Kad Moriss ir aizjājis, zem ozola notiek kaut kas tāds, ko neviens nepamana, jo visi ir pagriezušies uz prērijas pusi.
Tikai viens cilvēks no visiem palikušajiem vēro Morisu citādi nekā pārējie. Tā vairs nav tikai ziņkāre, kas liek šīs sievietes krūtīm trauksmaini cilāties. Viņas acīs, kurās joprojām lasāmas skumjas, sekojot Morisam, iedzirkstas prieks un pateicības valgums, bet puspavērtās lūpas čukst:
— Dievs, apžēlojies par vainīgo!
Mazliet aizkavējies kāpjot zirgā un meklējot laso, Moriss Dže- ralds pievienojas vajātājiem pats pēdējais. Izkļuvis laukā no pūļa, viņš redz, ka pārējie jau krietni gabalā, apmēram vairākus simtus jardu viņam priekšā.
Taču viņu tas neuztrauc. Pazīstot savu zirgu, viņš zina, ka ilgi nebūs pēdējais.
Un bērais nepieviļ Morisa cerības. It kā priecādamies,, ka ticis vaļā no nedzīvās nastas, kas spiedusi to kā lietuvēns, un ka atkal jūt saimnieka ceļus, labais zirgs gariem stiepieniem joņo pa prēriju. Lai jātnieks redz, ka spēka šajā ķermenī vēl ir papilnam un ka locekļi vēl vingri!
Drīz mustangu mednieks panāk vienu, otru, trešo vajātāju, līdz beidzot izvirzās visas verdzes priekšgalā.
Tikai uz priekšu, pāri ieplakām un izsīkušiem strautiem, pa zāli un oļiem, līdz beidzot Morisa konkurenti viņu vairs neredz, tāpat kā neredz pelēko mustangu un tā jātnieku.
Viens no vajātājiem tomēr cenšas neizlaist viņu no acīm; tas ir gara auguma vīrs uz nožēlojamas vecas ķēves. Viņš savu zirgu skubina ar gaužām neparastiem piešiem — ar naža smaili. Tas ir Zebs Stamps, kas lieto tik nežēlīgu pārliecināšanas līdzekli.
Vecā ķēve tomēr nevar sacensties ar lielisko ērzeli. Zebs to arī nav gaidījis. Viņam galvenais ir — paturēt ērzeli acīs, un pagaidām tas viņam ir izdevies.
Ir vēl kāds, kas ierauga strauji tuvojošos bēro. Tas ir bēglis.
Kolhauns jau domā, ka drīz būs glābts, kad, palūkojies atpakaļ, ierauga bēro ērzeli. Tagad tam mugurā ir nevis jātnieks bez galvas, bet gan cilvēks, kuru Kolhauns labi pazīst un no kura bāidās kā no uguns. Tas ir Moriss, mustangu mednieks, kuru viņš
gribēja iedzīt un būtu iedzinis nāvē, kaunpilnā nāvē. Moriss seko, lai atriebtos.
«Vai tā ir dieva griba, kas liek manam ienaidniekam dzīties man pakal?» Kolhauns pats sev jautā un nodreb.
Kuram katram citam vajātājam viņš parādītu garu degunu. Izbēgt no Morisa Džeralda nav ne mazāko cerību!
Bēglim pār muguru pārskrien salti šermuli. Viņam ir tāda sajūta, it kā viņš spēkotos ar pašu likteni un ka velti turpināt pre* tošanos.
Kolhaunu sagrābj izmisums; viņš aizmirsis pat piecirst piešus, jo necer, ka zirgs varētu viņu izglābt. Viņš vairs nedomā neko, jāj tikai pēc inerces. Viņu stindzina bailes no nāves; tās nemazina apziņa, ka viņš ir pelnījis nāvi.
Bet tad Kolhauns pavisam tuvu ierauga krūmus. Viņš jūt jaunu cerību pieplūdumu un sparīgi iecērt nokausētajam zirgam sānos piešus.
Kolhauns uzjāj uz takas. Pusjūdzi tālāk ir straujš pagrieziens. Tur viņš pazudīs biezoknī, un vajātājs viņu vairs neredzēs. Viņš pazīst šo vietu, pat pārāk labi pazīst. Tā viņam reiz jau bijusi liktenīga. Vai būs arī šoreiz?
Jā, Kolhauns nojauš, ka būs. Pavisam tuvu, tepat aiz muguras, dzirdama bērā pakavu dipoņa, un mustangu mednieks sauc, lai kapteinis apstājas.
Ir jau par vēlu pazust biezoknī, un bēglis iekliedzies pievelk pavadu. Tas ir pa pusei izmisuma, pa pusei izaicinājuma kliedziens — tāds, kādu raida vajāts jaguārs, kad to apsēduši dzinēj- suņi. Vienlaikus Kolhauns tver revolveri, atskan šāviens un gaisā paceļas balts dūmu mākulītis. Taču lode aizspindz, nenodarījusi nevienam nekā ļauna; vienlaikus pretējā pusē dzirdama šņākoņa, it kā kāds grieztu lingu, un šķiet, ka gaisā tinas vajā gara čūska, Cauri izklīstošajiem dūmiem Kolhauns redz, ka tā drāžas viņam tieši virsū.
Šoreiz viņš nepagūst nospiest mēlīti. Nav pat laika izvairīties no laso. Tas apvijas viņam ap pleciem, un bēglis dzird draudošu kliedzienu:
— Padodies, slepkava!
Kolhauns redz, ka bērais pagriežas pret viņu ar asti, un mirkli vēlāk viņu pārņem sajūta, kāda rodas, gāžoties no sastatnēm.
Vairāk nekā viņš ne jūt, ne dzird, ne redz.
Kolhauns tiek izrauts no segliem. Atsitiens pret cieto zemi ir tik spēcīgs, ka viņam aizcērt elpu un viņš zaudē samaņu.
XCVIII NODAĻA
VĒL DZĪVS
Slepkava guļ zemē un nekustas. Rokas viņam stingri sasietas ar jēlādas virvi. Rodas iespaids, ka viņš ir miris.
Taču cilvēks, kas viņu sagūstījis, tam netic. Viņš domā, ka tas ir tikai ģībonis, varbūt pat izlikšanās, un, lai būtu drošs, paliek sēžam seglos, turēdams laso nostieptu.
Paklausīgais bērais stāv kā stabs, gatavs kāpties atpakaļ vai traukties uz priekšu, ja vien saimnieks liks.
Skats ir briesmīgs, kaut gan maitasputni pie tādiem pieraduši un priecājas par izēšanos. Arī tagad kādi pieci spārnaiņi, izdzii dējuši šāvienu, kailos kaklus izstiepuši, lidinās apkārt, ilgodamies drīzāk sākt mielastu.
Tam, kas sēž seglos, pietiktu vienu reizi piecirst piešus, lai putniem rastos šī izdevība.
— To nelietis būtu pilnā mērā pelnījis, — mustangu mednieks murmina pie sevis. — Ak dievs, kādu noziegumu viņš izdarījisl Nogalinājis savu brālēnu un nocirtis viņam galvu! Nav šaubu, ka to izdarījis viņš. Bet kāpēc? To var pateikt tikai viņš pats, ja vien ir vēl pie dzīvības. Es domāju tā: viņš mīl Luīžu, un viņas brālis stājās Kolhaunam ceļā. Bet kā un kāpēc? Tas ir jautājums, kas prasa atbildi. Varbūt uz to var atbildēt tikai dievs vai viņš pats.
— Jūs maldāties, jaunais cilvēk, — kāds pēkšņi ierunājas. — Ir cilvēks, kas var atbildēt uz šiem un visiem pārējiem jautājumiem, un šis cilvēks, vecais Zebs Stamps, ir jūsu rīcībā. Bet tagadīt nav laika par to runāt, un te nav arī īstā vieta. Mums jāaizgādā viņš atpakaļ pie ozola, kur viņš saņems to, kas pienākas. Tavu pretigu skatu! Derētu pavazāt viņu aiz laso.