Debesīs augstu virs galvas arvien spožāk iekvēlojās saule, un migla palēnām izgaisa. Kad biezais plīvurs pašķirās un izklīda, aizveldamies lielos vālos un irdenās vērpetēs, ciemata (audis ieraudzīja kalnā kāpjam karotāju pulku. Tiem bija bronzas bruņucepures un kājsargi, krūšu bruņas no biezas ādas, koka un bronzas vairogi, un tie bija bruņojušies ar zobeniem un garajiem kargadiešu pīķiem. Spalvu pušķiem mirdzot un ieročiem žvadzot, nevienādos attālumos cits no cita, tie līkumotā virknē kāpa augšup gar Aras stāvo krastu un bija jau gandrīz tik tuvu, ka varēja saskatīt to baltās sejas un dzirdēt, kā tie sasaucas savā starpā. Šajā uzbrucēju pulkā tobrīd bija apmēram simt karotāju, un tas nav daudz, taču ciematā viņus sagaidīja tikai astoņpadsmit vīru un zēnu.
Un tad nepieciešamība modināja zināšanas: Danijs, redzēdams miglu aizveļamies un izklīstam virs takas kargadiešu priekšā, aptvēra, kura burvju māksla spētu viņam palīdzēt. Kāds vecs Ielejas laikdaris, vēlēdamies zēnu par savu mācekli, bija iemācījis viņam dažas burvestības. Vienu no šiem trikiem sauca par "miglas aušanu" - tā bija prasme uz kādu laiku sakopot miglu vienā vietā; cilvēks, kas pietiekami apguvis ilūziju radīšanas prasmi, var piešķirt miglai spokainus apveidus, kas pēc laiciņa izgaist. To zēns neprata, taču viņa nodoms bija citāds, un viņš spēja pavērst burvību sev vēlamā virzienā. Ātri un skaļi viņš nosauca vārdā ciemata galvenās vietas un robežas un pēc tam sāka miglas aušanu, taču šiem burvestības vārdiem pa vidu viņš ievija paslēpšanas vārdus un visbeidzot izsauca vārdu, kas iedarbināja burvju spēkus.
Tieši tajā brīdī no mugurpuses pienāca Danija tēvs un tik spēcīgi iesita viņam pa ausi, ka zēns nokrita zemē. -Apklusti, stulbeni! Turi ciet savu nejēgas muti un, ja nespēj karot, tad pazudi no šejienes!
Danijs piecēlās kājās. Tagad viņš dzirdēja kargadiešus jau pie pašas ciemata robežas, blakus miecētavai pie lielā īves koka. Viņu balsis skanēja skaidri, labi varēja dzirdēt bruņu un ieroču žvadzēšanu un skrapstēšanu, taču paši karotāji nebija redzami. Pāri visam ciematam bija savil-kusies un sabiezējusi migla, aptumšodama gaismu un aizsegdama visu tiktāl, ka cilvēks vairs nevarēja saskatīt priekšā paceltu roku.
- Es mūs visus paslēpu, - Danijs diezgan pikti teica, jo viņam sāpēja galva no tēva smagās rokas un divkāršā buršana bija izsūkusi visus spēkus. - Uzturēšu miglu, cik ilgi varēšu. Savāc pārējos, un vediet nācējus uz Augsto Kritumu!
Kalējs neizpratnē raudzījās savā dēlā, kurš dīvainajā, drēgnajā miglā izskatījās pēc tikko samanāma rēga. Viņam vajadzēja brīdi, lai aptvertu Danija vārdu nozīmi, bet, sapratis to, viņš tūdaļ skriešus un bez trokšņa metās meklēt pārējos; tā kā viņš pazina katru ciemata žogu un mājas stūri, tad drīz tos atrada un paskaidroja, kas darāms. Cauri pelēkajai miglai iegailējās spilgts sārtums: kargadieši bija aizdedzinājuši kādas mājas salmu jumtu. Tomēr viņi vēl nenāca augšup uz ciemata vidieni, bet gaidīja lejgalā, cerēdami, ka migla pacelsies un atsegs skatienam iecerēto laupījumu.
Miecētājs, kura māja bija aizdedzināta, aizsūtīja pāris zēnu uz kargadiešu pusi; ķircinoši klaigādami, tie aizzibēja iebrucējiem gar pašu degungalu un atkal pazuda kā miglas rēgi miglā. Tikmēr vecākie vīri, slēpdamies aiz žogiem un lavīdamies no mājas uz māju, piezagās karotājiem pavisam tuvu no otras puses un raidīja to ciešajā pulkā spēju bultu un Šķēpu krusu. Viens kargadietis locīdamies nokrita zemē, jaunizkalta un vēl silta šķēpa caurdurts. Citus ķēra bultas, un visus pārņēma negants niknums. Viņi metās uz priekšu, lai atdarītu saviem pārdrošajiem uzbrucējiem, taču ap viņiem bija tikai balsu pilna migla. Kargadieši sekoja balsīm, uz labu laimi durstīdami miglu ar garajiem, asiņainajiem pīķiem. Nikni kliegdami, viņi noskrēja pusi ielas garuma un pat nenojauta, ka ir jau izgājuši cauri ciematam, kura tukšo māju un būdu apveidi paretam parēgojās un atkal pazuda biezajos pelēkās miglas vālos. Ciemata ļaudis skrēja izklaidus un vairums turējās krietnu gabalu priekšā, jo viņi pietiekami labi pazina apkārtni, tomēr daži - mazākie zēni un vecākie vīri - kustējās pārāk lēni. Kargadieši kapāja panāktos ar zobeniem un dūra ar pīķiem, aurodami savu kara saucienu - Atuanas Balto Krustbrāļu vārdus:
- Wuluah! Atwah!
Daži no skrejošā pulka apstājās, juzdami zem kājām raupju, akmeņainu pamatu, bet citi lauzās uz priekšu, meklēdami spokaino, neredzamo ciematu un sekodami neskaidri zibošajiem apveidiem, kas šaudījās tepat acu priekšā, bet nedevās rokā. Migla kā dzīva plandījās viņiem visapkārt spokaini ņirbošu, skrejošu, zūdošu, virmojošu tēlu izskatā. Viena kargadiešu grupa dzinās rēgiem pakaļ līdz pat Augstajam Kritumam, klinšu kraujai virs Aras ūdeņiem, un tur šie rēgi izgaisa kā zūdoša dūmakas vērpete, bet vajātāji kliegdami krita simt pēdu lejup seklajā, akmeņainajā upē, no miglas piepešā saulesgaismā. Un tie, kuri nāca no aizmugures un nenokrita, apstājās kraujas malā un klausījās.
Bailes pārņēma kargadiešu sirdis, un tagad tie spokainajā miglā sāka meklēt cits citu, nevis ciemata ļaudis. Iebrucēji sanāca kopā kraujas malā, un joprojām ap viņiem riņķoja rēgi un spokaini apveidi, bet citi neskaidri stāvi metās virsū no aizmugures, dūra ar šķēpu vai nazi un atkal pazuda miglā. Visi barā karagadieši metās bēgt un klupdami skrēja lejup pa nogāzi, neizdvesdami vairs ne skaņas, līdz beidzot piepeši izkļuva no pelēkās, aklās miglas un ieraudzīja, ka upe un kalnu aizas lejpus ciematam mirdz spožā rīta saulē. Tad viņi apstājās, sapulcējās vienkop un paskatījās atpakaļ. Virs takas slējās viļņojoša, ņirboša, pelēka siena, slēpdama visu, kas atrodas aiz tās. No šīs sienas streipuļodami un klupdami izlauzās divi vai trīs noklīduši karotāji, kuru garie pīķi nevarīgi šūpojās virs pleciem. Neviens no kargadiešiem vairs nemēģināja skatīties atpakaļ. Visi metās lejup, cenzdamies pēc iespējas drīzāk aizkļūt no apburtās vietas.
Ziemeļu ielejas tālākajā galā sirotāji saņēma pilnu karotāju algu. Austrumu meža ciemati no Ovarkas līdz pat piekrastei bija savākuši savus vīrus un nosūtījuši tos pretī Gontas iekarotājiem. Cita pēc citas aizstāvju grupas nāca lejā no kalniem, un tajā un nākamajā dienā kargadieši tika aizdzīti atpakaļ uz Austrumu ostas piekrasti, kur atklāja, ka to kuģi nodedzināti; tā nu tie cīnījās ar muguru pret jūru, līdz tika nogalināti visi līdz pēdējam, un Aras lejteces smiltis brūnēja tumšas no asinīm līdz nākamā paisuma laikam.
Bet tajā rītā Desmit Alkšņu ciematā un virs tā līdz pat Augstajam Kritumam vēl labu laiku kavējās drēgnā, pelēkā migla; tad tā piepeši saviļņojās, sāka vāliem velties prom un izgaisa. Cits aiz cita vīri iznāca spožajā rīta gaismā un pārsteigti lūkojās apkārt. Zemē gulēja kāds nonāvēts kargadiešu sirotājs, kura dzeltenie mati bija izjukuši un asiņaini; gabaliņu tālāk gulēja ciemata ādu miecētājs, kritis kaujā kā varonis.
Ciemata lejgalā joprojām liesmoja aizdedzinātā māja. Cilvēki steidzās turp, lai apdzēstu liesmas, jo šī kauja bija beigusies ar viņu uzvaru. Uz ielas netālu no lielā īves koka viņi ieraudzīja bronzas kalēja dēlu Dāniju, kurš stāvēja savrup no citiem; zēns nebija ievainots, taču zaudējis valodu un apstulbis, itin kā apdullināts. Ciemata ļaudis zināja, ko viņš ir paveicis, un aizveda zēnu uz tēva māju; pēc tam viņi devās saukt burvi, lai tā nāk lejā no savas kalnu alas un dziedina puisi, kurš glābis viņu visu dzīvības un mantību: kaut gan zaudēti bija četri vīri un nodedzināta viena māja, pārējo bija izdevies pasargāt.