistākais dzīvnieks — varbūt pat cēlāks un skaistāks par cilvēku —, gudrākais no cilvēka draugiem — zirgs.
Te viņš ir brīvs no cilvēka iegribām, viņa žokļi nepazīst laužņus, muguru nekropļo nasta vai segli, te viņš var izklejoties pēc sirds patikas, pilnīgi ļaujot vaļu ugunīgajam straujumam.
Tomēr pat šajā neapdzīvotajā apgabalā zirgam reizēm nav miera no cilvēka. Viņu nolūko, sagūsta un pieradina mustangu mednieks Moriss.
* *
*
Alamo bija viena no straujākajām Riodenuesesas pietekām. Tās krastā stāvēja vienkārša, bet izskatīga mājiņa, kādu Teksasā ir bez sava gala.
Mājiņa bija celta no stāvus zemē iedzītiem, uz pusēm pāršķeltiem kokveidīgās jukas stumbriem un apjumta ar šīs pašas gigantiskās lilijas garajām, durkļveidīgajām lapām. Stabu starpas bija nevis «aizsmērētas» ar māliem, kā Austrumteksasā parasts, bet pārklātas ar zirgu ādām. Tās savukārt bija piestiprinātas nevis ar dzelzs nagliņām, bet gan ar Meksikas alojes lapu asajiem dzeloņiem.
Upes kraujajos krastos pārpārēm auga materiāls, no kura bija celta būda. Te varēja atrast jukas un agaves, bet auglīgajā ielejā zaļoja mīkleņu, ozolu un valriekstu koku mežs, kas aizstiepās jūras jūdzēm tālu. Vietām šajā zaļajā blīvā no upes puses ietiecās nelielas pļavas ar sulīgu jo sulīgu zāli, kuru meksikāņi sauc par gramu.
Vienā no šādām pusapaļām ieplakām stāvēja iepriekš aprakstītā primitīvā mājiņa. Tai garām tecēja koku ieskautā upe; stumbri līdzinājās kolonnām, uz kurām balstās meža kolizeja jumts.
Ēciņa slēpās ēnā un bija tikko samanāma starp kokiem, it kā vieta būtu ar nodomu izraudzīta svešām acīm nepieejamāka. To varēja redzēt tikai no upes puses un arī tikai tad, ja novērotājs atradās tieši pretī. Mājiņas vienkāršība un rūsganā krāsa vērta to vēl neuzkrītošāku.
Mājiņa tiešām nebija nekas vairāk kā būda, ne lielāka par tirgus telti, ar vienu vienīgu caurumu — durvīm, ja neskaita slaido māla skursteni no pavarda, kas bija izmūrēts pie sienas. Vieglās, ar zirga ādu apsistās durvis turējās no tās pašas ādas izgrieztās virās.
Aiz būdas atradās no mietiem celta un ar jukas lapām klāta nojume. To iejoza neliels iežogojums, kas bija taisīts, piesienot kārtis pie tuvējo koku stumbriem.
Otrs, mazāks iežogojums bija ierīkots ap akru lielu laukumu starp būdu un krauju. Pakavu izdangātā zeme norādīja, kādaņi nolūkam iežogojums kalpo: tas bija korals savvaļas zirgiem mustangiem. Tajā tiešām bija ieslodzīti savi desmit vai pat vairāk zirgi, kuru baiļpilnās acis un satrauktās kustības nepārprotami liecināja, ka dzīvnieki saķerti pavisam nesen un ka tiem nav viegli panest nebrīvi šajā ēnainajā aplokā.
Būdas iekšējam iekārtojumam piemita zināma pievilcība un komforts. Skatienu priecēja pie istabas sienām izplātas mustangu ādas — melnas, bēras, sniegbaltas un dārkas. To izvietojumā bija jūtama gaume.
Mēbeles bija gaužām trūcīgas: ar zirgādu pārvilkti āži, pāris
paštaisītu krēslu un no jukas nomaļiem sasists rupjš galds. Kaktā bija redzams kaut kas līdzīgs otrai gultai.
Priekšmets, kuru tādā vietā varēja gaidīt vismazāk, bija plaukts ar grāmatām, spalvaskātiem, tinti un vēstuļu papīru; uz nomaļu galda gulēja avīze.
Te bija vēl arī dažas citas lietas, kas atgādināja civilizāciju; liela ādas ceļasoma, divstobru šautene ar Ričarda Vestlija firmas zīmi uz aizslēga, kalts sudraba kauss, mednieka rags un suņu pātaga.
Uz grīdas stāvēja daži trauki, lielāko tiesu no alvota skārda, kaktā — ar klūdziņām appīts balons, kurā droši vien bija kaut kas stiprāks par Alamo ūdeni.
Citas mantas nebija pretrunā ar kopainu. Tur bija meksikāņu segli ar augstu loku, no zirga astriem pīta pavada un iemaukti, divi vai trīs rezerves serapē un šādi tādi virvju gali. Tāds bija mustangu mednieka mājoklis, tā apkārtne un iekārta.