Baltie cilvēki pajāj sāņus, lai apspriestos. Tas ir nepieciešams, jo priekšā, cik tālu vien sniedzas skatiens, plešas izdegusi, melna prērija. Velti meklēt kaut sīkāko zaļumiņu — nevienas lapiņas, neviena stiebra vai nezāles! Nelaime notikusi pēc vasaras saulgriežiem. Nobriedušo graudzāļu stiebrus un prērijas puķu kātiņus uguns iznīcinošā elpa pārvērtusi pelnos. Priekšā, pa labi un pa kreisi tāltālu vērojama postaža. Pat gaiši zilais debesu jumols te izskatās tumšāks. Lai gan sauli neaizsedz mākoņi, tās spožums liekas apmācamies, raugoties uz drūmo zemi.
Uzraugam tomēr bijusi taisnība — prērijā nav nekādu pēdu. Līdz ar zāli uguns iznīcinājusi arī riteņu sliedes.
— Ko lai iesākam?
Jautātājs ir pats plantators; viņa balsī saklausāms apjukums.
— Kas ir, tēvoci Vudlij? Skaidrs, ka jābrauc tālāk. Upei jābūt otrā pusē. Ja neizdosies atrast pāreju pusjūdzes attālumā, mēs dosimies uz augšu vai uz leju gar upi, atkarībā no apstākļiem.
— Bet ja nu mēs pazaudējam ceļu, Kasij?
— Tas nav iespējams. Man liekas, izdegusī vieta nav liela. Ja mēs arī pazaudēsim ceļu, nebūs nekāda nelaime — agri vai vēlu mēs to atkal atradīsim.
— Lai tā būtu, draugs, tu zini labāk. Es tev sekošu.
— Nebaidieties, tēvoc. Esmu meklējis ceļu vēl ļaunākos apstākļos. Braucam, nēģeri! Turieties aiz manis!
Iedomīgi paskatījies uz karietes pusi — aizkaru spraugā ir
parādījusies skaista sejiņa, kuru mazliet apēnojis satraukums —, atvaļinātais virsnieks iecērt zirgam sānos piešus un pašapzinīgi aizrikšo uz priekšu.
Pātagu plīkšķu korim pievienojas astoņdesmit mūļu pakavu dipoņa, kas sajaucas ar riteņu čīkstoņu. Furgonu rinda ir atkal sakustējusies.
Tagad mūļi cilā kājas naskāk. Dzīvnieku acīm neparastā melnā zeme viņus biedē: tikko pieskārušies ar pakaviem pelniem, viņi steigšus rauj tos nost. Jaunie dzīvnieki tramīgi sprauslā. Pamazām viņi tomēr nomierinās un, tāpat kā vecākie dzīvnieki, pāriet vienmērīgākā solī.
Nobraukusi jūdzi vai nedaudz vairāk, karavāna atkal apstājas. Tas notiek, paklausot Kolhauna pavēlei. Viņš tur pavadu pievilktu un vairs nesēž seglos tik pašpārliecināts. Šķiet, ka viņš ir pazaudējis ceļu.
Ainava, ja tā to var nosaukt, ir izmainījusies, pie tam ne jau uz labo pusi. Viss ir melns līdz pašam apvārsnim. Taču šeit reljefs vairs nav līdzens: nelieli pauguri mijas ar ielejām. Nevar teikt, ka te nemaz nebūtu koku, kaut gan tos, kas redzami, diezin vai var saukt par kokiem. Pirms ugunsgrēka te atsevišķi un grupās augušas ceratonijas un citas akācijas. To gaisīgo, spalvām līdzīgo lapotni liesmas iznīcinājušas bez žēlastības. Palikuši tikai pārogļojušies stumbri un nomelnējuši zari.
— Tu pazaudēji ceļu, mans draugs? — ātri piejādams klāt, jautā plantators.
— Nē, tēvoc, pagaidām vēl ne. Es apstājos, lai apskatītu apkārtni. Ceļam jābūt tur, tajā ielejā. Lai karavāna brauc pa to. Virziens ir pareizs, es par to atbildu.
Furgoni ripo tālāk, šoreiz lejup pa nogāzi, tad pa ieleju, tad augšā stāvā nokalnē, lai tur atkal apstātos.
— Tu tomēr esi pazaudējis ceļu, Kasij? — atkārto savu jautājumu plantators, vēlreiz piejādams tuvāk savam māsasdēlam.
— Velns parāvis, laikam gan, tēvoc! — Kolhauns atbild, un viņa balsī saklausāmas šaubas. — Un kā lai arī atrod ceļu tādā ellē? Nē, nē! — viņš turpina, redzēdams, ka kariete piebraukusi pavisam tuvu, un nevēlēdamies izrādīt savu apjukumu. — Tagad man viss ir skaidrs. Mēs braucam pareizi. Upei jābūt tajā virzienā. Uz priekšu!
Un viņš paskubina zirgu, nebūdams pārliecināts, vai jāj pareizi.
Nēģeri gan izskatās vienaldzīgi, taču ir pamanījuši, ka Kolhauns šaubās. Viņi zina, ka nevis brauc taisni, bet līkumo starp v apdegušajiem krūmiem un pa melnajām ieplakām.
Bet ce]veža uzmundrinošais sauciens vieš viņos jaunu cerību. Par atbildi atskan daudzo pātagu plīkšķi un priecīgas klaigas.
Viņi atkal ir uz ceļa, pa kuru pirms viņiem braukuši rati. Pie tam ne pārāk sen: pakavu nospiedumi liek domāt, ka apmēram pirms stundas. Pa izdegušo prēriju braukuši tādi paši furgoni.
Nav šaubu, ka arī to mērķis bijusi Leona. Varbūt valdības pajūgi devušies uz Indžas fortu? Tādā gadījumā vajadzētu braukt pa viņu pēdām.
Viņiem tieši jābrauc garām fortam, bet no turienes nav tālu līdz ceļojuma gala mērķim.
Tas ir labākais, ko var vēlēties. Atguvies no apmulsuma, ceļvedis neslēptā pašapmierinātībā dod rīkojumu braukt tālāk.
Kādu jūdzi vai pat vairāk karavāna virzās pa atrastajām pēdām — nevis taisni, bet līkumu līkumiem apkārt krūmu skeletiem. Pašpārliecinātībā starojošā Kasija Kolhauna seja mazpama- zām nomācas. Tagad tā pauž galīgu izmisumu, jo viņš ir sapratis, ka četrdesmit četru riteņu sliedes, pa kurām viņi brauc, atstājuši desmit Pitsburgas furgoni un kariete — tie paši, kas seko viņam un ar kuriem kopā viņš mērojis ceļu jau no . Matagordas līča!
II N O D A Ļ A
LASO PĒDAS
Nebija vairs nekādu šaubu, ka Vudlija Poindekstera furgoni brauc paši pa savu riteņu pēdām.
— Mūsu pašu pēdas! — apturējis zirgu, nomurmināja Kol- bauns un piebilda spēcīgu lamuvārdu.
— Mūsu pēdas? Ko tu ar to gribi teikt, Kasij? Tu taču negribēsi teikt, ka mēs braucam …
— Jā, tā ir — paši pa savām pēdām. Mēs esam apmetuši pilnu apli. Raugiet, kur mana zirga puspakava nospiedums, bet tur — nēģeru pēdas. Bez tam es pazīstu vietu. Tas ir tas pats uzkalns, no kura mēs braucām lejā pēc pēdējās apstāšanās. Traka neveiksme — veltīgi esam nobraukuši apmēram divas jūdzes.
Runātāja sejā tagad atspoguļojas ne tikai vilšanās, bet arī īgnums un kauns. Viņa vainas dēļ karavāna ir palikusi bez ceļveža. Viens, kuru viņi bija nolīguši Indianolā, bija atvedis viņus