— Tā man šķita . .. Visi fakti mudināt mudināja izdarīt šādu secinājumu. Piektais pavadonis vienmēr izcēlies ar dažām dīvainībām, taču līdz šim to nezin kādēļ neņēma vērā. Kāpēc šis sīkais mēnestiņš atrodas tik tuvu Jupiteram, septiņdesmit reižu tuvāk nekā citi mazie pavadoņi? No astronomijas viedokļa tas ir bezjēdzīgi. Bet nu diezgan pļāpāts. Mūs gaida darbs.
Un kas tas bija par darbu! Mūsu septiņniekam bija lemts visu laikmetu lielākais arheoloģiskais atklājums, mums vajadzēs izpētīt veselu pasauli — lai arī mazu, lai arī mākslīgu, bet tomēr pasauli. Ko mēs varējām izdarīt? Uz ātru roku veikt paviršu izlūkošanu, jo materiāla te pietiktu vairāku paaudžu pētniekiem.
Vispirms mēs nolaidām ailē spēcīgu prožektoru, tas bija iekārts garā kabelī, kas to savienoja ar kuģi. Prožektoram vajadzēja ne tikvien apgaismot pavadoņa iekšieni (līdz pat šim laikam nevaru piespiest sevi saukt «Piecnieku» par kuģi), bet arī kalpot mums par bāku.'Pēc tam mēs nolaidāmies gar kabeli līdz nākamajam stāvam. Pastāvot tik mazam pievilkšanas spēkam, kritiens no viena kilometra augstuma nepavisam nebija bīstams; vieglo grūdienu pilnīgi apslāpēja atsperīgās kārtis, ar kurām bijām bruņojušies.
, Nekavēšu laiku ar visu «Piecnieka» brīnumu aprakstu, jau tā publicēts pietiekami daudz uzņēmumu, karšu un grāmatu. (Starp citu, nākamo vasaru izdevniecībā «Sedžviks un Džeksons» iznāks mana grāmata.) Vienu gan man gribētos, — pastāstīt jums par to cilvēku izjūtām, kuri pirmie iekļuva šai dīvainajā metāla, pasaulē. Taču es, ticiet man, vienkārši neatminos, ko izjutu, kad mēs ieraudzījām pirmo ieejas šahtu, kas bija nosegta it kā ar milzu sēni. Laikam notikušais brīnums tā pārsteidza un saviļņoja mani, ka detaļas gluži vienkārši aizmirsušās. Tomēr es atceros, kādu iespaidu uz mani atstāja konstrukcijas izmēri. To nevar attēlot nekādas fotogrāfijas. «Piecnieka» radītāji — iedzimtie uz planētas ar mazu pievilkšanas spēku — bijuši īsti milzeņi, četru cilvēku augumā. Līdzās viņu būvēm mēs izskatījāmies kā pigmeji.
Pirmajā reizē mēs nenokļuvām dziļāk par augšējiem stāviem un neredzējām tos zinātnes brīnumus, kurus atklāja nākamās ekspedīcijas. Taču mums arī dzīvojamos nodalījumos biia diezgan darba; mēs varētu nodzīvot vairākus mūžus un arī tad nebūtu tikuši ar visu galā. Acīmredzot senāk iekšējā lodē spīdējusi mākslīgās saules gaisma, kuras avots bijis trīskārtīgais aizsargapvalks, kas nav ļāvis atmosfērai izgaist kosmosā. Uz lodes virsas jupiteriesi (tā nu ir iesaukti «X kulturas» pārstāvji) cītīgi bija atveidojuši viņu pamestās pasaules apstākļus. Pilnīgi iespējams, ka viņiem bijis lietus un migla, diena un nakts, mainījušies gadalaiki. Viņi paņēmuši sev līdzi trimdā pat mazu «jūriņu». Ūdens saglabājies, pārvērties apmēram trīs kilometru platā ledus laukā. Stāsta, ka, tiklīdz būšot aizdarītas spraugas ārējos apvalkos, ūdeni ar elektrolīzes palīdzību sadalīšot ūdeņradī un skābekli un «Piecniekā» atkal būs radīta atmosfēra.
Jo vairāk mēs redzējām, jo vairāk mums iepatikās būtnes, kuru valstībā bijām ielauzušies pirmo reizi piecu miljonu gadu laikā. Viņi bijuši milži, viņi atlidojuši no citas Saules sistēmas, taču viņos bijis daudz cilvēciska. Un ir bezgala žēl, ka mūsu civilizācijas pagājušas viena otrai garam tikai ar pāris sekunžu starpību, rēķinot kosmiskos mērogos.
Droši vien vēl nevienam arheoloģijas vēsturē nav veicies tā kā mums. Pirmkārt, kosmosa vakuums bija pasargājis visu no iznīcības. Otrkārt, jupite- rieši — to. nu nepavisam nevarēja sagaidīt —, sākdami apgūt Saules sistēmu, bija atstājuši uz kuģa ņe mazumu dārgumu. Uz. iekšējās lodes viss izska-l tījās tā, it kā kuģa ilgais ceļojums būtu beidzies tikai vakar. Iespējams, ka ceļinieki bija nolēmuši saglabāt bāzi kā svētumu, kā piemiņu no pamestās dzimtenes, bet varbūt domājuši, ka šīs lietas viņiem kādreiz vēl varētu noderēt.
Lai nu kā, viss bija saglabājies pirmatnējā veidā. Reizēm kļuva pat baisi. Kopā ar Billu fotografēju lielisku griezumu, un pēkšņi aiz nereālas laika izjūtas burtiski sažņaudzas sirds. Un es bailīgi atskatos: liekas, tūlīt pat pa šīm smailajām durvīm ienāks milži un atsāks uz brīdi pārtraukto darbu.
Mākslas galeriju mēs atklājām ceturtajā dienā. Citādi to nemaz nevar nosaukt, tā bija tieši galerija. Kad Grūvss un Sirls pēc dienvidu puslodes paviršas apskates ziņoja par šo atradumu, nolēmām koncentrēt tur visus mūsu spēkus. Jo, kā teikts, mākslā taču izpaužas tautas dvēsele. Mēs cerējām tur atminēt «X kultūras» mīklu.
Celtne bija ārkārtīgi liela pat tādiem milžiem. Tāpat kā visas pārējās «Piecnieka» celtnes, tā bija veidota no metāla, tomēr nelikās sausi praktiska. Tās smaile sasniedza pusi attāluma līdz šīs pasaules jumolam, un, raugoties iztālēm, kad nebija redzamas detaļas, ēka atgādināja gotisku katedrāli. Daži autori, nejaušās līdzības apmulsināti, sauc šo celtni par templi, taču mēs neesam konstatējuši jupiterie- šiem nekādu reliģijas pazīmju. Cita lieta — Mākslas templis, ne velti šis nosaukums tik cieši iesakņojies.
Aptuveni aprēķināts, ka šai krātuvē vien ir no desmit līdz divdesmit miljoniem eksponātu — domājams, par cilvēci daudz vecākas tautas ilgās vēstures labākie augļi.
Tieši šeit es atklāju nelielu, apaļu telpu, kas sākumā man likās esam tikai vieta, kur krustojas seši radiāli gaiteņi. Pārkāpdams profesora pavēli, biju devies izlūkos viens pats un tagad meklēju īsāko atpakaļceļu pie biedriem. Abās pusēs man klusi slīdēja garām tumšās sienas, lāktura gaisma dejoja priekšā pa griestiem. Griestus klāja izcirstas rakstu zīmes, un es tik uzmanīgi pētīju tās, cerēdams atrast pazīstamus zīmju savienojumus, ka citu neko neievēroju. Pēkšņi ieraudzīju statuju un pavērsu pret to lāktura gaismu.
Liela mākslas darba radītais pirmais iespaids vienmēr ir neatkārtojams. Šeit iespaidu vēl pastiprināja attēlotais priekšmets. Es biju pirmais cilvēks, kas uzzināja, kādi izskatījušies jupiterieši,— jā, jā, manā priekšā stāvēja jupiterietis. bez šaubām, pēc dzīva modeļa veidots, īsta meistara rokas veidots.
Šaurā čūskas galva bija pagriezta pret mani, neredzīgās acis vērās tieši manējās. Augšējās divas rokas, kā izteikdamas atsvešinātību, bija piespiestas pie krūtīm, divas citas turēja rīku, kura nozīme nav atminēta vēl līdz šim laikam. Varenā aste — tā, redzams, tāpat kā ķenguram, noderēja par ķermeņa atbalstu — bija nostiepta uz grīdas, uzsverot miera stāvokļa iespaidu.
Ne seja, ne ķermenis nebija tāds kā cilvēkam. Viņam, piemēram, nemaz nebija nāsu, bet kaklā rēgojās kaut kas žaunu spraugām līdzīgs. Un tomēr šis stāvs mani dziļi aizkustināja. Nekad nebiju domājis, ka mākslinieks spēj tā uzveikt laiku, pārvarēt barjeru, kas šķir divas kultūras. «Nav cilvēks, bet tik cilvēcisks!» par skulptūru teica profesors Forsters. Protams, daudzējādā ziņā mēs atšķīrāmies no šīs pasaules radītājiem, bet galvenajā bijām tuvi vieni otriem.
Vērojot suni vai zirgu, kuri nebūt nav mums radnieciskas būtnes, mēs taču spējam pēc viņu fi- zionomijas uzminēt, ko viņi jūt. Tā arī tagad man likās, ka es saprotu, ko izjūt manā priekšā stāvošā būtne. Es redzēju gudrību, redzēju to nelokāmību un mierīgo, pašpārliecināto spēku, kāds dveš no Džo- vanni Bellīni slavenā dodža Loredāno portreta. Taču jautās arī skumjas, tās tautas skumjas, kura paveikusi neizmērojamu varoņdarbu — un veltīgi.
Vēl līdz šim laikam paliek mīkla, kādēļ šī statuja iziādījās vienīgais jupiteiieša atveidojums. Diezin vai tik augsti attīstītai tautai varēja būt sai ziņa kādi tabu. Iespējams, mēs uzzināsim, kas par lietu, kad būsim atšifrējuši uzrakstus uz mazās zāles sienām.