— Pēc kā tu to spried?
— Vai nu maz kas var gadīties! Šajās prērijās ir notikuši uzbrukumi vēl stiprākām karavānām nekā mūsējā, laupīšanas, pat slepkavības.
— Šausmas! — mākslotās izbailēs iesaucās Luīza.
— Laupītāji ir indiāņi? — jautāja Poindeksters.
— Bez šaubām. Bet dažreiz baltie pārģērbjas par indiāņiem, dažreiz arī meksikāņi. Šim nolūkam vajadzīga tikai tumša ādas krāsa, astru parūka ar tajā saspraustām spalvām un pēc iespējas pamatīgāks jandāliņš. Ja mūs aplaupīs baltie indiāņi, nebūs pirmais gadījums, kad notiek kaut kas tamlīdzīgs. Un mēs varēsim vainot paši sevi — par naivo uzticēšanos svešam cilvēkam.
— Dievs pasargi, Kasij, tā ir smaga apsūdzība. Vai tu gribi teikt, ka šis kurjers — ja vien viņš ir tas, par ko uzdodas, — gatavo mums .. . gatavo lamatas?
— Nē, tēvoc, to es nesaku. Es tikai saku, ka tādas lietas ir notikušas un ka arī viņš varbūt ir spējīgs uz to.
— Maz ticams, — no karietes atskanēja nievājoši zobgalīga balss.
— Nē, — iesaucās jaunais Henrijs, kas bija jājis gabaliņu pa priekšu un noklausījies sarunu, — tavas aizdomas ir nepamatotas, brālēn Kasij. Es teiktu, ka tas ir apmelojums. Vēl vairāk — es varu tev to pierādīt. Paskaties!
Jauneklis bija apturējis zirgu un rādīja uz kādu priekšmetu stipri iesāņus no ceļa. Tas bija augsts kaktuss, kura zaļais, sulīgai stumbrs bija paglābies no uguns.
Taču Henrijs Poindeksters pievērsa ceļabiedru uzmanību ne- f vis pašam augam, bet mazam, baltam papīra gabaliņam, kas bija uzdurts uz vienas no tā adatām. Nemaldīgi varēja pateikt, ka tā ir vizītkarte.
— Paklausieties, kas uz tās rakstīts, — jauneklis turpināja, piejājis tuvāk, un skaļi izlasīja, kas uzšņāpts uz kartona gabaliņa: — «Redzama ciprese».
— Kur? — jautāja Poindeksters.
— Te ir uzzīmēta roka ar pirkstu, — atbildēja Henrijs, — un nav šaubu, ka tas norāda uz koku.
Visu skatieni pavērsās norādītajā virzienā.
Ja spīdētu saule, ciprese būtu redzama no pirmā acu uzmetiena. Taču dzidri zilās debesis bija tapušas svina pelēkas, un varēja vai acis izskatīt, bet nekas koka galotnei līdzīgs pie apvāršņa nebija samanāms.
— Tur nekā nav, — pārliecināts teica Kolhauns un tūlīt atkārtoja savu apsūdzību. — Tā nav nekas vairāk kā viltība, ko tas vazaņķis izspēlējis ar mums.
— Tu maldies, Kasij, — iesaucās Luīza. — Paskaties binoklī. Ja tava lieliskā redze nav pavājinājusies, tu redzēsi kaut ko ļoti līdzīgu kokam, augstam kokam. Tā acīmredzot ir ciprese, ja vien tāda kādreiz augusi Luiziānas purvos.
Kolhaunam ne prātā nenāca ņemt binokli no māsīcas rokām. Viņš zināja, ka Luīza saka taisnību.
Tad Poindeksters paņēma binokli un, noregulējis asumu, ieraudzīja sarkanlapainu cipresi, kas slējās pār prēriju.
— Taisnība, — viņš teica, — koks ir redzams. Puisis ir godīgs cilvēks, un veltīgi tu esi viņu apvainojis, Kaš. Man negribējās ticēt, ka viņš spētu rīkoties tik zemiski, lai apvestu mūs ap stūri. E, mister Sansom, dodiet rīkojumu saviem dzinējiem!
Nevēlēdamies turpināt šo sarunu, aizkaitinātais Kolhauns pierāva pavadu un aizrikšoja.
— Lūdzu, padod man to vizītkarti, Henrij, — klusinātā balsī teica Luīza. — Man gribas redzēt bultu, kas izdarījusi mums tik lielu pakalpojumu. Ņemsim karti līdzi, brāļuk: tā kā mēs esam jau ieraudzījuši koku, nav nozīmes to te atstāt.
Henrijs, ir nenojauzdams, kas licis māsai izteikt šo lūgumu, paklausīja, noņēma kartona gabaliņu no kaktusa un iesvieda viņai klēpī.
— Moriss Džeralds! — jaunā kreoliete nočukstēja, izlasījusi otrā pusē vārdu. — Moriss Džeralds! — viņa saviļņota atkārtoja, paslēpdama vizītkarti uz krūtīm. — Lai tu būtu kas būdams, lai tu nāktu no kurienes nākdams, lai tu ietu kurp iedams, no šā brīža mūs saista kopīgs liktenis. Es zinu to, es jūtu tikpat skaidri, kā redzu debesis virs galvas!
IV N O D A Ļ A
MELNAIS ZIEMELIS
meitene kā apburta sēdēja savu sapņu varā, saspiedusi ar baltajām rokām deniņus, un likās, ka viņa ar visiem dvēseles spēkiem pūlas vai nu izskaidrot pagātni, vai paredzēt nākotni.
Ilgi ļauties sapņiem viņai tomēr nebija lemts. Viņu iztraucēja brāļa balss, kurā jautās satraukums:
— Paskaties, tēv! Vai tu tos neredzi?
— Kur, Henrij, kur?
— Tur, aiz furgoniem. Nu, vai tagad redzi?
— Redzēt redzu, bet nesaprotu, kas tie tādi varētu būt. Tie izskatās kā … kā … — Poindeksteram pietrūka vārdu. — Nudien nezinu, kas tie tādi.
— Ūdens stabi? — ieminējās atvaļinātais kapteinis, kas, ieraudzījis neparasto skatu, bija pievienojies pārējiem. — Jūra ir pārāk tālu no šejienes. Neesmu dzirdējis, ka tie būtu novēroti prērijā. .
— Vienalga, kas tie arī būtu, tie kustas, — sacīja Henrijs. — Rau, tie saiet kopā un tad izšķiras. Tie izskatās pēc melnā marmora obeliskiem.
— Vai nu milži, vai dēmoni, — zobgalīgi piemetināja Kolhauns. — Cilvēkēdāji no kādas citas pasaules, kuriem ienācis prātā pastaigāties pa šo riebīgo prēriju.
Tas izklausījās pēc karātavu humora. Tāpat kā visi pārējie, arī virsnieks bija dīvainu izjūtu varā.
Un par to nebija ko brīnīties. Ziemeļos pie apvāršņa bija negaidot pacēlušies vairāki pilnīgi melni stabi. Tiem nebija noteiktas formas, tie nemitīgi mainīja lielumu, apveidu un vietu, uz brīdi apstājās, tad slīdēja pa izdegušo zemi, reizēm fantastiski izlocīdamies un noliekdamies cits pret citu.
Nebija vajadzīga sevišķi spilgta iztēle, lai šajos briesmoņos saskatītu atdzīvojušos senlaiku titānus, kas pēc mežonīgām Bakha dzīrēm atnākuši paklejot pa Teksasas prērijām. Cilvēkiem, kas pirmo reizi vēroja tik dīvainu parādību, tā šķita pārdabiska, un viņiem mati slējās stāvus no šausmām. Visi ticēja, ka redz pašu prēriju nelabo.