Čako iedzīvotāji bija pilnīgi pārliecināti, ka krupjķirzakas ir nāvējoši indīgas. Pasaulē, protams, nemaz nav indīgu krupju, tāpēc, noķēris pirmo eksemplāru, es nolēmu citiem nodemonstrēt, ka šie radījumi patiesībā ir pavisam nekaitīgi. Kad izcēlu krupjķirzaku no kastes, tā manās rokās nekavējoties sāka ķepuroties, skaļi, griezīgi vaukšķēja un plati atvēra muti. Tikko mute bija vaļā, es tajā iegrūdu pirkstu, lai pierādītu, ka krupjķirzakas kodiens nav indīgs. Mirkli vēlāk es savu paraugdemonstrējumu rūgti nožēloju, jo abinieks sacirta žokļus, un viņa sīciņie, toties asie zobi iegrauzās manā pirkstā. Sajūta bija tieši tāda, it kā es būtu iecirtis pirkstu durvīs, un pagāja vismaz minūte, iekams man izdevās atlauzt krupjķirzakas žokļus un strauji izraut pirkstu; tomēr koduma vietā bija izveidojusies sarkana rieva, kas nozuda tikai nākamajā dienā, un apkārt tai izplūda zilums. Pec ša atgadījuma, ņemdams rokas krupjķirzaku, es izturējos pret to ar lielāku cieņu.
Vēl viens neparasts abinieks, ko noķēru Čako, bija Badžita varde. Pēc izskata šie radījumi ir ļoti līdzīgi krupjķirzakām un patiesībā ir ar tām rados. Badžita vardēm arī ir plata mute un īsas, strupas kājas, toties izciļņi virs acīm ir apaļi, nevis smaili kā ragi. Šo varžu mugura ir tumšā šokolādes brūnumā, vēders bālgans ar dzeltenu nokrāsu. Atšķirībā no krupjķirzakām Badžita vardes visu mūžu pavada ūdenī, izplestām rokām un kājām ieturot līdzsvaru, pacēlušas acis virs līmeņa. Arī šīs vardes ir tikpat negantas kā viņu brālēni un izgrūž trīsulīgus, vaukšķošus kliedzienus kā krupjķirzakas, vienīgi skaņas frekvence ir augstāka un pats kliedziens garāks. Varžu āda ir ļoti plāna, tāpēc, dusmās piepūtušās, tās izskatās pēc baloniem. Vietējie iedzīvotāji stāstīja, ka reizēm šīs vardes piepūšoties tik traki, ka tiešām pārsprāgstot; kaut arī es neko tādu nenovēroju, tomēr uzskatīju, ka tas ir pilnīgi iespējams.
Tādās vietās, kur dzīvo tik daudz varžu un krupju, protams,, atrodamas arī čūskas, kas šos abiniekus ēd, un Čako šajā ziņā nebija izņēmums - tur varēja sastapt ļoti glītas čūsku valsts pārstāves. Piemēram, glītā, pelēki melnā šķēpgalvas klabur- čūska laikam gan bija visindīgākā Dienvidamerikas čūska, kā arī bija daudz visdīvaināko ūdens un koku čūsku veidu - dažas no tām koši krāsainas, citas - pavisam neizteiksmīgas.
Visas pasaules indīgās čūskas iedalāmas trīs grupās: patiesi nāvējoši indīgās sauc par priekšzobu čūskām, jo to indes zobi atrodas mutes priekšpusē; parasti tās ir lielas un spēj izdalīt ievērojamu daudzumu indes. Vēl ir čūskas, kurām indes zobi aug mutes dziļumā, un tās parasti nav sevišķi garas. Šīs grupas čūskas indi izmanto ne tikdaudz aizsardzībai, cik medījuma nogalināšanai, tāpēc inde nav pārāk spēcīga un pat tik maziem medījumiem kā ķirzakām izraisa vienīgi vieglu paralīzi. Tomēr arī šīs čūskas kodiens var radīt asins saindēšanos, tāpēc no šāda piedzīvojuma vajadzētu izvairīties.
Viena no skaistākajām Čako noķertajām čūskām bija kapuces čūska. Šis rāpulis izskatās kā mērcēts traukā ar tumšu, piesātinātu bronzu un gar ķermeņa malām izgreznots ar melniem traipiņiem. Šai čūskai piemīt dīvains paradums - saniknojusies tā spēj izplest kakla ādu, tā ka apbrīnojami līdzinās saniknotai kobrai. Kapuces čūska ir viena no otrās grupas čūškām ar pavisam vieglu indi, tā pārtiek no vardēm, maziem grauzējiem un varbūt retumis noķer kādu putnu. Medījuma nogalināšanai tai nav nepieciešams liels daudzums indes, tāpēc, par spīti draudīgajam izskatam, tās kodiens tomēr nav nāvējošs, kaut gan var būt ārkārtīgi sāpīgs.
Droši vien visskaistākās Čako sastopamās čūskas ir koraļļ- čūskas. Tie ir mazi, ļoti indīgi rāpuļi, tomēr košais krāsojums pietiekami brīdina par to spējām. Koraļļčūskas ir apmēram astoņpadsmit collas vai divas pēdas garas, tās no galvas līdz astei klāj krēmkrāsas, ogļu melni, sārti vai koši sarkani gredzeni.
Un vēl, protams, sastopama milzu anakonda - milzīga ūdensčūska, Āfrikas pitona radiniece, kas tādā pašā veidā kā pitons ķer un nožņaudz savus upurus. Par anakondām sarakstīts bezgaldaudz stāstu, lielākoties pilnīgi nepatiesu. Vislielākā jebkad atrastā anakonda bijusi divdesmit piecas pēdas gara, kas nav nekas īpašs, jo Malajas pitons spēj sasniegt trīsdesmit un vēl vairāk pēdu garumu. Kā visas gigantiskās čūskas, anakonda nav nikna un nesāks uzbrukt, ja vien viņu liks mierā. Nonākusi bezizejā, šī čūska tomēr var pamanīties iecirst vajātājā zobus un apmest viņam pāris cilpu; lielākie eksemplāri var izrādīties gaužām neganti sarunbiedri.
Čako applūdušajās teritorijās dzīvoja ļoti daudz anakondu, un reiz vietējais fermeris pastāstīja, ka iepriekšējā dienā kāda no tām uzbrukusi viņa vistām un divas nozagusi. Viņš bija sekojis čūskas atstātajai sliedei zālē un ūdensaugos līdz pat purvam aiz fermas un teicās zinām vietu, kur rāpulis šobrīd guļot un sagremojot maltīti. Fermeris sacīja, ka pavadīšot mani uz turieni, ja man būtu vēlēšanās mēģināt anakondu noķert. Sē- dāmies zirgos un līkumodami jājām cauri purvam uz vietu, kur, pēc fermera izteicieniem, čūska tobrīd atpūtās. Lai cik piesardzīgi pārvietojāmies, anakonda tomēr bija mūs pamanījusi ātrāk, tāpēc, nonākuši īstajā vietā, vairs redzējām tikai ūdens ņirbu, čūskai strauji peldot prom. Pa dziļo ūdeni nevarēja pietiekami ātri pārvietoties jāšus, tāpēc vienīgā iespēja bija sekot bēglei kājām. Nolēcu no zirga, paķēru līdzpaņemto maisu un skrēju, cik ātri spēdams, čūskas nozušanas virzienā. Redzēju anakondu lokāmies uz purva malu, lai paslēptos biežņā, taču pēdējās vakariņās viņa bija tā pierijusies vistas, ka nespēja ātri kustēties, tāpēc es viņu noķēru īsajā piekrastes zālē, iekams anakonda būtu varējusi sasniegt krūmus.
Šīs milzīgās čūskas ir pavisam viegli noķert - jāsatver rāpulis aiz astes, jāpavelk uz savu pusi un tad jāmēģina stingri saķert pie pakauša. Tieši tā es arī rīkojos - izrāvu saniknoto anakondu no zāles un sagrābu pie galvas, pirms tā paguva pagriezties un man uzbrukt. Čūska bija apmēram deviņas pēdas gara, tā ka es droši varēju viens pats tikt ar to galā. Cīņai ar vēl garāku eksemplāru būtu vajadzīgi divi cilvēki. Kad biju rāpuli labi cieši sagrābis, es vienkārši noguldīju to zālē un pagaidīju, kamēr pienāca mans draugs. Ar viņa palīdzību es pamanījos iedabūt maisā ārkārtīgi saniknoto anakondu, kas šņāca un sparīgi locījās.
Noķerot jebkuru čūsku, pat tādu kā šī anakonda, tūlīt pēc atgriešanās nometnē nepieciešams to rūpīgi izmeklēt. Ir vairāki iemesli. Pirmkārt, lai cik uzmanīgi čūska sagūstīta, vienmēr pastāv risks, ka būs salauzta kāda no rāpuļa ļoti trauslajām ribām, un lauzta riba var radīt lielas problēmas. Otrkārt, jāsameklē uz čūskas ķermeņa ērces. Čūskas var būt patiešām kā nosētas ar ērcēm, turklāt nevar neko daudz iesākt, lai tiktu no parazītiem vaļā. Kukaiņi piesūcas plānajai ādai starp čūskas zvīņām, reizēm pat tik lielā skaitā, ka zvīņas nokrīt un atklājas neglīti, kaili raupjas ādas laukumi; no ērcēm ir svarīgi atbrīvoties, citādi čūskas izskats būs sabojāts.
Turklāt ērci nevar tā vienkārši izraut. Šādi rīkojoties, zem ādas virskārtas paliks kukaiņa mutes daļas, kas sāks pūžņot un var izvērsties par nelāgu čūlu. Labākais paņēmiens, kā atbrīvoties no ērcēm, ir piliens parafīna; ja tas nelīdz, var tām pieskarties ar aizdedzinātu cigareti - ērce atslābinās tvērienu un nokritīs.