Karavāna apstājās. Nēģeri un dzinēji, drausmās kliegdami, nokrita ceļos. Dzīvnieki instinktīvi apstājās, zirgi zviedza un trīcēja, mūļi spalgi brēca.
Taču tās nebija vienīgās skaņas. No melno torņu puses vēlās ūdenskrituma šņākoņai līdzīga skaņa, kuru lāgiem pārtrauca tādi kā šauteņu zalvju spraksti vai attāla pērkona grāvieni.
Šīs skaņas pamazām kļuva stiprākas un skaidrāk izšķiramas. Briesmas tuvojās.
«•Visu ceļinieku — arī Kolhauns nebija izņēmums — sejās atspoguļojās bailes. Kapteinis vairs nemēģināja izlikties. Visi skatījās uz zemajiem padebešiem un melnajiem stabiem, kas nesa viņiem iznīcību.
Šajā mirklī pretējā pusē atskanēja kliedziens, un, kaut gan tajā bija saklausāms satraukums, tas tomēr uzmundrināja baiļu pārņemtos. Pagriezušies ceļinieki ieraudzīja aulekšiem tuvojošos jātnieku.
Zirgs bija ogles melnumā, jātnieks no galvas līdz kājām tāpat. Tomēr viņu pazina — tas bija svešais jauneklis, pa kura laso pēdām viņi brauca.
Sievietei ir stiprāka nojauta nekā vīrietim: meitene karietē pazina viņu pirmā.
— Uz priekšu! — jauneklis uzsauca. — Cik ātri vien varat!
— Kas noticis? — šausmu pārņemts, jautāja plantators. — Vai mums draud briesmas?
— Jā. Es negaidīju to, kad jāju prom no jums. Tikai sasniedzis upi, es ieraudzīju draudīgas pazīmes.
— Ko tās liecināja, ser?
— Ka tuvojas ziemelis.
— Tā jūs saucat vētru?
— Jā.
— Nekad neesmu dzirdējis, ka tas būtu tik briesmīgs, — iestarpināja Kolhauns. — Uz jūras gan. Es zinu, ka tas nes līdzi stindzinošu aukstumu, bet…
— Ne tikai aukstumu, ser, — jauneklis pārtrauca Kolhaunu,
— ja jūs neesat paguvis paiet tam nost no ceļa. Mister Poindek- ster, — viņš nepacietīgi turpināja, pagriezies pret plantatoru,
— jums un jūsu ļaudīm draud briesmas. Ziemelis ne vienmēr ir bīstams, bet šis.. . Palūkojieties pats! Vai jūs redzat tos melnos stabus?
— Mēs skatāmies un nevaram saprast, kas tie ir.
— Tie ir vētras vēstneši. Paskatieties turp! Vai jūs neredzat to melno mākoni, kas aizklājis debesis? Lūk, no kā jums jābīstas. Es negribu jūs velti biedēt, bet tāds mākonis nes nāvi. Tas nāk šurp. Jūsu vienīgais glābiņš ir ātra rīcība. Ja nepasteigsieties, būs par vēlu. Desmit minūtēs tas būs klāt, un tad… Ātrāk, ser, es jūs lūdzu! Lieciet saviem dzinējiem braukt, cik ātri vien var.
Plantators ir nedomāja neklausīt enerģiskajam lūgumam. Viņš pavēlēja braukt un braukt, cik ātri vien iespējams.
Dzīvniekus, tāpat kā dzinējus, bija sagrābušas tādas bailes, ka pātaga izrādījās lieka.
Kariete un jātnieki joprojām virzījās pa priekšu. Svešais palika aizmugurē, it kā gribētu pasargāt karavānu no draudošajām briesmām. • *
Reizi pa reizei viņš apturēja zirgu un paraudzījās atpakaļ. Viņa skatienā jautās aizvien lielākas bažas.
To pamanījis, plantators piejāja jauneklim klāt un jautāja:
— Vai briesmas vēl nav garām?
— Diemžēl es nevaru pateikt jums neko iepriecinošu. Es cerēju, ka vējš mainīs virzienu.
— Vējš, ser? Nekāda vēja taču nav, vismaz es nemanu.
— Ne jau te. Bet tur plosās viesulis, un tas tuvojas mums. Ak dievs, cik ātri! Diez vai mēs pagūsim šķērsot izdegušo prēriju.
— Ko tad lai dara? — iesaucās plantators paniskās bailēs.
— Vai jūsu mūļi nevar paskriet veicīgāk?
— Nē, tas nav iespējams.
— Es baidos, ka tādā gadījumā mēs nepagūsim.
Izteicis šo drūmo minējumu, jātnieks vēlreiz paskatījās atpakaļ uz mākoņu kolonnām, it kā lēstu to ātrumu. Jaunekļa vaibsti bija pietiekami daiļrunīgi.
— Jā, ir jau par vēlu! — viņš izsaucās. — Tie virzās, ātrāk nekā mēs, daudz ātrāk. Mums nav nekādu cerību izbēgt.
— Mans dievs, ser! Vai tiešām briesmas ir tik lielas? Vai mums nav nekādas iespējas izvairīties no tām?
Svešais vilcinājās atbildēt. Brīdi viņš klusēja un, skatīdamies nevis uz debesīm, bet uz furgoniem, saspringti domāja.
— Vai tiešām nav iespējams izvairīties no briesmām? — izmisis jautāja plantators.
— Ir iespējams, — kā laimīgas domas spārnots, priecīgi atbildēja jātnieks. — Man agrāk tas neienāca prātā. Vētra mums
nepaies secen, bet no briesmām mēs izvairīsimies. Atri, mister Poindekster! Dodiet saviem ļaudīm rīkojumu, lai apsien mūļiem un zirgiem galvas, citādi dzīvnieki tiks padarīti akli un sāks trakot. Segas, lakati — viss noderēs. Kad tas būs izdarīts, lai ļaudis kāpj iekšā furgonos. Tiem jābūt noslēgtiem no visām pusēm. Es pats parūpēšos par karieti.
Poindeksters un viņa uzraugs ar skubu steidza izpildīt šos norādījumus, bet jaunais jātnieks devās pie karietes.
— Kundze, — viņš teica, apturēdams zirgu pie karietes un runādams, cik laipni šajos apstākļos vien bija iespējams, — jums jānolaiž visi aizkari. Jūsu kučierim jākāpj iekšā karietē. Un jums, džentlmeņi, arī, — viņš turpināja, uzrunādams Henriju, Kolhaunu un nupat piejājušo Poindeķsteru. — Vietas pietiks visiem. Kāpiet iekšā, es jūs ļoti lūdzu! Nezaudējiet laiku. Pēc dažām minūtēm vētra būs klāt.
— Bet jūs, ser? — jautāja plantators, izlikdamies norūpējies par cilvēku, kas gādāja par viņu drošību. — Ko jūs pats darīsiet?
— Par mani neraizējieties. Es zinu, kas mūs sagaida. Nav pirmā reize, kad man jācīnās ar vētru. Kāpiet iekšā, kāpiet, es jūs lūdzu! Jūs nedrīkstat vilcināties vairs ne sekundi. Ieklausieties tajā svilpoņā! Atri, citādi mūs apņems putekļu mākonis!
Plantators un viņa dēls reizē nolēca no zirgiem un iekāpa karietē.
Kolhauns atteicās kāpt zemē un spītīgi palika sēžam seglos. Kādēļ lai viņš atkāptos kaut kādu šķietamu briesmu priekšā, ja tas, meksikāņa apģērbā, neslēpās?