Slepkavas mērķis bija skaidrāks par skaidru. Kolhaunam vajadzēja būt drošam par iznākumu, iekams viņš pielika stobru pats sev pie deniņiem un iešāva galvā. Viņa upurim lode trāpīja augšpus sirds. Svina gabals būtu izurbies cauri sirdij, ja nebūtu atsities pret Luīzas dāvināto amuletu un nogriezies sānis. Atlekusi lode tomēr nodarīja ļaunumu: tā trāpīja vienam no tuvāk stāvošajiem skatītājiem.
Apdullinošais trieciens no jauna satricināja Morisa Džeralda novājināto nervu sistēmu, un viņš atkal iekrita bezsamaņā.
Taču slimnieks vairs negulēja ne meža biezoknī, vilku un melno liju ielenkts, ne būdā, ne cietumā, kur viņu neviens tikpat kā neaprūpēja.
Atguvis samaņu, mustangu mednieks redzēja, ka pie viņa gultas sēž nevis sapņu tēls, bet mīļotā meitene, skaistākā būtne Leo- nas krastos, ja ne visā Teksasā. Šoreiz neviens, pat Luīzas tēvs neiebilda, ka viņa kopj slimo.
Bēdas bija sadragājušas vecā plantatora aristokrātisko dvēseli. Viņš vairs nepretojās meitas laulībām ar Morisu. Īstenībā viņš bija augstmanis, sers Moriss Džeralds, un nevis vienkāršs % mustangu mednieks, kādu viņu pazina agrāk.
Teksasā tituls netiek augstu vērtēts, un īpašniekam tas bijis nebijis. Tomēr sagadīšanās dēļ — ne vienmēr baronetam uzsmaida tāda laime —, Morisam pienācās tāds mantojums, ar kuru pilnīgi pietika, lai izpirktu Kasi ja Kolhauna ieķīlāto Kasadelkorvo.
Bija kāds apstāklis, kas ne visai iepriecināja Vudliju Poindeksteru: pēc Kolhauna nāves atklājās, ka Jaunorleānā dzīvo kapteiņa atvase, kurai ir likumīgas tiesības saukties par viņa dēlu. Morisu Džeraldu tas neskāra. Brīvs no visiem traucēkļiem, viņš apprecēja skaisto kreolieti.
Medus mēnesī apceļojis Eiropu un apmeklējis arī dzimteni, sers Moriss atgriezās Teksasā un apmetās uz pastāvīgu dzīvi Kasadelkorvo.
Balahas pils «zilacainā daiļava» izrādījās vienkārši Felima fantāzijas auglis. Bet varbūt tas bija pirmās mīlestības vārais pumpurs, kuru neizplaukušu nokodusi atšķirtības salna?
Lai būtu kā būdams, Luīza Poindekstere — tagad viņa jāgodā par lēdiju Džeraldi —, uzturoties Īrijā, ne reizi neizjūta greizsirdību.
Vienu reizi viņa tomēr pārdzīvoja šīs mokošās jūtas, tiesa, īsu brīdi. Tas bija tajā dienā, kad viņas vīrs atgriezās hasiendā, nesdams uz rokām skaistu sievieti.
Viņa vēl nebija mirusi, kaut gan no ievainojuma krūtīs plūda asinis un varēja redzēt, ka viņas dienas ir skaitītas.
Uz jautājumu: «Kas to izdarīja?» — sieviete jaudāja atbildēt tikai: «Diass … Diass!»
Tie bija Isidoras Kovarubio Deloslanosas pēdējie vārdi.
Līdz ar nelaimīgās senjoritas dvēseli mūžībā aizgāja viņas sāncenses greizsirdība. Cilvēks nevar būt greizsirdīgs uz nāvi. Lēdijas Džeraldes sirds iemantoja mieru uz laiku laikiem.
Greizsirdības vietā modās žēlums pret nelaimīgo Isidoru, kuras dzīves stāstu Luīza tagad saprata labāk. Viņa pat palīdzēja vīram apseglot bēro mustangu un mudināja dzīties pakaļ slepkavam,
Luīza priecājās, ieraudzīdama Diasu mustangu mednieka laso cilpā, un neiejaucās, kad uz ātru roku kopā saaicinātie regulatori bez lielas domāšanas izlēma jautājumu par sodīšanu un pakāra Diasu turpat kokā.
Tā bija nevis cietsirdība, bet pakļaušanās pirmatnējam taisnības likumam: «Aci pret aci, zobu pret zobu.»
Tā stāvot un skatoties uz ļaundara un viņa upura mirstīgajām atliekām — uz melnīgsnējo meksikāni kokā un skaisto meiteni zemē —, teksasieši bija tik aizkustināti kā vēl nekad. Šie ļaudis it kā nožēloja, ka tik ātri izrēķinājušies ar slepkavu. Isidora bija skaista pat nāvē. Otru tādu nevarētu sameklēt ne ar uguni.
Ļaudis ilgi nevarēja novērst acu no nedzīvā auguma.
* *
•
Fiziskajā pasaulē laiks ir iznīcinātājs, turpretī garīgajā — bieži vien atjaunotājs. Pēdējos desmit gados tas radījis lielas pārmaiņas Teksasā, īpaši Nuesesas un Leonas kolonijās.
Tur, kur kādreiz auga necaurejami krūmi, tagad iekoptas plantācijas; tur, kur prērijas plašumos klīda mustangu bari, pacēlušās pilsētas. Radušies jauni cilvēku, vietu un lietu vārdi.
Un tomēr ir atrodami cilvēki, kas var jūs iepazīstināt ar veco hasiendu, kuru vēl joprojām sauc par Kasadelkorvo.
Ja jūs tur iegriezīsieties, jūs uzņems tik viesmīlīgi kā nekui Eiropā. Jūs saņems laipnākais namatēvs un skaistākā sieviete visā Teksasā. Viņi abi ir jau pusmūža gados.
Šajā mājā jūs sastapsiet arī godājamu sirmgalvi, lielu pļāpu, kas izvadās jūs pa aplokiem, parādīs lopus un nepagurdams stāstīs par simtiem — kur nu simtiem, tūkstošiem! — zirgu un ragu- lopu plantācijas ganībās.
Šis vecais džentlmenis lepojas ar daudz ko, bet sevišķi ar savu skaisto meitu, hasiendas saimnieci, un sešiem piemīlīgiem bērneļiem, kas ķeras Poindeksteram stērbelēs un sauc viņu par dārgo vectētiņu.
Uz kādu laiku atstājuši veco vīru, jūs sastapsiet vēl divus paziņas.
Viens no tiem ir Felims O'Nīls, kura pārziņā atrodas zirgi. Otrs ir melnādainais kučieris Pluto Poindeksters, kas pagodina zirgu ar skatienu tikai tad, kad ir uzrausies uz bukas un paņēmis rokā grožus. Pluto ir sieva, lasītājam pazīstamā Florinda.
Ir vēl viens vārds, kuru jūs Kasadelkorvo katrā ziņā dzirdēsiet. Tas tiks pieminēts gandrīz katru reizi, kad jūs sēdīsieties pie pusdienu galda. Jums pastāstīts, ka par tītara vai brieža cepeti paldies jāsaka šautenei, kas reti kad aizšauj garām. Ēdot, bet visbiežāk tad, kad galdā parādās vīns, parasti sākas saruna par mednieku Zebu Stampu.
Pats Zebs tur ir reti sastopams. Viņš atstāj hasiendu jau tad, kad jūs vēl esat gultā, un atgriežas tikai tad, kad jūs esat noguris. Taču smagais tītars vai brieža ciska žāvētavā skaidri liecina, ka Zebs ir bijis te.
Uzturoties Kasadelkorvo, jūs droši vien dzirdēsiet stāstu pai kādu notikumu, kas kļuvis gandrīz vai par leģendu. Jums to pavēstīs kalpi, bet ne citādi kā čukstus, jo saimnieks un saimniece aizlieguši par to runāt: šī tēma pamodina viņos skumjas atmiņas