Izdzirdot uzaicinājumu, Kolhauns nodreb. Tas skan viņam kā: kapu zvans. Kolhauns izmisīgi skatās apkārt, taču nevienā sejā neredz ne vājākā simpātiju atspulga. Nav pat līdzcietības. Visi drūmi noraugās viņā.
Kolhauna biedri, uzpirktie kausli, kas līdz šim bijuši viņa pusē, vairs neko nevar līdzēt, un viņu simpātijām nav arī vairs nozīmes. Redzēdami, ka drauga vaina ir neapgāžami pierādīta, viņi aizlaidušies lapās, -
Par spīti savam sabiedriskajam stāvoklim, kuru stiprina bagātība, kapteinis saprot, ka'ir palicis viens kā koks, ne viņam vairs- draugu, ne līdzjutēju. Tāds ir slepkavas liktenis Teksasā.
Tagad Kolhauns izturas pavisam citādi. Ne vēsts vairs no kādreizējās uzpūtības, kas nereti izpaudās skaļā bravūrā; notiesātais izskatās nobijies un satriekts.
Šajā apstāklī nav nekā dīvaina. Kolhauns saprot, ka par bēg- šanu nav pat ko domāt un ka viņš stāv uz prātam neaptverami briesmīgās mūžības sliekšņa. Šādu apziņu nevar saukt citādi kā par drausmīgu.
Te uzreiz Kolhauna iedubušajās acīs pazib tāda kā uguntiņa. Šķiet, ka viņš grib atzīties. Vai tā būtu pamodusies vainas apziņa?' Vai viņš grib atslogot grēka smaguma nospiesto sirdi?
Skatītāji, elpu aizturējuši, gaida. Apklusušas pat cikādes.
Tad ierunājas tiesnesis:
— Vai jums ir kas sakāms sev par attaisnojumu, lai atvieglotu savu likteni?
— Nē, — Kolhauns atbild, — nav. Spriedums ir taisnīgs. Es apzinos, ka esmu pazudinājis sevi un pelnījis sodu.
Kaut gar dienā pieredzēti ne mazums dīvainu gadījumu, ska- tltāji nav jutušies tik pārsteigti kā šajā brīdī, Viņi ir apmulsuši un gaida notiesātā pilnīgu atzīšanos.
— Jā, — viņš turpina, — es nogalināju Henriju Poindeksteru, es nošāvu viņu biezoknī.
Pūlī kāds neviļus iekliedzas. Tas ir drīzāk šausmu nekā sašutuma kliedziens. Tāpat neviļus izlaužas vaids nonāvētā jaunekļa tēvam, kas atkal ir skatītāju vidū.
— Es zinu, ka man jāmirst, — šķietami vienaldzīgi turpina notiesātais. — Jūs tā esat izlēmuši, un es pēc jūsu acīm noprotu, ka nedomājat grozīt savu lēmumu. Pēc manas atzīšanās būtu naivi cerēt uz apžēlošanu, un es ari neceru. Esmu rīkojies slikti un, bez šaubām, esmu pelnījis bargo sodu. Bet, lai cik zemisks es būtu, es negribu aiziet no šīs pasaules, paliekot laužu atmiņā kā sava brālēna ļauns slepkava. Kā jau teicu, es viņu nogalināju. Jūs visi jautājat, kāda iemesla dēļ un kas mani mudināja izdarīt slepkavību. Nebija nekāda iemesla.
Pūlis atkal saviļņojas. Ļaudis pārņem izbrīna, ziņkāre un neticība.
Neviens neko nesaka un nemēģina pārtraukt Kolhaunu.
— Jūs par to brīnāties? Izskaidrojums ir pavisam vienkāršs: es nogalināju viņu nejauši.
Pūlī dzirdami pārsteiguma izsaucieni.
Notiesātais turpina:
— Jā, nejauši. Dievs mans liecinieks, ko es pārdzīvoju, kad biju to atklājis. Es uzzināju to pēc ilgāka laika.
Kolhauns pacel acis, it kā cerēdams, ka būs izdevies aizskart līdzjūtības stīgu. Taču apkārt stāvošo sejas ir kā akmenī kaltas,
— Es nenoliedzu, — viņš saka, — es nevaru noliegt, ka gribēju nogalināt kādu cilvēku. Jā, gribēju. Tāpat nedomāju slēpt, kas bija šis cilvēks. Lūk, šis suns, kas stāv manā priekšā.
Runātājs veltī naidīgu mirkli Džeraldam, bet tas atbild viņam ar mierīgu, vienaldzīgu skatienu.
— Jā, es gribēju nogalināt viņu. Man bija savi iemesli. Par tiem es nerunāšu. Vairs neatmaksas. Es domāju, ka esmu nogalinājis viņu, bet šim īru sunim uzsmaidīja cūkas laime, kad viņš apmainīja apģērba gabalus ar manu brālēnu. Pārējo jūs jau zināt. Es pārskatījos, un ienaidniekam domāto lodi saņēma draugs. Es trāpīju, un Henrijs Poindeksters nokrita no zirga. Bet, lai būtu drošs, es izvilku nazi — nolādētais serapē mani vēl aizvien krāpa —, un nogriezu viņam galvu.
Ļaudis atkal kliegdami pauž savu sašutumu un prasa atriebt.
Tagad ir skaidrs viss — gan par slepkavību, gan par tās iemeslu, un notiesātajam ļauj stāstīt tālāk par šo velnišķīgi nekrietno slepkavību.
— Tā, — Kolhauns saka, līdzko kliedzieni ir pierimuši, — tagad jūs zināt visu, kas noticis, bet nezināt, kas notiks. Jūs vēl kaut ko pieredzēsiet. Jūs redzat, ka es jau stāvu ar vienu kāju kapā, bet es negulšos tajā, iekams nebūšu aizraidījis uz turieni arī viņu. Dieva vārds, tā būs!
Nav nekādas vajadzības spriedelēt, ko nozīmē šie bezdievīgie vārdi — pēdējie Kolhauna mūžā. To parāda viņa rīcība.
Runādams notiesātais ir pabāzis labo roku zem svārkiem un izrauj revolveri. Apkārt stāvošie tik vien pagūst kā saskatīt pazibam metālu, kad ātri viens pēc otra norīb divi šāvieni.
Zemē noveļas divi cilvēki, gandrīz sadurdamies ar galvām.
Viens no viņiem ir mustangu mednieks Moriss Džeralds, otrs — bijušais kavalērijas kapteinis Kasijs Kolhauns.
Ļaudis saskrien apkārt, domādami, ka abi miruši. Klusumā atskan dvēseli plosošs sievietes kliedziens.
C N O D A Ļ A
PRIEKS
Prieks!
Tieši to pārdzīvoja Luīza zem mūžzaļā ozola, uzzinot, ka notikusi tikai pašnāvība, bet slepkavība nav izdevusies. Luīzas Poindeksteres mīļotais bija dzīvs.
Tiesa, meiteni vēl nomāca traģiskais notikums, taču viņa bija tikai cilvēks, un vai kāds drīkst nosodīt Sievieti, ka viņa nespēj apvaldīt prieku?
Es ne. Un jūs arī ne, ja esat patiess.
Luīzas kaislība neatbilda stingrajiem puritāņu likumiem. Tas ir visu būtni aptverošais un neatvairāmais dabas aicinājums, kuram paklausot cilvēks bezgalīgas mīlestības vārdā ir gatavs atteikties no tēva, mātes, māsas un brāļa.
Nepārmetiet jaunajai kreolietei, jo tas ir viņas kaislības paisums. Nepaļājiet meiteni par to, ka viņa priecājas, redzēdama savu mīļoto glābtu.