Bijām nogājuši apmēram divas jūdzes, uzmanīgi soļodami cauri milzīgajiem ērkšķu krūmiem, kas durstīja kā dzeloņcūkas adatas, ja gadījās iet pārāk tuvu garām, kad pēkšņi sev priekšā izdzirdām suņu rejas un metāmies skriet, klupdami un lēkādami pāri zāles puduriem un vairīdamies no ērkšķu krūmiem. Bija tik tumšs, ka es vairākas reizes ietriecos tieši ērkšķos, tāpēc ap to laiku, kad nonācu vietā, kur suņi ošņāja medījumu, biju viscaur saskrāpēts. Suņi bija pieklājīgā attālumā sadrūzmēju- šies ap kaut ko zālē; ieslēguši kabatas lukturīšus, mēs ieraudzījām izaicinošā pozā nostājušos kaķa lieluma dzīvnieku ar glītu melnbaltu kažoku un kuplu melnbaltu asti, kas slējās stāvus gaisā - tas bija baltmuguras skunkss.
Dzīvnieks mūs vēroja bez mazākā uztraukuma, acīmredzami pārliecināts, ka ir pietiekami cienīgs pretinieks gan medniekiem, gan suņiem. Viņš ik pa brītiņam īsi iesprauslājās un divas vai trīs reizes izklupienā metās uz mūsu pusi, atsperdamies uz priekškājām. Ja mēs iedrošinājāmies pienākt par tuvu, skunkss apsviedās un pagrieza pret mums pēcpusi, brīdinoši glūnēdams pār plecu.
Suņi lieliski zināja, ka skunkss var tos apšļākt ar savu spēcīgo, smirdīgo sekrētu, tāpēc turējās pieklājīgā attālumā; taču pa to laiku, kamēr skunkss bija pievērsies mums, viens no suņiem diezgan neapdomīgi izmantoja izdevību, metās uz priekšu un centās zvēram iekost. Skunkss palēcās stāvus gaisā, vienlaikus apsviezdamies ar dibenu pret suni, un nākamajā mirklī suns jau vārtījās pa zāli, smilkstēja un berzēja purnu ar ķepām, bet dzestrais nakts gaiss pildījās ar neiedomājami pretīgu, kodīgu smaku. Lai gan atradāmies gabalu tālāk, arī mēs paši atsprāgām atpakaļ, klepodami un kampdami gaisu, mums no acīm plūda asaras, it kā mēs būtu dūšīgi ierāvuši nāsīs amonjaku.
Šādi nodemonstrējis savu varu, skunkss tecēja klāt suņiem un pāris reižu palēcās uz viņu pusi; rezultātā tie steidzīgi laidās prom. Tad dzīvnieks pagriezās un tādā pašā gaitā tuvojās mums - ari mēs atkāpāmies tikpat strauji kā suņi. Sagrāvis ielenkumu, mazais dzīvnieciņš pāris reižu noraustīja savu glito asti un vieglā gaitā aiztecēja cauri zālei, izskatīdamies klīrīgi pašapmierināts.
Nolēmām, ka īpaši neilgojamies ar skunksu ciešāk sadraudzēties, tāpēc pasaucām suņus un gājām savu ceļu. Suns, kuru skunkss bija apšļācis, drausmīgi smirdēja vēl trīs vai četras dienas pēc atgadījuma, kaut ari smaka pakāpeniski mazinājās; taču tonakt skunksa spēcīgais aromāts, iezīdies suņa kažokā, sekoja mums ik uz soļa.
Skunksu ķeršana turēšanai nebrīvē ir grūts darbs, ja šo dzīvnieku sekrēta dziedzerus atstāj neskartus, tie spēj apšļākt pilnīgi visu ik reizi, kad ir nobijušies. Ar vienkāršu operāciju šos dziedzerus var izņemt, tomēr pilnīgi sekmīgi tas iespējams tikai jauniem dzīvniekiem.
Pēc neilga laika suņu riešana no jauna lika mums laisties mežonīgā skrējienā cauri zālei un ērkšķu krūmiem, un šoreiz atklājās, ka mūsu dzinēji atraduši bruņnesi, kas ar savām īsajām kājelēm cik jaudas nesās uz alas pusi; suņi, aizrautīgi riedami, skrēja līdzās un centās ieķert dzīvniekam mugurā, taču suņu zobiem neizdevās atstāt nekādas pēdas uz stiprajām bruņām. Mēs bruņnesi pavisam vienkārši noķērām - panācām, sagrābām aiz astes un pacēlām gaisā, un drīz vien medījums jau bija droši noglabāts maisā. Ārkārtīgi sajūsmināti par pirmo veikumu, enerģiski turpinājām medības, cerēdami noķert vēl kādu bruņnesi, taču nākamā tikšanās pagadījās ar gluži citādu radījumu.
Sekojām suņiem cieši pa pēdām, kad, skrienot garām nelielai krūmu biežņai, no turienes izšāvās žurkai līdzīga būtne un nozuda ērkšķos. Suņi metās to vajāt, un arī mēs īpaši neatpali- kām, tad ieraudzījām suņus sagrābjam radījumu un noklidzi- nām zobus, tā ka dzīvnieciņš nokrita beigts. Vīri atsauca suņus un mēs noliecāmies aplūkot līķi. Tas izrādījās prāvs oposums - dzīvnieks apmēram maza kaķa lielumā ar garu grauzēja purnu. Viņa ķermeni klāja raiba šokolādes brūna un krēmkrāsas spalva, aste bija gara kā žurkai, kailas ausis kā mazītiņam mūlim. Es pārmetu vīriem, ka suņi dzīvnieku nogalinājuši, bet vīri visi reizē sāka rēcoši smieties un mudināja mani aplūkot beigto radījumu uzmanīgāk. Un tiešām - apgaismojis oposumu ar savu kabatas lukturīti, es pamanīju, ka oposums joprojām elpo, taču tik klusi un lēni, ka gandrīz nevarēja manīt.
Atklāju, ka varu viņam pieskarties, pat apvelt ar kājām gaisā, bet ķermenītis joprojām palika ļengans un no visiem viedokļiem tik beigts, cik vien beigts var būt, taču patiesībā tāds ir šā dzīvnieka pašaizsardzības paņēmiens: oposums cerēja, ka galu galā mēs liksimies mierā un viņam radīsies iespēja aizbēgt. Kad bāzām medījumu somā, oposums tomēr saprata, ka triks nav iedarbojies, tāpēc sāka locīties un cīnīties, pavērtu muti sprauslāja kā kaķis un neganti koda mums rokās. Vēlāk mēs noķērām diezgan daudz šo dzīvnieku, un itin visi centās mūs piemuļķot tādā pašā veidā, izņemot pavisam jauniņos oposu- mus, kuri acīmredzot vēl nebija iemācījušies izlikties beigti.
Pa ceļam atpakaļ uz rančo suņi tomēr saoda vēl vienu bruņnesi, un šoreiz man bija izdevība novērot mazā dzīvnieciņa apbrīnojamo spēku. Bruņnesis atradās netālu no alas, kad suņi to ieraudzīja, arī mēs bijām pavisam tuvu, tomēr dzīvnieks jau bija sasniedzis alas muti, kad pieskrējām klāt. Viens no vīriem apbrīnojamā lēcienā puslidus metās uz priekšu un satvēra bruņneša asti, pirms vēl tā bija nozudusi pazemē. Mēs ar otru mednieku elsdami piesteidzāmies palīgā un sagrābām dzīvnieka pakaļkājas. Alas iekšpusē atradās tikai bruņneša priekšgals, taču dzīvnieks iecirta nagus zemē, uzmeta kūkumu un iesprūda alas mutē tā, ka mēs trijatā nespējām viņu izvilkt, kaut ari stiepām un rāvām no visa spēka.
Mums izdevās izraut mazo radījumu no alas tikai tad, kad pienāca ceturtais komandas biedrs un ar nazi mazliet nodru- pināja velēnu. Tad nu bruņnesis izsprāga no alas kā korķis no pudeles, turklāt tik pēkšņi, ka mēs visi atkritām augšpēdus un palaidām tvērienus vaļīgāk, tā ka gūsteknim gandrīz izdevās vēlreiz izbēgt.
Abi sagūstītie bruņneši ļoti labi pierada un kļuva pavisam rāmi. Es viņus turēju būri ar atsevišķu guļamistabu, kurā tie pavadīja augu dienu, augšpēdus gulēdami blakus, un paklusam krāca tā, ka žokļi raustījās. Bija ko pabrīnīties par šo radījumu ciešo miegu - varēja bungot pa būri, kliegt vai pat bakstīt viņu krunkainos sārtos vēderus, bruņneši joprojām gulēja kā beigti. Vienīgais veids, kā viņus pamodināt, bija pagrabināt barības trauku - to savukārt varēja darīt, cik klusi vien iespējams, tomēr abi vienā mirklī bija kājās un pilnīgi mundri.
Visus Dienvidamerikas bruņnešus izmanto pārtikā. Man nekad neradās izdevība kādu nogaršot, tomēr pieļauju, ka, savās bruņās kārtīgi izcepti - protams, pirms tam nokauti - tie ir mīksti kā piena sivēni un pavisam gardi. Daudzi gaučo (Ziemeļamerikas kovboju Dienvidamerikas līdzinieki) ķer šos mazos radījumus un tur mucās ar zemi kā sava veida pieliekamajā, lai īpašos gadījumos tiktu pie bruņneša cepeša.