Ar šo pirmo soli sākās Danija ceļš, pa kuru viņš gāja visu turpmāko mūžu, - burvju mākslas ceļš; ceļš, kas visbeidzot lika viņam vajāt zemes un jūras ēnu līdz pat nāves valstības bezgaismas krastiem. Taču, sperot šos pirmos soļus, šķita, ka ceļš priekšā mirdz plats un spožs.
Kad Danijs pārliecinājās, ka savvaļas piekūni, dzirdēdami izsaukto vārdu, traucas pie viņa no debesīm un, skaļi plivinādami spārnus, notupstas viņam uz rokas kā prinču medību putni, viņš alka uzzināt arī citus līdzīgus vārdus un, aizgājis pie savas tantes, lūdza, lai tā viņam iemācot pasaukt zvirbuļvanagu, zivju ērgli un klinšu ērgli. Lai uzzinātu burvju vārdus, viņš darīja visu, ko burve lika, un ielāgoja visu, ko tā mācīja, kaut gan tas ne vienmēr bija patīkami. Gontā ir pazīstams teiciens "vājš kā sievietes burvju spēks", bet mēdz sacīt arī citādi - "ļauns kā sievietes burv ju spēks". Desmit Alkšņu burve nebija melnās maģijas meistare; viņa nenodarbojās arī ar augstām burvības mākslām un ne sazinājās ar Senajiem spēkiem; taču, būdama neizglītota sieviete neizglītotu ļaužu vidū, viņa nereti izmantoja savu prasmi nesaprātīgiem un apšaubāmiem mērķiem. Viņa neko nezināja par Līdzsvaru un Sistēmu, ko zina un ievēro īstens burvis un kas liek tam izmantot savas burvju spējas vienīgi sevišķas nepieciešamības gadījumos. Šai sievai burvības bija allaž pie rokas, un viņu bez mitas tās izmantoja. Krietna daļa viņas zinību bija tukša acu apmānīšana, un viņa pat neatšķīra īstu burvību no viltojuma. Viņa zināja daudz lāstu un laikam gan labāk prata uzsūtīt slimību nekā to izārstēt. Kā jebkura ciemata ragana, Danija tante mācēja brūvēt mīlestības dziru, taču viņa mēdza vārīt arī citas, sliktākas dziras, kas kalpoja cilvēku greizsirdībai un naidam. Tomēr šādas gudrības burve rūpīgi slēpa no sava jaunā mācekļa un cik spēdama mācīja viņam tikai godīgas amata prasmes.
Sākumā burvju māksla Danijam deva galvenokārt bērnišķu prieku par savām slepenajām zināšanām un par varu, ko viņš tagad baudīja pār putniem un zvēriem. Un šo prieku viņš saglabāja visu savu mūžu. Bieži redzēdami zēnu kalnu ganībās ar kādu plēsīgo putnu uz rokas, pārējie bērni iesauca viņu par Zvirbuļvanagu, un tā viņš ieguva vārdu, ko paturēja visu turpmāko dzīvi - tiem gadījumiem, kad viņa īstais vārds citiem nebija zināms.
Klausīdamies savas tantes stāstos par slavu, bagātību un lielo varu pār cilvēkiem, kuru var iemantot burvis, Danijs apņēmās iemācīties pēc iespējas vairāk derīgu amata gudrību. Tās viņš apguva ļoti ātri. Burve cildināja Dāniju, un pārējie ciemata bērni sāka no viņa baidīties, bet zēns pats jutās pārliecināts, ka drīz kļūs par slavenu vīru. Tā nu viņš burves vadībā mācījās vārdu pēc vārda un burvību pēc burvības, līdz sasniedza divpadsmit gadu vecumu; tagad viņš zināja jau lielāko daļu no vecās sievas mākslām — tas nebija pārlieku daudz, taču pilnīgi pietiekami neliela ciemata burvei un vairāk nekā pietiekami divpadsmit gadus vecam zēnam. Viņa bija iemācījusi Danijam visas savas zāļu un dziedināšanas gudrības un visu, ko prata, lai atrastu, saistītu, atvērtu un atklātu. Viņa bija izdziedājusi zēnam visus sev zināmos dziesminieku stāstus un Varoņdarbu vēstījumus un iemācījusi tam visus Patiesās valodas vārdus, ko pati savulaik apguvusi no zintnieka. Un no laikdariem un klejojošiem burvju māksliniekiem, kuri ceļoja nu ciemata uz ciematu pa visu Ziemeļu ieleju un Austrumu mežu, Danijs bija iemācījies dažādus trikus un laika kavēkļus, Ilūziju burvības. Tieši ar vienu no šīm nenopietnajām burvībām viņš pirmoreiz apliecināja, kādas izcilas spējas viņā mājo.
Tajos laikos ievērojams spēks bija Kargadu impērija. Tā sauc četras lielās zemes, kas atrodas starp Ziemeļu un Austrumu robežsalām: Karego-Ata, Atuana, Hēr-At-Hēra un Atnini. Valoda, kādā runā turienes iedzīvotāji, nav līdzīga nevienai citai Arhipelāga vai pārējo robežsalu valodām, un tur dzīvo mežonīgi ļaudis ar baltu ādu un dzelteniem matiem, neapvaldīti karotāji, kam patīk asiņu skati un degošu māju smaka. Iepriekšējā gadā viņi bija uzbrukuši Toriklu salām un stiprajai Torhevenai, braukdami spēcīgā flotilē sarkanu buru kuģos. Sī ziņa atceļoja līdz Gontas ziemeļiem, taču Gontas valdnieki bija aizņemti paši savos sirojumos un daudz nebēdāja par to, kas notiek ar citām zemēm. Pēc tam par kargadiešu laupījumu kļuva Spevi sala, kura tika izlaupīta un nopostīta un kuras iedzīvotāji aizvesti verdzībā, tā ka vēl šobaltdien to sedz vienīgi gruveši. Iekarojumu alku skubināti, kargadieši traucās tālāk uz Gontu un milzīgā skaitā - trīsdesmit lielu kuģu - piestāja Austrumu ostā. Viņi iebruka pilsētiņā, sagrāba to un nodedzināja un tad, atstājuši savus kuģus sargu uzraudzībā pie Aras lejteces, devās uz Ziemeļu ielejas pusi postīdami un laupīdami, apkaudami lopus un cilvēkus. Sirodami viņi sadalījās vairākos baros, un katrs bars devās laupīt, kur tam iepatikās. Drīz kalnu ciematos ieradās bēgļi ar brīdinošām ziņām. Pēc neilga laika Desmit Alkšņu iedzīvotāji ieraudzīja, ka austrumpuses debesis aptumšo dūmu mutuļi, un nākamajā uaktī tie, kuri uzkāpa Augstajos Kritumos, redzēja, ka Ieleja tinas dūmos un krāsojas uguns sārtumā -dega lauki, kuros drīz vajadzēja vākt labību, liesmoja augļu-dārzi, kuru zaros cepās nobriedušie augļi, un melni gruzdēja sabrukušie šķūņi un klētis.
Daļa iedzīvotāju aizbēga aizās un paslēpās mežos, citi sagatavojās cīnīties uz dzīvību un nāvi, un vēl citi tikai stāvēja un vaimanāja. Burve bija starp tiem, kuri aizbēga; viņa noslēpās savrup no citiem Kaperdinga kraujas alā un ar burvju vārdiem aizdarīja alas ieeju. Danija tēvs, bronzas kalējs, bija staip tiem, kuri palika, jo viņš neparko negribēja pamest savu smēdi un kausētavu, kur bija nostrādājis piecdesmit gadu. Cauru nakti viņš pavadīja, pārkaldams šķēpos visu savu gatavo metālu, un citi strādāja kopā ar viņu, siedami uzgaļus pie kapļu un grābekļu kātiem, jo nebija laika tos pienācīgi apdarināt un piestiprināt. No ieročiem ciematā bija tikai medību loki un īsi naži, jo Gontas kalniešu ļaudis ir miermīlīga tauta, kas pazīstami nevis kā karotāji, bet kā kazu zagļi, jūrasbraucēji un burvji.
Saullēktā ciematu ietina bieza, balta migla, kāda rudens rītos bieži ieskauj salas kalnāju apvidus. Ap Desmit Alkšņu mājām un būdām visas līkumotās ielas garumā stāvēja ciemata ļaudis, gaidīdami iebrucējus ar lokiem un jaun-izkaltajiem šķēpiem un pat nezinādami, vai kargadieši vēl ir tālu vai tepat tuvumā; visi klusēja un raudzījās miglā, kas slēpa no viņu skatieniem jebkādus apveidus, attālumus un draudus.
Viņu vidū bija arī Danijs. Viņš visu nakti bija darbinājis plēšas, piepūzdams un iztukšodams divus garenos kazādas maisus, kas baroja liesmas ar gaisa Šaltīm. Tagad viņam tik ļoti sāpēja un drebēja rokas, ka viņš pat nespēja noturēt izraudzīto šķēpu. Danijs nesaprata, kā spēs cīnīties un kāds ciemata ļaudīm no viņa varētu būt labums. Sirds viņam sineldza, domājot, ka vajadzēs mirt tik jaunos gados, uzdurtam kargadiešu pīķa galā; ka vajadzēs doties uz tumsas zemi, neuzzinājušam savu īsto vārdu, savu patieso vīra vārdu. Viņš palūkojās lejup uz savām tievajām rokām, kas bija slapjas no saltās miglas un rasas, un viņā bangoja dusmas par savu vājumu, jo viņš zināja savu spēku. Ja vien viņš prastu izmantot to, kas viņā mājo... Un Danijs domās pārskatīja visas sev zināmās burvības, meklēdams kādu līdzekli, kas viņam un līdzbiedriem palīdzētu gūt virsroku vai vismaz izdevību gaidāmajā sadursmē. Taču ar vajadzību vien nepietiek, lai iedarbinātu spēku, - ir nepieciešamas zināšanas.