Zēnam nebija neviena ievainojuma, taču viņš nespēja ne runāt, ne ēst, ne gulēt; šķita, ka viņš nedzird sev teiktos vārdus un neredz tos, kas atnākuši viņu apraudzīt. Tuvākajā apkaimē nebija neviena pietiekami gudra zintnieka, kurš spētu viņu izdziedēt. Danija tante teica: - Viņš ir pārtērējis savu spēku, - un ari viņas burvju mākslas nespēja zēnam palīdzēt.
Kamēr Danijs tā gulēja mēms un truls, stāsts par puisi, kurš noaudis miglu un aizbaidījis kargadiešu sirotājus ar ēnu rēgiem, izplatījās pa visu Ziemeļu ieleju, Austrumu mežu, augstu kalnos un kalna viņā pusē līdz pat Gontas Lielajai ostai. Tāpēc notika tā, ka piektajā dienā pēc Aras lejteces kaujas Desmit Alkšņu ciematā ieradās kāds svešinieks - ne īsti jauns, ne vecs, ietinies apmetnī, kailu galvu, rokā turēdams lielu ozola nūju, kas bija gandrīz tikpat gara kā viņš. Viņš nenāca augšup gar Āras upi kā vairums citu, bet lejup no augstajiem kalnu mežiem. Ciemata sievas tūdaļ redzēja, ka nācējs ir burvis, un, kad svešais pavēstīja, ka esot dziednieks, tās tūlīt aizveda viņu uz kalēja māju. Svešinieks aizsūtīja visus prom, atļaudams tuvumā palikt tikai zēna tēvam un tantei, un noliecās pāri guļvietai, kurā Danijs gulēja un stingi lūkojās tumsā. Viņš tikai uzlika roku zēnam uz pieres un vienu reizi pieskārās tā lūpām - tas bija viss.
Danijs lēni piecēlās sēdus un paskatījās apkārt. Pēc īsa brīža viņš sāka runāt, un pamazām viņā atgriezās spēks un izsalkums. Dabūjis mazliet ēdiena un dzēriena, Danijs atkal atlaidās gu|us, visu laiku vērodams svešinieku ar tumšām, jautājošām acīm.
- Tu neesi parasts cilvēks, - bronzas kalējs sacīja atnācējam.
- Ari šis zēns nebūs parasts cilvēks, - svešais atbildēja.
- Stāsts par viņa veikumu, miglu aužot, ir atceļojis līdz Re Albi, manai mājvietai. Es atnācu šurp, lai dotu viņam vārdu, ja viņš, kā man sacīts, nav vēl iecelts vīra kārtā.
Burve pačukstēja kalējam: - Brāli, tas noteikti ir Re Albi mags, Ogions Klusais, tas, kurš savaldīja zemestrīci...
- Kungs, - teica bronzas kalējs, kurš neļāva ievērojamam vārdam sevi mulsināt, — manam dēlam nākamajā mēnesī paliks trīspadsmit gadu, bet mēs bijām iecerējuši rīkot Iecelšanu šoziem, Saules Atgriešanās svētkos.
—Vārds viņam jādod pēc iespējas drīzāk, - sacīja mags, -jo tas viņam ir vajadzīgs. Tagad man jādodas citās darīšanās, bet es atgriezīšos šeit jūsu izraudzītajā dienā. Ja jums tas liksies vēlams, es pēc tam ņemšu viņu sev līdzi. Un, ja viņš izrādīsies piemērots, es paturēšu viņu par savu mācekli un gādāšu, lai viņš tiek skolots atbilstoši viņa spējām. Jo atstāt dzimuša burvja prātu tumsībā - tas ir bīstami.
Ogions runāja ļoti rāmi un laipni, bet ar ciešu pārliecību, un pat bargais kalējs piekrita visam, ko viņš teica.
Dienā, kad zēnam palika trīspadsmit gadu - krāšņā agra rudens dienā, kad koki vēl tērpjas košu lapu rotā, - Ogions pēc saviem klejojumiem pa Gontas kalnu atgriezās ciematā, kur tika noturēta Iecelšanas ceremonija. Burve noņēma zēnam Danija vārdu, kuru tam mazam bija devusi māte. Kails un bez vārda viņš iekāpa aukstajos Aras avotos, kas upes augštecē iztek no stāvajām klintīm. Kad viņš iekāpa ūdeni, saules vaigu aizsedza mākoņi un pāri ūdens klajumam ap viņu sāka zibēt slīdošas ēnas. Drebēdams no aukstuma, tomēr iedams lēni un stalti kā pienākas, zēns šķērsoja nemierīgos, ledainos ūdeņus un aizgāja līdz pretējam krastam. Tur viņu gaidīja Ogions, kurš pastiepa pretī roku un, saspiezdams zēna elkoni, iečukstēja ausī viņa īsto vārdu: Geds.
Tā zēns ieguva vārdu, kādu mēdz piešķirt tiem, kuri savas neikdienišķās spējas izlieto ļoti prasmīgi un gudri.
Svinības vēl ritēja pilnā sparā, un ciemata ļaudis līksmojās, ēzdami bagātīgu mielastu, dzerdami alu un klausīdamies, kā dziesminieks no Ielejas zemākā gala dzied "Pūķu valdnieka varoņdarbus", kad mags savā rāmajā balsī sacīja Gedam: - Nāc, manu zēn! Saki ardievas saviem ļaudīm, un lai viņi turpina dzīres!
Geds savāca savas nedaudzās mantas - labu bronzas nazi, ko viņam bija izkalis tēvs, un ādas mēteli, ko miecētāja atraitne bija pāršuvusi pēc viņa mēra, un alkšņa nūju, ko viņam bija apvārdojusi tante; tas bija viss viņa īpašums, ja neņem vērā vienīgo kreklu un bikses. Viņš atvadījās no visiem Desmit Alkšņu ļaudīm - uo visiem ļaudīm, ko pasaulē pazina, - un vēlreiz pārlaida skatienu savam ciematam, kurš pletās zem klintīm virs upes augšteces. Tad kopā ar savu jauno saimnieku viņš devās augšup pa salas kalna stāvajām, mežotajām nogāzēm, cauri krāšņā rudens ēnainajām lapotnēm.
2. Ēna
Geds bija domājis, ka, būdams izcila maga māceklis, viņš tūlīt iekļūs burvju varas mākslu un noslēpumu vidienē. Viņš sapratīs zvēru valodu un meža lapotņu sarunas, ar vārdu valdīs pār vējiem un spēs pārvērsties, par ko vien vēlēsies. Varbūt viņš kopā ar savu skolotāju aulekšos cauri mežiem brieža izskatā vai lidos pāri kalniem uz Re Albi ar ērgļa spārniem.
Taču tā nepavisam nenotika. Viņi devās klejojumos -vispirms lejup uz ieleju, tad pakāpeniski uz dienvidiem un uz rietumiem, apkārt kalnam, nakšņodami mazos ciematos, kur kāds atvēlēja pajumti, vai pat savvaļā zem klajas debess kā nabaga apkārtceļojoši burvji, skārdnieki vai ubagi. Noslēpumu valstībā viņi neiegāja. Nekas nenotika. Maga ozola nūja, ko Geds sākumā tika uzlūkojis ar dedzīgu interesi un bailēm, nebija nekas vairāk kā masīvs ceļa-spieķis. Pagāja trīs dienas, pagāja četras dienas, bet Ogions joprojām Geda klātbūtnē nebija izrunājis nevienu burvju sakāmo un nebija iemācījis viņam nevienu vārdu, rakstu zīmi vai burvestību.
Kaut gan Ogions bija ļoti kluss vīrs, viņš izturējās tik laipni un rāmi, ka Geds drīz vien zaudēja bijību pret viņu, un vēl dažas dienas vēlāk viņam pietika drosmes pajautāt: - Kad sāksies mana apmācība, skolotāj?
- Tā ir sākusies, - Ogions atbildēja.
Sekoja klusums, itin kā Geds gribētu sacīt vēl kaut ko. Tad viņš saņēmās un teica: - Bet es vēl neko neesmu iemācījies!
-Tāpēc, ka tu neesi atklājis, ko es tev mācu, - atbildēja mags, savā noteiktajā, vienmērīgajā gaitā soļodams uz priekšu pa taku - augstu kalnu pāreju staip Ovarku un Visu. Viņš bija melnīgsnējs vīrietis kā vairums gontiesu, ar vara brūnu ādu, iesirmiem matiem, kalsns, sīksts un nenogurdināms kā dzinējsuns. Viņš runāja reti, ēda maz un gulēja vēl mazāk. Viņa acis un ausis bija allaž modras un sejas izteiksme nereti liecināja, ka viņš uzmanīgi klausās.
Geds neatbildēja. Magam dažkārt ir pagrūti atbildēt.
- Tu gribi veikt burvības, - pēc brīža Ogions teica, iedams uz priekšu. - Bet no tās akas tu esi smēlis jau pārlieku daudz. Pagaidi! Vīrišķība nozīmē pacietību. Maga māksla nozīmē deviņkāršu pacietību. Kas ir tā zālīte tur, ceļa malā?
- Sausziede.
- Un tā?
- Es nezinu.
- To sauc par četrlapi. - Ogions bija apstājies un atspiedis nūjas dzelzs uzgali pret zemi blakus mazajai zālītei, un Geds uzmanīgi ieskatījās tajā, noplūca sausu sēklu pāksti un, tā kā Ogions vairāk neko neteica, beidzot jautāja: - Kam tā noder, skolotāj?
- To es nezinu.
Geds kādu bridi nesa pāksti rokā sev līdzi, tad aizmeta to ceļmalā.
- Kad būsi iepazinis četrlapi visos gadalaikos, kad pazīsi tās sakni, lapas un ziedus, izskatu, smaržu un sēklas, kad pazīsi tās būtību, tu varbūt uzzināsi tās īsto vārdu - jo būtība ir svarīgāka nekā noderība. Galu galā, kam noderi tu vai es? Kam noder Gontas kalns vai Atklātā jūra? - Nogājis vēl apmēram pusjūdzi, Ogions beidzot piebilda: - Lai dzirdētu, ir jāprot klusēt.