- Nē, es nebaidos.
Meitene mazliet augstprātīgi pasmaidīja un noteica: -Nu, varbūt tu esi par jaunu.
To Geds nevarēja paciest. Vārdos viņš neko daudz nesacīja, taču apņēmās pierādīt meitenei savas spējas. Pateicis, lai viņa atnākot rīt uz šo pašu pļavu, ja vēloties, Geds atsveicinājās un devās uz mājām. Viņa skolotājs šajā laikā vēl nebija atgriezies, un Geds devās taisni pie grāmatu plaukta un paņēma divas Zinību grāmatas, kuras Ogions viņa klātbūtnē nekad vēl nebija atvēris.
Viņš sāka meklēt pārvēršanas burvību, bet rūnu lasīšana viņam vēl padevās lēni, un daudz ko no lasītā viņš nespēja saprast, tāpēc nevarēja atrast meklēto. Šīs grāmatas bija ļoti vecas - Ogions tās bija ieguvis no sava skolotāja Heleta Viedā, un Helets pirms tam no savējā - no Peregalas maga, un tā arvien tālāk pagātnē līdz pat mītu laikiem. Raksts bija sīks un dīvains, un starp rindām redzami daudzu roku iesprausti labojumi un papildinājumi; visas šīs rokas bija sen pārvērtušās pīšļos. Tomēr šur tur Gedam izdevās lasīto saprast, un, visu laiku atcerēdamies meitenes jautājumus un zobgalības, viņš šķīra lappuses, līdz beidzot nokļuva tajā vietā, kur stāstīts par mirušo garu izsaukšanu.
Kamēr Geds to lasīja, svīzdams pār daudzajām rakstu zīmēm un simboliem, viņu pamazām pārņēma šausmas. Viņa acis kā piekaltas vērās lappusē, un viņš nespēja pacelt skatienu, iekams nebija izlasījis burvestības mācību līdz galam.
Pēc tam, pacēlis galvu, Geds ieraudzīja, ka mājā ir tumšs. Viņš bija lasījis tumsā bez jebkāda apgaismojuma. Tagad, paskatīdamies lejup uz grāmatu, viņš vairs nevarēja atšķirt rūnas citu 110 citas. Tomēr šausmu sajūta auga, tā šķita sastindzinājusi viņu un piekalusi pie krēsla. Gedam sala. Paskatījies atpakaļ pāri plecam, viņš blakus aizvērtajām durvīm ieraudzīja kaut kādu izplūdušu apveidu -neskaidru, ēnainu kamolu, kas melnēja tumšāks par apkārtējo tumsu. Sī ēna šķita sniedzamies pēc viņa, kaut ko čukstam, kaut ko saucam, bet vārdus Geds nevarēja saprast.
Durvis spēji atsprāga vaļā. Tajās parādījās liels cilvēka stāvs spoži baltas gaismas ielokā, un Geds izdzirda skaļu, bargu un pavēlošu balsi. Tumsa un čuksti izgaisa un pazuda.
Ari šausmas atkāpās Geda, tomēr viņš juta paniskas bailes, jo ienācējs bija Ogions: lielais mags stāvēja durvīs, spožas gaismas apmirdzēts, un turēja rokā ozola nūju, kas izstaroja baltu mirdzumu.
Neteicis ne vārda, mags pagāja Gedam garām, iededza gaismu un nolika grāmatas atpakaļ plauktā. Pēc tam, pagriezies pret zēnu, viņš sacīja:
- Tu nekad nedrīksti izmantot šo burvību, ja vien nav bīstami apdraudēts tavs spēks vai tava dzīvība. Vai tieši tās dēļ tu atvēri šīs grāmatas?
- Nē, skolotāj, - zēns nomurmināja un nokaunējies izstāstīja Ogionam, ko meklējis un kāpēc to darījis.
- Vai tu neatceries, ko es tev stāstīju - ka tās meitenes māte, valdnieka sieva, ir burve?
Ogions to patiesi reiz bija teicis, bet Geds tam toreiz netika pievērsis uzmanību, kaut gan tagad viņš jau zināja: Ogions nekad nesaka viņam neko bez nopietna iemesla.
- Arī pati meitene jau ir pa pusei burve. Ļoti iespējams, ka māte viņu sūtīja runāt ar tevi. Ļoti iespējams, ka tieši viņa atvēra grāmatu tajā lappusē, kuru tu lasīji. Tie spēki, kam viņa kalpo, ir citi spēki, nevis tie, kuriem kalpoju es: man nav zināmi viņas mērķi, taču es zinu, ka viņa man nevēl labu. Tagad klausies, ko es tev teikšu, Ged! Vai tev nekad nav ienācis prātā, ka spēku ieskauj briesmas — tāpat kā gaismu ieskauj ēna? Burvju mākslas nav rotaļa, ko var spēlēt, lai izklaidētos vai izpelnītos uzslavu. Ielāgo: ikviens mūsu mākslas vārds vai darbs kalpo vai nu labajam, vai ļaunajam! Pirms tu runā vai rīkojies, tev vienmēr jāzina, kāda maksa par to būs jāmaksā!
Kaunā tvīkdams, Geds iesaucās: - Kā lai es visu to zinu, ja tu man neko nemāci? Kopš dzīvoju pie tevis, es neko neesmu ne darījis, ne redzējis, ne...
- Tagad tu kaut ko esi redzējis, - sacīja mags. - Tumsā pie durvīm, pirms manas ienākšanas.
Geds apklusa.
Ogions pietupās, salika pavardā malku un aizkūra uguni, jo māju bija pārņēmis saltums. Tad, nepieceldamies kājās, viņš teica: - Ged, mans jaunais piekūn, tu neesi piesaistīts nedz man, nedz manai mācībai. Nevis tu nāci pie manis, bet es gāju pie tevis. Tu vēl esi ļoti jauns, lai izdarītu izvēli, taču es nevaru lemt tavā vietā. Ja vēlies, es sūtīšu tevi uz Roukas salu, kur tiek apgūtas visas augstās mākslas. Tu iemācīsies jebkuru prasmi, kādu vēlēsies, jo tavs spēks ir liels. Pat lielāks nekā tavs lepnums — vismaz es tā ceru. Es labprāt paturētu tevi šeit, jo man ir tas, kā tev trūkst, taču pret tavu gribu es tevi nemēģināšu turēt. Tev jāizvēlas starp Re Albi un Rouku.
Geds stāvēja klusēdams un neziņas pārņemts. Viņš bija iemīlējis šo neparasto vīru Ogionu, kurš tika izdziedinājis viņu ar savu pieskārienu un kurš nepazina dusmu; Geds viņu mīlēja, bet nebija to apjautis līdz pat šim brīdim. Viņš paskatījās uz skursteņa kaktā nolikto ozola nūju, atcerējās tās spožumu, kas tumsā bija izkveldinājis ļaunumu, un vēlējās palikt kopā ar Ogionu, klejot ar viņu pa tāliem mežiem un mācīties klusēt. Tomēr Gedā kvēloja arī citas alkas, kuras viņš nespēja apspiest, - tieksme pēc slavas, vēlēšanās darboties. Ogiona ceļš uz burvju mākslu šķita ļoti garš, tā bija klusa, rāma taciņa, bet Geds ilgojās traukties līdzi jūras vējiem taisni uz Iekšjūru, uz Visgudro salu, kur gaiss virmo no burvestībām un visu brīnumu vidū pastaigājas arhimags.
- Skolotāj, - viņš teica, - es gribu doties uz Rouku.
Tā nu pēc dažām dienām saulainā pavasara rītā Ogions
kopā ar Gedu devās lejup pa stāvo ceļu no Pārkares klintīm līdz piecpadsmit jūdžu tālajai Gontas ostai. Tur, pie vārtiem ar izgrebtām pūķu galvām, Gontas pilsētas sargi sveicināja izcilo magu, nomezdamies uz ceļgala ar kailu zobenu rokās. Tie viņu pazina un parādīja viņam godu gan pēc prinča pavēles, gan pēc savas gribas, jo pirms desmit gadiem Ogions bija izglābis pilsētu no zemestrīces, kura būtu sagāzusi bagāto namu torņus un nosprostojusi Bruņuklinšu līča gultni ar akmeņu lavīnu. Ogions bija uzrunājis Gontas kalnu, pieklusinājis to un nomierinājis drebošās Pārkares klintis, kā dažs cits nomierina izbiedētu dzīvnieku. Geds bija dzirdējis šo stāstu, un tagad, redzēdams, kā bruņotie sargi metas ceļos viņa rāmā skolotāja priekšā, viņš to atcerējās atkal. Gandrīz vai ar bailēm viņš palūkojās augšup uz cilvēku, kurš bija apturējis zemestrīci, taču Ogiona seja bija tikpat mierīga kā vienmēr.
Viņi nogāja lejā līdz krastmalai, kur pretī steidzās ostas saimnieks, lai apsveiktu Ogionu un pavaicātu, ar ko var viņam pakalpot. Mags pateica, un vīrs tūlīt norādīja kuģi, kas dzīrās braukt uz Iekšjūru un varētu paņemt līdzi ari Gedu. - Ja viņš prot valdīt pār laiku, - ostas saimnieks teica, - varbūt tie viņu paņems par vēju saucēju. Viņiem uz kuģa nav neviena laikdara.
- Viņš māk mazliet darboties ar miglu, bet par jūras vējiem viņam nav nekādu zināšanu, - mags teica, saudzīgi uzlikdams roku Gedam uz pleca - Nemēģini nekādus trikus ar jūru un jūras vējiem, Zvirbuļvanag, jo tu vēl joprojām esi sauszemes cilvēks! Saimniek, kā sauc to kuģi?