Starp citu, statujas uzdevums tāpat ir skaidrs. Tā šeit atstāta, lai, uzvarējusi laiku, sveiktu to, kas reiz atnāks pa statujas radītāju pēdām. Droši vien tieši tādēļ tā izveidota daudz mazāka par dabisko lielumu. Acīmredzot viņi jau tad nojautuši, ka nākotne pieder Zemei vai Venērai, tas nozīmē — būtnēm, kas līdzās jupiteriešiem izskatītos kā punduri. Viņi sapratuši, ka fiziskie izmēri var kļūt par tādu pašu barjeru kā laiks.
Pēc dažām minūtēm es atradu savus biedrus un kopā ar viņiem devos uz kuģi, steigdams pastāstīt par savu atklājumu profesoram, kas diezgan negribīgi pārtrauca darbu, lai mazliet atpūstos, — visu laiku, kamēr mēs atradāmies uz «Piecnieka», profesors Forsters gulēja ņe vairāk kā četras stundas diennaktī. Kad izkļuvām pa caurumu ārā un atkal stāvējām zem zvaigznēm, pār metāla līdzenumu lija Jupitera zeltītā gaisma.
— Tad ta joks! — izdzirdu radiofonā Billa balsi. — Profesors pārvietojis kuģi.
— Blēņas, — es iebildu. — Tas stāv, kur stāvējis.
Bet tad es pavēros sāņus un sapratu, kāpēc Bills
kļūdījies. Pie mums bija ieradušies viesi.
Divus trīs kilometrus no mūsu kuģa stāvēja tā kopija — vismaz manai nepierādušajai acij tā likās. Atri izgājuši cauri gaisa slūžām, mēs ieraudzījām, ka profesors no miega aiztūkušām acīm jau izklaidē viesus. Viņu bija trīs, tai skaitā — mums par izbrīnu un, godīgi runājot, prieku — kāda gaužām jauka brunete.
— Iepazīstieties, — tādā kā nespodrā balsī teica profesors Forsters. —Tas ir misters Rendolfs Meizs. Populārzinātnisku grāmatu autors. Bet tas … — viņš pagriezās pret Meizu. — Piedodiet, es labi nesaklausīju uzvārdus…
— Mans pilots Donalds Hopkinss . . . mana sekretāre Meriena Mitčela.
Pirms vārda «sekretāre» iestājās īsa pauze, gandrīz nemanāma, taču pilnīgi pietiekama, lai manās smadzenēs uzzibsnītu signālspuldzīte. Es nenodevu savas jūtas, tomēr Bills uzmeta man skatienu, kas daiļrunīgāk par visiem vārdiem sacīja: «Ja tu domā to pašu, ko es, tad man kauns par tevi.»
Meizs bija gara auguma kalsns vīrietis papliku galvas virsu un izstaroja labvēlību, bez šaubām, liekuļotu, — aizsargkrāsa cilvēkam, kuram draudzīgs tonis ir profesionāls paņēmiens.
— Acīmredzot jums tas ir tikpat liels pārsteigums kā man,—viņš ierunājās pārlieku labsirdīgi. — Nepavisam nebiju gaidījis, ka man šeit kāds būs aiz^ steidzies priekšā. Es nemaz nerunāju par visu šo…
— Kādēļ jūs esat atlidojis uz šejieni? — jautāja Eštons, cenzdamies nelikties pārāk neuzticīgs.
— Es pašlaik tieši skaidroju profesoram. Merien, dodiet, lūdzu, man mapi. Paldies.
Izņēmis no mapes sēriju meistarisku gleznojumu par astronomijas tēmu, viņš izdalīja tos mums. Tur bija attēlotas planētas un to pavadoņi, diezgan nodeldēts sižets.
— Jūs, protams, esat redzējuši šāda veida gleznas, cik uziet, — Meizs turpināja. — Taču šīs nav visai parastas, tām gandrīz simt gadu. To autors ir mākslinieks, vārdā Česlijs Bounstels, un tās bija ievietotas žurnālā «Life» 1944. gadā, ilgi pirms starpzvaigžņu lidojumu sākšanās. Bet tagad «Life» redakcija uzdevusi man aplidot Saules sistēmu un paskatīties, cik tuva īstenībai bijusi mākslinieka fantāzija. Pirmās publikācijas simtajā gadadienā reprodukcijas atkal parādīsies žurnālā, bet līdzās būs dabisko objektu fotogrāfijas. Labi izdomāts, vai ne?
Patiešām, nav slikti. Taču otras raķetes parādīšanās visu mazliet sarežģīja … Ko gan par to domā profesors? Te es pievērsu skatienu mis Mitčelai, kas kautri stāvēja maliņā, un nospriedu, ka nav ļaunuma bez labuma.
Mēs tikai priecātos par citiem pētniekiem, ja nebūtu bijis jautājuma par prioritāti. Varēja jau iepriekš pateikt, ka Meizs iztērēs šeit visas savas filmiņas un pilnā sparā drāzīsies atpakaļ uz Zemi, atmetis ar roku redakcijas uzdevumam. Kā lai viņu attur, un vai vispār ir vērts? Plaša reklāma, preses atbalsts nāktu tikai par labu, taču mums gan labāk patiktu pašiem izvēlēties darbības veidu un laiku. Es jautāju sev, nezin vai profesoru var uzskatīt par taktisku cilvēku, un nospriedu, ka no nelaimes neizbēgt.
Tomēr iesākumā diplomātiskās attiecības attīstījās gluži apmierinoši. Profesoram ienāca prātā lieliska doma: ikvienam no mums lika pavadīt kādu Meiza grupas locekli un izpildīt gan gida, gan uzrauga pienākumus. Un, tā kā pētnieku skaits bija divkāršojies, darbs veicās daudz ātrāk. Tādos apstākļos ir bīstami iet vienam, un agrāk tas stipri palēnināja darba tempu.
Nākamajā dienā pēc Meiza ierašanās profesors mums pastāstīja, kādu politiku viņš izvēlējies.
— Ceru, ka iztiksim bez pārpratumiem, — viņš, viegli raukdams pieri, teica. — Kas attiecas uz
mani, tad lai staigā, kur grib, un fotografē, cik grib, ja tikai neko neņem un neatgriežas ar saviem uzņēmumiem uz Zemi pirms mums.
— Nespēju iedomāties, kā mēs varam viņus aizkavēt, — iebilda Eštons.
— Redziet, biju gan domājis iztikt bez tā, tomēr nācās iesniegt pieteikumu par tiesībām uz «Piecnieku». Vakar vakarā es nosūtīju radiogrammu uz Ganimēdu, un tagad mans pieteikums droši vien ir jau Hāgā.
— Bet pieteikumi uz astronomiskiem ķermeņiem taču netiek reģistrēti. Man. šķita, ka šis jautājums bija izlemts jau pagājušajā gadsimtā, sakarā ar Mēnesi.
Profesors viltīgi pasmaidīja.
— Jūs aizmirstat, ka runa nav par astronomisku ķermeni. Manā pieteikumā runa ir par izglābtu īpašumu, un es iesniedzu to Vispasaules zinātņu organizācijas vārdā. Ja Meizs kaut ko aizvedīs no «Piecnieka», tā būs VZO apzagšana. Rīt es misteram Meizam ļoti saudzīgi paskaidrošu, kā tas ir, kamēr viņam vēl nav iešāvusies prātā kāda lieliska ideja.
Dīvaini bija domāt par Piekto pavadoni kā par izglābtu īpašumu, un es jau iepriekš iztēlojos, kādi juridiski strīdi iedegsies, kad mēs atgriezīsimies mājās. Taču pagaidām profesora gājiens nodrošināja mums zināmas tiesības, tādēļ Meizs piesargāsies vākt suvenīrus — tā mēs optimistiski spriedām.
Ar dažādām viltībām es panācu, ka vairākas reizes mani iecēla par Merienas pārinieku, kad devāmies pētīt «Piecnieku». Meizam acīm redzami nebija nekas pretī, un kas gan viņam varētu būt iebilstams: kosmosa skafandrs jaunai meitenei taču ir visdrošākais sargs, kaut velns to rāvis.
Protams, pirmajā izdevīgajā gadījumā es aizvedu viņu uz mākslas galeriju un parādīju savu atradumu. Meriena ilgi noraudzījās statujā, kuru apspīdēja mana lāktura gaismas stars.
— Cik brīnišķīgi, — beidzot viņa teica. — Un iedomājieties tikai, tā taču miljoniem gadu gaidījusi šeit tumsā! Bet tai jādod kāds vārds.
— Jau ir. Es nosaucu statuju par «Vēstnesi».
— Kādēļ?
— Saprotiet, man tā tiešām šķiet savā ziņā vēstnesis vai sūtnis, ja gribat, kas atnesis līdz mums vēsti no pagātnes. Tēlnieki zinājuši, ka agri vai vēlu kāds ieradīsies.
— Jums laikam taisnība. Vēstnesis. . . Patiešām, tīri labi. Šai vāidā jūtams kaut kas cēls. Un tai pašā laikā ļoti skumjš. Vai jums tā neliekas?
Es pārliecinājos, ka Meriena ir ļoti gudra sieviete. Vienkārši pārsteidzoši, cik labi viņa mani saprata, ar kādu interesi aplūkoja visu, ko viņai rādīju. Tomēr «Vēstnesis» viņas iztēli pārsteidza visvairāk, un viņa vēl un vēlreiz atgriezās pie tā.