Veronika piesita ar knābi ruļļa kreisajā augšējā stūrī. "Te," viņa nepacietīgi sacīja. "Skaties!"
Džo pārlaida acis pāri kartei, un viņam aizrāvās elpa. Jo tur, pāri nemīlīgam plašumam grezniem, izdaiļotiem burtiem bija rakstīti trīs vārdi:
TE MĪT PŪĶĪ.
"Te mīt pūķi?" nodrebinājies vaicāja Norberts. "Man nepatīk, kā tas skan!"
"Mums jādodas uz turieni!" stingrā balsī sacīja Džo. "Tā ir mūsu vienīgā iespēja atrast pūķi."
"Un kad mēs atradīsim pūķi?" Norberts jautāja. "Ko tad mēs darīsim?"
"Mēs kaut ko izdomāsim," nenoteikti atbildēja Džo. "Turklāt mums nav izvēles."
"Džo ir taisnība," piekrita Veronika. "Ak, es pazīstu Randalfu, un mums ir bijušas domstarpības. Viņš var būt untumains, nelietpratīgs… skops… uzpūtīgs, iedomīgs un neciešami pašapmierināts… neaprēķināms, neveikls, slinks, alkatīgs… un tāds, ka ar viņu nav iespējams sadzīvot…" Viņa dziļi ievilka elpu. "Bet viņš ir viss, kas man pieder."
"Tātad nolemts," sacīja Džo. "Mēs tūlīt dodamies ceļā."
"Un tu kaut ko izdomāsi, ja?" asaraini ierunājās Norberts. "Līdz vakariņām." "Tici man," drūmi teica Džo. "Es esmu karotājvaronis."
Iekams goblinu puika, kas atrada karoti, bija to kaut reizi izmantojis, lai samaisītu spļāvienu tēju, mazā karotīte bija nemanīti izkritusi no viņa kabatas un pazudusi. Tā gāja pa bruģētām ielām, cauri spraugai lielajos vārtos un lejup pa pilsētas kāpnēm, pa ceļam šķindot un nopūšoties, laukā no Goblinpilsētas un projām.
Tā ceļoja tālāk un tālāk, un tālāk. Uz šo pusi, uz to pusi, sekojot spēkam, kas to dzina uz priekšu.
Klupdama un krizdama, un nopūtusies atkal celdamās. Tad atkal tālāk. Šķindot pāri akmeņiem, šļakstot cauri dubļiem un pametot smalku, lauzītu līniju smiltīs un putekļos.
Kādā krustojumā tā ielēca troļļa ratos, kurus pildīja vesela grēda salmu. Tā pieķērās ritenim, pa sānu augšā un plaf iekrita mīkstajā, dzeltenajā salmu matracī. Apmierinātai guļot tur siltumā, saule atmirdzēja tās nospodrinātajā kausiņā un eleganti izliektajā kātā. Mirdzums iekrita acīs garām lidojošam sikspārņputnam, kas agri atgriezās uz guļvietu. Sasitot spārnus, it kā skanētu aplausi, sikspārņputns gaisā pagriezās un metās lejup.
Tas nāca zemāk un zemāk, kājas izstiepis un nagus iepletis. Tad, slaidi pagriežoties un spalgi iekliedzoties, tas izrāva mirdzošo priekšmetu no salmu kaudzes virspuses un pacēlās gaisā.
Mazā tējkarotīte nopūtās.
Tālu lejā Jezgas zeme pletās kā nobružāts tīstoklis. Smaržu purvs. Apburtais ezers. Pelējuma kalni…
Pastiprinoties vēja pūsmai, tējkarote nodrebinājās vispirms viegli, tad jau spēcīgāk. Sikspārņputns pārāk vēlu centās to satvert ciešāk. Mazā tējkarotīte jau bija izslīdējusi no tā tvēriena un krita, krita, krita…
Dzinn, kling!
Tā nokrita zemē. Izdvesusi mazu nopūtu, tā piecēlās. Tā stāvēja tieši pretī Ragainā Barona pilij. Gaidās trīcēdama, tā lēca tālāk. Tā gāja iekšā pa vārtiem, pāri grants laukumam un…
Projām! Tie bija projām! Tējkarote pagurusi skumji nopūtās. Bet tie bija te bijuši. Visi. Tik daudz bija skaidrs. Tā pagriezās un ieklausījās. Jā, tur. Uz to pusi…
Mazā tējkarotīte pagriezās, nopūtās un pameta to vietu, kur galda piederumi bija bijuši pirms tik īsa laika. Turoties ēnā, tā lēca atpakaļ pa pils vārtiem un tālāk projām putekļainajā kalnienē.
Dārza svētku trokšņi pamazām izgaisa. Sacēlās vējš, saule norietēja, Dunošais kalns tuvojās. Tas izgrūda mutuļus, šņāca un reizēm klusi sprāga dunn.
Priekšā bija četri citi ceļotāji. Milzis ar papagaili uz galvas un jaunu karotājvaroni, un suni uz pleca. Mazā karotīte nodrebēja, jo kaut kas uzplaiksnīja tās atmiņā. Siltu pirkstu pieskāriens, tumšas kabatas mājīgums. Jaunais karotājvaronis bija to atradis, kad tā bija nošķirta no pārējiem.
Ar trīcošu nopūtu un klusu dzinn, dzinn mazā tējkarotīte saņēmās un ātri sekoja viņiem.
.
5
Pret zemo, rietošo sauli labi saskatāms, pūķis traucās lejup un nolaidās pie savas kalnu alas ieejas. Ar klang tas nometa zemē galda piederumiem pilno, smago nojumi, apsēdās un noslaucīja pieri.
Virs galvas riņķoja sikspārņputns. Pūķis pacēla zvīņaino galvu un uzpūta tam dedzinošu liesmu strūklu. Sikspārņputns aizlidoja, sašutumā spalgi kliegdams, ar apsvilušu muguru un astes spalvām. Pūķis ar skatu pārmeklēja debesis un nopētīja izdegušo, kailo zemi, meklējot kāda cita nevēlama traucēkļa pazīmes.
Neviena nekur nebija.
Tomēr nevarēja būt par daudz piesardzīgs. Pūķis satvēra nagos lielo, šķindošo saini un iestiepa to alā. Nometies uz vēdera, tas slīdēja un šļūca pa zemo, šauro tuneli lielā, kupolveidīgā alā dziļi kalna iekšienē.
Ala bija silta, dūmaina, sēra piesātināta. Izkusušo akmeņu blāvā, sarkanā kvēle mirgoja no plaisām tās augstajās sienās. Nespodri mirdzot vārgajā gaismā, slējās augsta dārgumu kaudze. Pūķis ņurrāja, piegājis tuvāk un viegli pabakstījis to ar purnu.
Kaudzē atradās zelta bruņucepures, sarūsējuši ūdenskrāni, dārgakmeņiem rotāti kroņi, zobeni, katli, vairogi ar
seniem rakstiem, medaļas un trofejas, rokassprādzes un gultu rāmji, diadēmas un skārda kannas viss samests kopā akmens grīdas pašā vidū. Un pie sienas, stāvot nomaļus, bija burvju zelta arfa, kas klusi raudāja.
Klusinātā galda piederumu šķindēšana un skanēšana pieņēmās spēkā, kad tie tika nomesti uz kaudzes. Ar viena garā naga rāvienu pūķis izplēsa lielu caurumu bijušā Jaukuma paviljona audeklā. Galda piederumi izbira laukā.
Pūķa acis priekā iepletās, redzot brīnišķīgo mantu krājumu izbārstītu sev priekšā. Smalki naži, krāšņas dakšas, mīļas, mazas tējkarotītes un apbrīnojams sudraba olu griezējs. Gaļas dalāmie naži un iesmi. Vafeļu pannas un cukura standziņas. Un ar zobu bakstāmajiem bārdā un dakšām visneiedomājamākās vietās izrādījās…
Burvis!
Pūķis samiedza acis. Tas uzsita sev pa kurkstošo vēderu un atlieca atpakļ lielo, zvīņaino galvu.
"ROOOĀĀĀĀRRRU!"
"Nekad nevar zināt," sacīja Džo. "Iespējams, tas ar viņu tikai paspēlēsies. Kā Henrijs spēlējas ar savu iemīļoto gumijas bumbiņu…"
"Tas viņu apēdīs," lietišķi apgalvoja Veronika.
"To tu droši nezini," teica Džo.
"Nāktos apēst," viņa neatlaidās. "Pūķis būs izbadējies pēc tā garā lidojuma. No grauzdēta burvja iznāktu kārtīgas pusdienas…"
"Nerunā tā, Veronika," Džo vārgi lūdzās.
"Ja vien tas nebūs tik ļoti izsalcis, ka apēdīs viņu jēlu."
"Veronika! Aizveries!"
Veronika paraustīja plecus. "Tā tu pats lūdzi," viņa īgni sacīja.
"Jā, bet… Ūūūūā!"
"Atvainojos!" atskanēja bez elpas palikušā Norberta balss, kad viņš pēkšņi sasvērās uz sāniem. "Tur bija bedre."
"Nevajag atvainoties, Norbert," teica Džo. "Tu lieliski darbojies ar saviem Spārnotajiem zābakiem. Mēs pavisam drīz būsim tur." Viņš pagriezās un nikni paskatījās uz papagailieni, kas sēdēja Norbertam uz galvas. "Mēs vēl neesam atteikušies no viņa, pat ja tu esi, Veronika."
"Es tikai domāju, ka mums vajadzētu būt gataviem uz ļaunāko," viņa sacīja.
Norberts centās apspiest šņukstu.
"Tu tikai sarūgtini Norbertu," teica Džo, cenzdamies izrādīties varonīgs. "Ja tagad tu beigtu runāt par to, cik bezcerīgi tas ir, mēs varbūt varētu izstrādāt plānu."