Vēl jāpārbauda, vai rāpulim nav kādas vecas, senāk iegūtas brūces, kas jāapkopj. Kad čūska met ādu (tas notiek regulāri vairākas reizes gadā), tā aiz sevis pamet savu precīzu kopiju - līdz pat divām sīciņām, brillēm līdzīgām zvīņām, kas klājušas čūskas bezplakstu acis. Tomēr reizēm gadās, ka, ložņādama cauri ērkšķu krūmiem vai starp akmeņiem, lai atdalītu veco ādu, čūska to pārplēš; parasti rāpulis atbrīvojas no visas ādas, tomēr iespējams arī, ka briļļu zvīņas paliek acīm priekšā. Tas izraisa daļēju aklumu, un, ja zvīņas paliek acīm priekšā pārāk ilgi, radījums var kļūt akls uz visiem laikiem. Tāpēc katrai jauniegūtajai čūskai jāpārbauda acis un jāpārliecinās, vai iepriekšējā ādas mešanas reizē tai izdevies atbrīvoties no briļļu
zvīņām.
17. NODALA Stāsts par Keju, Pūku un Sāru Hagersaku - vienīgo skudrulāci - kinozvaigzni
Čako nav sastopami daudzi pērtiķi, tomēr uzturēšanās laikā mums laimējās iemantot īpaši retas sugas pārstāvi, turklāt tas bija viens no dīvainākajiem pērtiķiem pasaulē. Šis pērtiķis ir durukulijs, vienīgais zināmais nakts pērtiķis. Tam ir milzīgas acis kā pūcei, kažoks uz muguras sudrabpelēks, uz vēdera un krūtīm - citrondzeltens. Dienas laikā durukuliji guļ koku dobumos vai citās tumšās vietās; tiklīdz satumst, tie uzdrošinās iznākt ārā un lielos baros visu nakti klaiņo pa mežu, meklējot pārtiku - augļus, kukaiņus, koku vardes vai putnu olas.
Tikko noķerta, Keja (tā mēs pērtiķīti nosaucām) bija ļoti kārna un izskatījās nožēlojama, taču laba pārtika, kurā ietilpa daudz piena un zivju eļļa, pāris nedēļu laikā viņas izskatu manāmi uzlaboja. Keja bija burvīgs, mazs radījums un, kaut arī pavisam rāma, tomēr ļoti nervoza, tāpēc pret viņu nevarēja izturēties kā pret jebkuru citu pērtiķi. Es viņai izgatavoju jauku būri, kura augšpusē izveidoju četrstūrainu guļamtelpu. Kā jau visi pērtiķi, Keja bija ļoti ziņkārīga un nespēja izturēt, neuzzinājusi visu, kas apkārt notiek, tāpēc dienā pērtiķlte gulēja, pa pusei izliekusies no guļamistabas, galvai snaudā klanoties, tomēr acumirkli pamodās un ņēmās ziņkāri čivināt, ja vien nometnē notika kaut kas interesants.
Viņa neēda neko citu, kā vien pienu, cieti vārītas olas un banānus, kaut laiku pa laikam notiesāja ari kādu ķirzaku. Tomēr šķita, ka Kejai bail no kukaiņiem, un reiz, kad piedāvāju viņai koku vardi, Keja to paņēma rokā, paostīja un ar riebuma pilnu sejas izteiksmi nosvieda, tad enerģiski noslaucīja roku gar būra sienu. Tuvojoties vakaram, pērtiķlte kļuva ļoti žirgta un bija gatava rotaļām - strauji lēkāja būrī augšup lejup, viņas lielās acis mirdzēja un atsauca man atmiņā Rietumāfrikā noķertos galago. Viņa bija klaji greizsirdīga pret jebkuru citu dzīvnieku, kam vien mēs pievērsām kaut mazāko uzmanību, - īpaši pret krabjēdāju jenotu, vārdā Pūks.
Pūks bija dīvains mazs radījums ar lielām, plakanām pēdām, un melnais plankums acu daļā piešķīra viņam ievērojamu līdzību ar milzu pandu. Pūks vienmēr izskatījās pagalam nomākts, un tā vien šķita, - itin viss viņā izraisa grūtsirdību, tomēr mums vienmēr vajadzēja uzmanīt viņa lielo roku garos, tievos pirkstus, jo jenots tos varēja izbāzt cauri būra režģiem un pavisam viegli nočiept visu, kas atstāts pa ķērienam, turklāt bija tik ziņkārīgs, ka darīja, ko spēja, lai gandrīz visu arī dabūtu rokā. Viņš varēja stundām ilgi nogulēt uz muguras būra kaktā, domīgi plūkādams spalvu uz lielā punča. Kad Pūks aprada, mēs varējām iebāzt rokas viņa būri un paspēlēties. Pūkām šīs spēles patika: viņš izlikās kožam, valstījās un spārdījās ar lielajām ķepām.
Kad jenots bija pavisam piejaucēts, aplikām viņam nelielu kaklasiksnu un palaidām pastaigāties, piesietu garā auklā pie nometnes vidū iedzīta staba. Gabalu tālāk bija iedzīts cits stabs, pie kura bija piesieta Keja. Katru ritu, ieraudzījis barības grozu, Pūks sāka skaļi, žēlabaini saukt pēc ēdamā, un, galīgi izvesti no pacietības, mēs mēdzām iedot viņam kādu kumosu, lai tikai to apklusinātu. Ja tā rīkojāmies, Keja kļuva greizsirdīga un, kad pienāca viņas barošanas kārta, sapūtusies uzgrieza mums muguru un atteicās no ēdiena.
Dīvaini, taču Keja diezgan stipri baidījās no Pūka, toties viņai nebija nekādu iebildumu pret divu briedēnu sabiedrību, kuru mazais aploks atradās līdzās pērtiķltes mietam; viņa bieži mēdza aiziet līdz aplokam un nogulties tieši pie režģiem, un briedēni pārsteigti ņēmās viņu apošņāt. Vēl Keja baidījās no čūskām. Kad atgriezos nometnē ar iepriekšējā nodaļā aprakstīto anakondu un izvilku to no maisa, lai appētītu, Keja, kas pirms tam bija tupējusi uz būra grīdas, uzmeta rāpulim īsu skatienu un vienā stiepienā iespruka guļamtelpā, kur, mums par uzjautrinājumu, tupēja, bikli vērdamās ārā pa durvīm un šausmās čivināja.
Kādu ritu, kamēr tīrījām būrus, nometnes teritorijā ienāca jauns indiānis un vaicāja, vai nevēlamies nopirkt no viņa dzīvnieku. Jautājām, kas tas ir par zvēru, un jauneklis paskaidroja, ka tas esot lapsēns. Nospriedām, ka būtu interesanti uz to palūkoties, tāpēc likām viņam vēlāk atvest savu dzīvnieku. Tā kā jaunais cilvēks todien vairs neparādījās, nospriedām, ka viņš par darījumu aizmirsis un ka lapsēnu tā arī nedabūsim. Tomēr, mums par pārsteigumu, nākamajā dienā tieši pirms pusdienām viņš atgriezās, vilkdams līdzi mazu dzīvnieciņu. Tas arī bija ilgi gaidītais lapsēns. Pēc izskata dzīvnieciņš ļoti atgādināja vilku sugas kucēnu un bija tik ļoti pārbijies, ka kampa ar zobiem, kur patapdams. Ielikām mazuli būrī, sagādājām labi daudz gaļas un piena un atstājām iedzīvoties. Vēlāk apsēdāmies un ļoti uzmanīgi jaunpienācēju vērojām. Šķita, lapsēnu interesēja vienīgi tas, kuru no mūsu pieradinātajiem dzīvniekiem, kas tuvojās būrim, viņam izdosies sagrābt. Kaut arī mazais radījums bija patiešām apkrauts ar ēdienu, viņš pastāvīgi nodevās arvien gardāku kumosu meklējumiem. Tolaik mums piederēja diezgan daudz pieradinātu putnu, kuriem bija atļauts savā vaļā klaiņot pa teritoriju, taču drīz nācās šo kārtību mainīt, jo ik pa brīdim atskanēja ķērkšana un vajadzēja steigties palīgā kādam no putniem, kas bija piegājis pārāk tuvu lapsēna būrim. Vēlāk, kad lapsēns aprada, mēs arī viņu piesējām pagalmā tāpat kā Pūku un Keju, tomēr labu gabalu tālāk.
Mums par pārsteigumu, lapsēns mēdza uzvesties gluži kā suns - kad mēs no rīta parādījāmies, mazulis sajūsmā smilkstēja, līdz pienācām klāt parunāties, danceniski lēkāja ap mūsu kājām un enerģiski vicināja asti, kas bija lapsām pilnīgi neraksturīga rīcība.
To dzīvnieku vidū, ko pārvedām nometnē no kāda izbraukuma, bija trīs lieli, zaļi papagaiļi - visi ļoti pļāpīgi un blēdīgi radījumi. Sākumā mēs visus salikām vienā būrī, jo cerējām, ka viņi lieliski sadzīvos kopā. Trīs papagaiļi gandrīz nekavējoties sāka plēsties, un troksnis bija tik neciešams, ka nācās pārvietot barvedi uz atsevišķu būri. Cerējām, ka tādējādi nometnē atjaunosies mierīga gaisotne. Taču nebijām ņēmuši vērā vienu no abiem pārējiem putniem. Tas acīmredzot bija pavadījis visu savu brīvo laiku, drudžaini plucinādams režģu sietu būra priekšpusē, līdz kādu dienu atskanēja tarkšķu izvirdums un papagailis izlauzās brīvībā. Mēs krietni nopūlējāmies, lai bēgli noķertu, taču viņš bija žiglāks par mums un, sajūsmā klaigādams, aizlaidās pāri koku galotnēm. Nodomājām, ka ar to ari papagailis mums zudis. Kad nākamajā rītā pamodāmies, pārsteigti ieraudzījām, ka bēglis atgriezies, notupies uz būra un cauri sietam pļāpā ar savu biedru. Kad atvērām durtiņas, papagailis steidzīgi iespruka atpakaļ būrī. Viņš nepārprotami bija nācis pie atziņas, ka tas ēdiena daudzums, kādu viņš saņem nebrīvē, ir labāks par brīvu dzīvi mežā.