Ursula Le Gvina
Jūrzemes burvis
Saturs
1. Karotāji miglā
2. Ēna
3. Burvju skola
4. Ēnas izlaušanās
5. Pendoras pūķis
6. Bēgšana
7. Vanaga lidojums
8. Vajāšana
9. Ifišas sala
10. Atklātā jūra
.
1. Karotāji miglā
Gontas sala -vientuļš kalns, kas slej savu galotni jūdzes augstumā virs vētrainās Ziemeļaustrumu jūras, - ir slavena burvju zeme. Gan no pilsētiņām kalnāju ielejās, gan no ostām tumšajos, šaurajos līčos daudzi gontieši devušies kalpot Arhipelāga valdniekiem, kļūdami par burvjiem vai magiem viņu pilsētās, vai ari, piedzīvojumu alku skubināti, devušies klejojumos pa visām Jūrzemes salām, likdami lietā savas burvju mākslas. Stāsta, ka pats izcilākais no izcilajiem šo jūrasbraucēju vidū esot bijis kāds vīrs, vārdā Zvirbuļ-vanags, kurš savā laikā kļuvis gan par pūķu valdnieku, gan par arhimagu. Par viņa dzīvi stāstīts "Geda varoņdarbā" un daudzās dziesmās, taču šis stāsts būs par laiku, pirms viņš iemantoja slavu un pirms tika sacerētas viņam veltītās dziesmas.
Viņš piedzima vientuļā ciematā ar nosaukumu Desmit Alkšņi; šis ciemats atrodas augstu kalnā, Ziemeļu ielejas galā. Lejpus ciematam līdz jūrai pakāpeniski nolaižas plašas ganību un aramzemju terases, un Aras upes līkumos paceļas citas pilsētiņas; virs ciemata slejas vienīgi mežotas kores, kas kāpj arvien augstāk un beidzot pārtop sniegotu akmeņu virsotnēs.
Bērnībā viņu sauca par Dāniju, un šo vārdu viņam bija devusi māte, kura spēja dot savam dēlam tikai šo vārdu un dzīvību, jo pati nomira, pirms bēms bija sasniedzis gada
vecumu. Viņa tēvs, ciemata bronzas kalējs, bija drūms un nerunīgs vīrs, un, tā kā Danija seši brāļi bija ievērojami vecāki par viņu un pa vienam vien aizgāja projām no mājām, lai apstrādātu paši savu zemi, kuģotu pa jūru vai strādātu par kalējiem citos Ziemeļu ielejas ciematos, nebija neviena, kas dotu zēnam zaudēto mātes maigumu. Danijs izauga kā nezāle savvaļā - straujš, garš, skaļš un lepns puisis ar visai neapvaldītu dabu. Kopā ar dažiem citiem ciemata zēniem zēns ganīja kazas zālainajās nogāzēs virs upes, un, kad viņš bija pietiekami stiprs, lai darbinātu garās plēšas, tēvs lika viņam strādāt par kalēja palīgu, dāsni apveltīdams viņu ar dunkām un pērienu. Darbā no Danija liela labuma nebija. Viņš allaž pamanījās kaut kur aizklīst - vai nu klaiņoja pa meža dziļumiem, vai peldējās Āras upē, kas līdzīgi visām Gontas salas upēm ir ļoti strauja un auksta, vai ari rāpās pa klinšu šķautnēm virsotnēs virs mežu līmeņa, no kurienes varēja redzēt jūru - plašo ziemeļu okeānu, kurā aiz Peregalas vairs nav nevienas salas.
Ciematā dzīvoja viņa mirušās mātes māsa. Viņa bija rūpējusies par Dāniju, kamēr tas vēl bija pavisam maziņš, taču viņai pietika pašai sava darba, un, kad zēns bija tiktāl paaudzies, lai pats varētu gādāt par sevi, viņa tam vairs neveltīja nekādu uzmanību. Bet kādu dienu, kad Danijs bija septiņus gadus vecs, neskolots puišelis, kas neko nezināja par dažādām pasaules mākslām un spēkiem, viņš dzirdēja savu tanti saucam kazu, kura bija uzlīdusi uz būdas salmu jumta un neparko negribēja nākt lejā; līdzko tante skaļi noskaitīja kādu savādu pantu, stūrgalvīgais dzīvnieks palēkdamies metās lejā pie viņas. Nākamajā dienā, ganīdams garspalvainās kazas Augstā Krituma pļavās, Danijs saka klaigāt dzirdētos vārdus, nenojauzdams nedz to mērķi, nedz nozīmi, nedz dziļāko būtību:
Nolh hiert/i nialk man
hiolk han merth hani
Līdzko zēns bija noskandējis šo pantiņu, kazas saskrēja viņam apkārt. Tās atsteidzās visas reizē un ļoti ātri, turklāt bez jebkādas skaņas. Atskrējušas tās lūkojās viņā no savu dzelteno acu tumšajām spraugām.
Danijs iesmējās un vēlreiz noskandēja skaitāmo, kas deva viņam varu pār kazām. Tās saspiedās ciešāk, drūzmēdamās un virzīdamās viņam arvien tuvāk. Piepeši Danijam kļuva bail no to masīvajiem, šķautņainajiem ragiem, savādajām acīm un savādās klusēšanas. Viņš mēģināja izlauzties un bēgt. Kazas metās zēnam līdzi, saspiedušās lokā ap viņu, un tā viņi visi ieskrēja ciematā - gluži kā ar virvi kopā sasaistīts kazu bars un to vidū pārbijies, raudošs gans. Ciemata ļaudis izskrēja no mājām, lamāja kazas un smējās par zēnu. Kopā ar citiem ārā bija iznākusi arī Danija tante, taču viņa nesmējās. Sieviete pateica kazām kādu vārdu, un tās, atsvabinājušās no burvju varas, sāka blēt un, skrubinādamas zāli, izklīda.
- Nāc man līdzi! - tante sacīja Danijam.
Viņa aizveda zēnu uz savu būdu, kurā dzīvoja viena pati. Parasti nevienam bērnam tur nebija ļauts ieiet, un bērni no šīs vietas baidījās. Tā bija patumša mītne zemiem griestiem, bez logiem, un tajā vienmēr smaržoja pēc dažādām zālēm, kas kaltējās, pakārtas saišķos pie jumta sijas; tur bija mētras, velnābols, timiāns, pelašķi, arnika, driģenes, miltenes, asinszāle, biškrēsliņi un lauru lapas. Tante sakrustotām kājām apsēdās pavarda priekšā un, iesāņus skatīdamās uz zēnu caur melno matu lēšķēm, noprasīja, ko viņš sacījis kazām un vai zina, ko tas nozīmē. Noskaidrojusi, ka Danijs nekā no tā nezina un tomēr spējis apburt kazas un likt tām sev sekot, viņa saprata - šim zēnam šūpulī ieliktas īpašas spējas.
Kā māsasdēls Danijs šai sievietei nebija nozīmējis neko, taču tagad viņa uz zēnu skatījās pavisam citām acīm. Paslavējusi Dāniju, tante sacīja, ka varētu iemācīt viņam vēl citus, interesantākus vārdus - piemēram, tādus, kas liek gliemezim izlīst no savas čaulas vai piekūnam nolaisties no debesīm.
— Jā, iemāci gan! — Danijs iesaucās, tagad jau atguvies no pārbīļa un juzdamies varen lepns, ka tante tā uzteikusi viņa gudrību.
Ja es tev iemācīšu tos vārdus, - burve teica, - tu nekad tos nesacīsi citiem bērniem.
— To es apsolu.
Sieviete pasmaidīja par zēna naivo neziņu. - Labi, labi. Bet es gādāšu, lai tu nevarētu šo solījumu pārkāpt. Tava mēle būs mēma, līdz es to atkal atraisīšu, un pat pēc tam, kaut ari spēsi runāt, tu nevarēsi pateikt manis iemācītos vārdus, citiem dzirdot. Mums ir jāglabā savas mākslas noslēpumi.
— Labi, - atbildēja zēns, jo viņš nejuta nekādu vēlēšanos stāstīt šādu noslēpumu saviem spēļubiedriem — Danijam patika zināt un mācēt to, ko citi nezināja un nemācēja.
Viņš klusēdams sēdēja un gaidīja, kamēr tante atglauda atpakaļ nesukātos matus, sasēja jostu un, atkal apsēdusies sakrustotām kājām pie uguns, sāka mest liesmās sausu lapu saujas; biezi dūmi drīz piepildīja pustumšo telpu. Sieviete sāka dziedāt. Brīžiem viņas balss tonis spēji mainījās no zema uz augstu, it kā caur viņu dziedātu vēl kāda cita balss, un dziedāšana turpinājās ilgi, ilgi, līdz zēns vairs nesaprata, vai ir nomodā vai miegā; visu šo laiku burves vecais, melnais suns, kurš nekad nerēja, dūmos sasarkušām acīm tupēja viņam blakus. Tad burve uzrunāja Dāniju valodā, ko zēns nesaprata, un lika kopā ar viņu atkārtot noteiktus skaitām-pantus un vārdus, līdz Dāniju pārņēma burvju vara, kas lika viņam klusēt.
“Runā! - sieviete teica, lai pārbaudītu burvības spēku.
Zēns nespēja parunāt, taču viņš iesmējās.
Tad tantei kļuva mazliet bail no Danija spēka, jo šī bija pati stiprākā burvība, kādu viņa spēja savērpt: viņa bija mēģinājusi ne vien iegūt varu pār zēna runas spējām, bet reizē arī pakļaut viņu savai vadībai visās burvju mākslās. Un tomēr, pat burvības varā būdams, zēns smējās. Sieviete neko neteica. Viņa uzlēja liesmām tīru ūdeni, nogaidīja, līdz dūmi izgaist, un iedeva zēnam padzerties; kad gaiss bija tīrs un Danijs atkal spēja runāt, viņa tam iemācīja īsto piekūna vārdu, uz kādu šis putns vienmēr atsauksies un lidos šurp.