Doktors Kampiens bija uzveikts!
Jezgas zeme bija droša!
Kventins pieliecās, pacēla rotaļu lāci no grīdas un turēja to sev priekšā. "Es esmu bijis tāds muļķis," viņš teica. "Bet
es arī esmu guvis mācību. No šī brīža tikai rituļmaizītes un cukura glazūru. Norbert, vai mēs atkal varam būt draugi?"
Norberts pasmaidīja. "Tu vienmēr būsi laipni lūgts manā virtuvē," viņš sacīja.
Randalfs panāca uz priekšu, izstiepis rokas. Kventins pasniedza viņam rotaļu lāci. "Čārlij Kampien, man nebija ne prātā, ka tu par mani tā domā. Tiešām, nav veselīgi uzkrāt visas šīs negatīvās jūtas," Randalfs prātoja. "Bet samierināšanās garā es atzīstu, — kas bijis, tas bijis, lai gan turpmāk tu gulēsi skapī blakus Treisijam un Šņākuļa kungam."
Rodžera Grumbainā seja laimīgi sakrokojās. "Mēs ar jezgu tomēr galu galā tikām cauri," viņš sacīja, un pārējie burvji visi māja ar galvu, dedzīgi piekrītot.
"Atvaino mani, Rodžer, kungs," ierunājās Džo. "Tā burvestība, atminies?"
"Ak jā, piedod, Džo," teica Rodžers Grumbainais, labvēlīgi uzsmaidīdams viņam. "Panāc šurp, un es tevi nosūtīšu atpakaļ."
"Vienu mirkli," steidzīgi iebilda Džo. "Es tikai gribu atvadīties."
Rodžers saprotoši pamāja.
Džo paskatījās apkārt uz Veroniku un Norbertu, un uz Randalfu (kurš, kā izrādījās, nebija īsts burvis, tomēr Džo acīs vienmēr būs Randalfs Gudrais), kas tagad turēja rokās nekaitīgo rotaļu lāci.
"Ak kungs," teica Norberts, steigdamies uz priekšu un asarām sariešoties visās viņa trijās acīs. Viņš apvija savas lielās rokas ap Džo un cieši apkampa. "Es ilgošos pēc tevis!" viņš vaimanāja.
"Es… arī… ilgošos… pēc… tevis…" Džo dvesa, jo gaiss no vina bija izspiests.
"Laid viņu vaļā, lielais muļķi," ierunājās Veronika. Viņa plivinājās Džo priekšā. "Paliec sveiks, Džo," viņa teica. "Bija patiess prieks un gods ar tevi iepazīties."
"Un man tāpat ar tevi, Veronika," sacīja Džo, kad papagailiene uzmetās uz Randalfa smailās cepures apmales. Viņš ieskatījās Randalfam acīs. "Uz redzēšanos, Randalf," viņš teica.
"Paliec sveiks, Džo Barbariskais," atbildēja Randalfs. "Labākais no karotājvaroņiem, kāds jebkad bijis Jezgas zemē."
Džo pasmaidīja. "Cik reižu man tev jāsaka?" viņš iebilda. "Es neesmu karotājvaronis. Es esmu vienkāršs zēns, kurš…" "Nē, tu esi gan, Džo, vai nu tev tas patīk, vai ne." Džo pagriezās pret Brendu un Ošņu, kas stāvēja durvīs. Brenda pasmaidīja, panāca uz priekšu un satvēra Džo roku savējā.
"Tu esi karotājvaronis, Džo," viņa teica. "Vislabākais. Jo tava varonība, Džo Barbariskais, nāk no iekšpuses."
Džo nokautrējies nodūra acis. Varbūt viņā galu galā bija mazliet no karotājvaroņa.
"Aiziet," aicināja Rodžers, saņemdams viņu aiz elkoņa. "Laiks doties mājās."
Džo sekoja Rodžeram Grumbainajam atpakaļ pie pults, kur burvis atkal atšķīra saplēsto lappusi, izlīdzināja to un cieši nopētīja. "Skaidrs," viņš sacīja. "Skaidrs." Tad brīdi vēlāk. "Jā, skaidrs…" Viņš pagriezās pret Džo un Henriju. "Tas tiešām ir visai viegli."
Viņš pacēla rokas, aizvēra acis, atlieca galvu un izkliedza vienu vienīgu vārdu. "MĀJAS!"
Kādu brīdi Džo domāja, ka burvis droši vien joko. "Mājas?" Kas tad tā par burvestību? Bet pat tad, kad viņš taisījās to pateikt, viņš pamanīja, ka sāk notikt kaut kas dīvains. Viss vina ķermenis no
matu galiem līdz kāju pirkstiem tirpa un sprakšķēja no sudrabainām elektrības šķiedrām. Viņš saklausīja lēnu, sērīgu mūziku, un viņa deguns noraustījās, saožot piedegušu grauzdiņu. Gaiss virmoja un svārstījās; bija tā, it kā viņš skatītos caur ūdeni.
Tur bija Norberts un Kventins, sadevušies rokās. Tur bija Randalfs un uz viņa smailās cepures uzmetusies Veronika. Un Brenda un Ošņa, un burvji, un Rodžers Grumbainais…
"Tā," viņš tobrīd sacīja, balsij skanot tālu un ar atbalsi, "vienīgais, kas tagad atliek, ir nepabeigtā padarīšana ar trusi…"
Un tas bija viss. Viņa balsij pagaistot, izgaisa arī viņa seja un viss cits Jezgas zemē. Džo aizrāvās elpa, atskāršot, ka viņš ar galvu pa priekšu krīt garā, pulsējošā tunelī. Dīvainā mūzika pieņēmās spēkā; deguma smaka kļuva kodīgāka, līdz…
BLĀKŠ
Džo atvēra acis un paskatījās apkārt. Viņa bruņas bija pazudušas, un viņš atkal bija savās vecajās drēbēs, sēdēdams liela, putekļaina rododendra krūma vidū. Henrijs atradās viņam blakus un izklaidīgi luncināja asti.
"Mēs esam atgriezušies!" Džo iesaucās. "Henrij, mēs esam mājās!"
Henrijs satraukti ierējās.
Kopā viņi izrāpās laukā no krūma un devās pāri zālienam.
"Nāc, draudziņ!" Džo uzsauca. "Vini būs tā uztraukušies!"
Ejot cauri vārtiņiem un tālāk pa celiņu, Džo juta, ka viņu pārņem trīsas. Viss bija tik pazīstams, tomēr savāds kā tajās pirmajās dažās minūtēs pēc atgriešanās no brīvdienām,
tikai vēl vairāk. Viņš apskrēja mājai apkārt un iedrāzās virtuvē.
"Māmiņ! Tēt!" viņš kliedza. "Es esmu atgriezies! Sveika, Ella! Sveiki, dvīņi!"
Ella papurināja galvu un izgāja no istabas, pusbalsī murminādama. Dvīņi paskatījās viens uz otru un iesmējās.
"Vai labi izstaigājies?" apjautājās māmiņa, izslēgdama putekļu sūcēju, bet tēta elektriskais urbis nu šķita skanam vēl skaļāk.
"Jā," apjucis atbildēja Džo. Šķita, ka neviens nemaz nav uztraucies. "Bet es biju projām veselu mūžību!" viņš iesaucās.
"Apmēram pusstundu," māmiņa sacīja. "Tēja būs gatava sešos. Tu varētu uzskriet savā istabā un padarīt to savu mājas darbu. Kas tur bija?"
"Eseja," paskaidroja Džo. "Mans neparastais piedzīvojums. "
"Vai tev ir prātā kāda doma?"
Džo pamāja ar galvu, un plats smaids parādījās viņam sejā. "Daža laba ir," viņš teica.
Jezgas zemē lielais trusis bija pabeidzis garo ceļojumu līdz Ragainā Barona pilij. Bensons, pamanījis to stāvam pie vārtiem, bija izgājis laukā paskatīties. Vienā no milzīgajām priekšķepām viņš bija atradis iežmiegtu vēstuli un aiznesis to Ragainajam Baronam, kas bija aizņemts ar papildus darbu sakņu dārzā.
"Kas tad nu, Benson?" Ragainais Barons aizkaitināts uzklupa kalpam, vicinādams liekšķeri. "Es tev esmu teicis simtām reižu, lai ai netraucē mani, kad mēs ar Fifiju kopjam savus rāceņus." Viņš samiedza acis. "īpaši tad," viņš piebilda, "ja tu gribi teikt, ka esi saņēmis vēl vienu stulbu vēstuli!"
Bensons pasniedza vēstuli. "Šī ir citāda," viņš paskaidroja.
Ragainais Barons to atvēra un sāka lasīt. Viņa sejas izteiksme mainījās no viegla aizkaitinājuma līdz neizmērojamam priekam. "Bet tā taču ir lieliska ziņa!" viņš iesaucās. "Klausies, Fifij. Tā ir no doktora Kampiena. Atvainojos par visiem saviem pēdējiem gājieniem..!' viņš lasīja. "Esmu nolēmis pārtraukt darbošanos. Lūdzu, pieņem šo mazo dāvanu kā manas draudzības apliecinājumu." Viņš pagriezās pret Bensonu. "Kādu mazo dāvanu?" viņš jautāja.
"Tā ir ārā pie vārtiem," teica Bensons.
"Tad nes to šurp, nes to šurp," mudināja Ragainais Barons.
"Kā vēlies, kungs," atbildēja Bensons. Viņš izgāja no sakņu dārza un atgriezās mirkli vēlāk, vilkdams sev blakus lielu koka trusi.
"Oo! Dārza skulptūra!" iekliedzās Fifija. "Tā brīnišķīgi izskatīsies tur pie tās sienas, turklāt tas aizbaidīs visus tos nerātnos, rijīgos trušus un ķekatpeles no mūsu rāceņiem. Man tas patīk, Raguli! Man tas vienkārši patīk!"
"Man arī," piebalsoja Ragainais Barons. Viņš satvēra Fifijas roku. "Un es mīlu…"