— Vai jau bija uzsākta kāda celtniecība?
— Pērn tika piešķirti papildlīdzekļi, par kuriem varēja ielikt tikai dažus pamatus. Šogad apstiprināja ģenerālprojektu, bet pa īstam būvdarbus vajadzēja veikt, sākot ar nākošo gadu.
Durvis atvērās, un salonā ienāca plecīgs zema auguma, gandrīz melns saulē iededzis gadus piecdesmit vecs vīrietis. No īsajām piedurknēm līda ārā resnas, spēcīgas rokas, zem deguna — nekārtīgas īsas ūsiņas. Pie iekaisušajiem sasarkušajiem plakstiņiem — varbūt spēcīgo saules staru ietekmē — nebija gandrīz nevienas skropstas.
Aiz šī spēkavīra, kas, kā jau tas īstam zvejniekam pieklājas, izplatīja zivju un mašīneļļas smārdu, telpā ieradās vēl trīs izstīdzējuši, gluži melni iedeguši cilvēki ar izvalbītām acīm. Diviem bija stīva audekla krekli, tādi paši kā havajiešiem, bet trešajam — vienos caurumos noplīsis, aiz vecuma rūsgans sporta krekls. Viņiem visiem bija biezas lūpas, izspūruši mati kā dzērves kronītis vai pieneņu pūkas ieskāva garenās galvas. Visvecākajam vīrietim ar sudrabainu sirmumu ūsās seju, plecus un krūtis greznoja spilgti zili tetovējumi. Plecīgais vīrs noņēma ar eļļu piesūkušos darba cepuri, paklanījās un kautrīgi nostājās pie durvīm. Trīs kanaki, smaidīdami, it kā nezinādami kur likt savas garās rokas un kājas, mīņājās uz vietas.
— Tas ir Jamamoto kungs no zvejas kuģa «Sui- ten-maru Nr. 9», kas izglāba kanaku zvejniekus. Viņš mazliet prot kanaku valodu, tādēļ mēs lūdzām viņu palikt pie mums kopā ar šiem cilvēkiem. Viņi ir zvejnieki, paši dzīvo Urakasas salā, bet nogrimšanas brīdī bijuši tur, uz tās salas …
— Lūdzu, pastāstiet, kā tas notika, — profesors Tadokoro piedāvāja visiem četriem krēslus. — Jūs droši vien jau esat to stāstījuši citiem, bet atkārtojiet mums velreiz.
Ja a, — nolaidis acis, pat nemēģinot apsēsties ii/, piedāvātā krēsla, aizsmakuša balsi sāka vīrietis, kuru sauca par Jamamoto. — Neko daudz es kanaku valodā neprotu. Vēl pirms kara kādu laiku pabiju uz Saipanas, Palavas, Japas, Angauras un citām salām, tēvs tur strādāja. Toreiz biju vēl knīpa, neko necentos iemācīties. Bet viņi nedaudz buldurē angliski, un vectēvs mazliet prot japāniski.
— Končiva,[4] — tetovētais kanaks svinīgi nolieca sirmo galvu.
— Labdien, labdien, — profesors. Tadokoro negaidīti sirsnīgi piedāvāja kanakiem cigaretes. Kad visi trīs ļoti apmierināti izlaida violetu dūmu riņķus, zinātnieks atkal griezās pie japāņu zvejnieka. — Lūdzu, stāstiet!
— Tajā dienā mūsu kuģis zvejoja ziemeļaustrumos no Jamomes rifa. Tas ir dienvidrietumos no Ogasa- varas, — sāka Jamamoto. — Pa radio dzirdējām, ka pēcpusdienā uznāks tropiskais ciklons un kritīsies spiediens, tādēļ steidzāmies ātrāk tikt galā ar visiem darbiem. Bet kā par nelaimi sāka niķoties motors. Kustēt kustējās, bet ātrumu nedeva. Ciklonu paredzēja ne visai stipru, bet, ja trāpītos tieši viņam ceļā, tad stūre būtu beigta. Tādēļ nolēmām paslēpties kādas salas paspārnē. Bijām jau aiznesti diezgan tālu uz ziemeļiem no Mukodzimas. Domājām doties uz Tori, bet stūrmanis teica: «Tori salā nevarēsim paslēpties no vētras., Daudz labāka vietiņa ir jaunā sala uz ziemeļrietumiem no Tori. Tur ir klints kā īsts aizkars. Ļoti piemērota, lai pasargātu no visiem vējiem.» Ar ceļavēja un straumes palīdzību kaut kā aizkūlāmies līdz tai salai bez nosaukuma. Metās jau vakars. Salas ziemeļu puse tiešām ļoti piemērota kā patvertne no vētrām, arī dibens tāds, ka var labi noenkuroties. Puskrēslā apskatījāmies apkārt un ieraudzījām ieeju līcī. Kapteinis teica: «Iebrauksim tur, un viss būs kārtībā.» Bet stūrmanis, lai gan zināja šo salu, taču nekad vēl nebija braucis šajā līcī. Neuzdrošinājās līst iekšā — i dziļums nebija īsti skaidrs, i motors nekārtībā. Vārdu sakot, viņš bija pret to, ka tādā tumšā naktī gribam braukt nezināmā vietā. Visapkārt mākoņi, nevienas zvaigznītes, tumsa. Nolēmām, ka stūrmanim taisnība. Ja jau ciklons nav tik bīstams, tad to var pārlaist arī tepat — izmetām enkuru jūrā septiņi simti metru attālumā no salas. Naktī, izņemot mehāniķi, visi devās pie miera.
— Kāds bija dziļums noenkurošanās vietā? — Jukinaga pajautāja.
— Apmēram piecpadsmit metri. Nakts vidū uzpūta vējš, bet nekas nopietns nenotika. Ciklons aizķēra mūs tikai ar malu un aizgāja uz austrumiem. To dzirdējām pa radio. Visi nomierinājās un atkal likās uz auss. Un tad pulksten trijos, jau rītausmā, kuģa priekšgalu it kā kāds pavilka lejup uz jūras dibenu. Es tieši tajā brīdī biju pamodies, aizgājis uz ateju un nācu atpakaļ. Tādēļ to sajutu. Bet pārējie gulēja un nekā nemanīja. Kapteinis augšā iekliedzās: «Kas noticis?» Sargmatrozis nobļāva: «Nekas nav. Viss kārtībā.» Es atkal aizmigu, bet pēc četriem pamodos. Sargmatrozis kaut ko auroja. Izberzu acis, izgāju uz klāja, bet tur visi klaigāja: «Šausmas, sala pazudusi!» Mākoņos parādījās plaisas, jūra kļuva gaišāka. Aplūkoju apkārtni. Tavu brīnumu — no salas, kas vēl nesen rēgojās acu priekšā, ne miņas. Bet mūsu kuģis viens vienīgs visā plašajā jūrā. Motors apstājies, dreifējam. Kāds ieminējās:' «Laikam enkura ķēde pārtrūkusi?» Bet enkurs nebija pazudis, tas peldēja ūdenī. «Naktī, kad saņēmām triecienu, enkurs būs atrāvies no dibena…» kāds cits sāka spriedelēt, bet kapteiņa palīgs apgalvoja, ka tik un tā stundas laikā straume nevarēja aizdzīt mūs tik tālu prom no salas. Ļoti aizstāvēja savu viedokli. Sargmatrozis — it kā pats būtu vainīgs salas pazušanā — uzkāpa signālmastā un iekliedzās: «Cilvēks aiz borta!» Un tiešām, gandrīz pie paša kuģa peldēja un kaut ko kliedza cilvēki. Nu, mēs tūdaļ izglābām viņus, lūk, šo trijotni.
— Tā, — profesors Tadokoro smagi nopūtās. — Tas nozīmē, ka tajā naktī viņi bija uz salas?
— Laikam jā. Bet, kad mēs viņus izvilkām, viņi bija tik nobijušies un uzbudināti, ka mēs nekā nevarējām no viņiem saprast. Vēlāk kaut kas noskaidrojās. Viņi nodomājuši piebraukt pie Mukodzimas, lai vēl mazliet pazvejotu, kad pēkšņi uznācis stiprs vēja grūdiens, kas saplēsis viņu buru, kura jau bez tā bijusi vienos ielāpos. Laiva nesta uz ziemeļiem. Viņi ķērušies pie airiem un iepriekšējā dienā iebraukuši tās salas līcī. Salāpījuši buru un palikuši atpūsties salas augstākajā vietā. No viņiem arī uzzinājām, ka, viņiem guļot, sala nogrimusi. Izveidojies atvars, bet sala pazudusi — kanoe ierauta dzelmē, bet šie tomēr noturējušies uz ūdens. Tā viņi, tumsā maldoties un piesaucot kaut kāda sava dieva vārdu, peldējuši līdz rītausmai.
— Piedodiet, ka atkal pārtraucu, — teica Jukinaga. — Vai jūs tad izmērījāt ūdens dziļumu?
— Izmērījām. Tieši zem kuģa bija septiņi simti metru. Bet, taisnību sakot, mēs tikai vēlāk noskaidrojām, ka no noenkurošanās vietas bijām aiznesti kādus divus kilometrus uz ziemeļiem, — paskaidroja Jamamoto un mulsi jautāja: — Ē-ē, vai drīkstu apsēsties?
— Lūdzu, — atsaucās jaunais tehniķis, — bet lai viņi arī apsēžas.
Jamamoto kaut ko nomurmināja kanaku valodā. Trīs kanaki, kas bija neveikli mīņājušies pie durvīm, lempīgi panāca uz priekšu un izvietojās uz sola. Divi jaunie, acis nepamirkšķinādami, ieurbās pelnu traukā, kur kaudzē bija sakrauti gari cigarešu gali.
Onodera izvilka no kabatas veselu paciņu un piedāvāja to puišiem. Atiezuši platā smaidā koši baltos zobus, viņi paņēma cigaretes. Viņu melnie, it kā nopulētie ķermeņi izplatīja sāls, saules un svaigu zivju smaržu, bet no viņu mutēm plūda viegls, savāds — laikam betelpalmas riekstu — aromāts.