- "Ēna" no Andradas ostas; tas ved uz Hortas pilsētu zvērādas un ziloņkaulu. Labs kuģis, meistar Ogion.
Kad mags izdzirdēja kuģa nosaukumu, viņa seja apmācās, tomēr viņš teica: — Lai notiek! Nodod šo ziņu Roukas skolas pārzinim, Zvirbuļvanag. Lai tev labs ceļavējš! Paliec sveiks!
Tā bija visa atvadīšanās. Ogions pagriezās un devās projām pa ielu, kas veda no krastmalas augšup kalnā. Geds palika stāvam viens un lūkojās pakaļ savam skolotājam.
- Nāc nu, zēn! - ostas saimnieks skubināja un devās lejup uz piekrastes molu, kur prombraukšanas gatavībā stāvēja "Ēna".
Var likties savādi, ka salā, kuras platums nav lielāks par piecdesmit jūdzēm, un ciematā zem klintīm, kas kopš mūžseniem laikiem lūkojas jūrā, zēns var izaugt par vīru, ne reizes neiekāpis laivā un neiemērcis roku sāļā ūdenī, taču tā ir īstenība. Zemkopis, kazu gans, govju gans, mednieks un amatnieks ir un paliek sauszemes cilvēki un okeānu uzlūko par sāļu un nedrošu jomu, ar ko viņiem nav nekā kopīga. Ciemats, kurš atrodas divu dienu gājuma attālumā no paša mājām, ir sveša zeme, un sala, kura atrodas dienas brauciena attālumā no pašu salas, ir tīrās baumas — miglā tīti kalni viņā ūdens malā, nevis cieta, stingra zeme, kuru min paša kājas.
Tāpēc Gedam, kurš nekad agrāk nebija nokāpis lejā no kalniem, Gontas osta izraisīja bijību un šķita brīnumu pilna - lielas mājas, akmenī cirsti torņi, krastmala ar piestātnēm, moliem, dokiem un pietauvošanās vietām, jūras osta, kurā ap pussimts laivu un galeru Šūpojās piekrastes ūdeņos vai gulēja, izvilktas malā labošanai un apgāztas ar dibenu uz augšu, vai ari snauda reidā ar saritinātām burām un aizsegtiem duļļiein; jūrnieki sasaucās svešādās izloksnēs, un krāvēji ar smagām nastām steidzās šurp turp gar mucām, kastēm, virvju rituļiem un airu kaudzēm; bārdaini tirgoņi kažokādu apmetņos klusi sarunājās, laipodami pa glumajiem krasta akmeņiem; zvejnieki cēla ārā no laivām lomu; mucenieki dimdināja, kuģu meistari klaudzināja, gliemežu pārdevēji dziedāja un kapteiņi klaigāja; un aiz tā visa pletās klusais, mirdzošais jūras līcis. Apžilbis, apdullis un apmulsis Geds sekoja ostas saimniekam uz plato doku, pie kura bija pietauvojusies "Ēna", un tur saimnieks sameklēja kuģa kapteini.
Viņi pārmija tikai dažus vārdus, un kapteinis piekrita ņemt Gedu līdzi savā ceļā, jo to bija lūdzis mags, un tad ostas saimnieks devās atpakaļ. "Ēnas" kapteinis bija resns liela auguma vīrs sarkanā apmetnī ar zvērādu apmali, kādas mēdza valkāt Andradas tiigoņi. Uz Gedu viņš pat nepaskatījās, tikai dimdošā balsī noprasīja: - Vai tu proti pakļaut laiku, zēn?
- Protu.
- Vai vari izsaukt vēju?
Gedam vajadzēja atbildēt noliedzoši, un kapteinis pieteica, lai viņš sameklējot sev kādu nomaļāku vietu un paliekot tur.
Tagad uz klāja nāca airētāji, jo kuģim pirms krēslas vajadzēja iziet reidā un līdz rītausmai peldēt līdzi bēguma straumei. Nomaļas vietas nekur nebija, bet Geds uzrāpās pēc iespējas augstāk uz pakaļgalā nokrautā, ādām pārsegtā kravas kalna un sēdēja tur, vērodams notiekošo. Airētāji, sīksti vīri ar varenām rokām, palēkdamies steidzās uz klāja, un krāvēji dimdinādami vēla no doka ūdens mucas, novietodami tās zem airētāju soliem. Pamatīgi būvētais kuģis, uzņēmis kravu, manāmi iegrima ūdenī, tomēr turpināja viegli šūpoties piekrastes viļņos, gatavs kuru katru brīdi doties ceļā. Tad stūrmanis ieņēma savu vietu kuģa pakaļgalā pa labi un pievērsa skatienu kapteinim, kurš stāvēja kuģa priekšgalā uz plankas; priekšgalu rotāja Andradas Vecā Pūķa galva. Kapteinis nodārdināja pavēles, "Ēna" tika atraisīta, un divas vilcējlaivas tauvā aizvilka to projām no dokiem. Tad kapteinis ieaurojās; - Duļļus vaļā! - un kuģa malās grabēdami izvietojās lielie airi, pa piecpadsmit katrā pusē. Airētāju spēcīgās muguras sāka vienmērīgi locīties, un jauns puisis, stāvēdams blakus kapteinim, ar bungām sita ritmu. Tagad kuģis, airu spārnots, slīdēja ar kaijas vieglumu, un pilsētas kņada un troksnis drīz palika tālu aizmugurē. Viņi izbrauca līča ūdeņu klusumā, un virs viņiem pacēlās Gontas kalna baltā galotne, kas šķita itin kā karājamies virs jūras. Kādā seklākā līcītī Bruņuklinšu dienvidpuses aizvējā tika izmests enkurs, un tur viņi pavadīja nakti.
Starp septiņdesmit kuģa apkalpes vīriem bija vairāki tikpat jauni puiši kā Geds, tomēr tie visi jau bija iecelti vīru kārtā. Šie puiši aicināja viņu uz kopīgu maltīti un izturējās draudzīgi, kaut gan viņu joki bija parupji un zobgalīgi. Protams, tie viņu sauca par Kazuganu, jo viņš bija no Gontas, tomēr asākas dzēlības nesekoja. Geds bija tikpat garš un spēcīgs kā citi piecpadsmitgadnieki un prata aši atsaukties gan uz labu vārdu, gan uz zobgalību, tāpēc drīz kļuva par savējo un jau pirmajā vakarā darīja to pašu, ko citi, turklāt mācījās viņu darbu. Tas kuģa saimniekiem bija pa prātam, jo dīkiem ceļotājiem uz klāja nebija vietas.
Pat apkalpei šeit tik tikko pietika vietas, un ērtību nebija nekādu — neapjumts kuģis, pārblīvēts ar kravu un braucējiem, - bet vai Gedam rūpēja ērtības? Nakti viņš pavadīja, atlaidies uz saritinātām ādām, kas bija iekrautas ziemeļu salās, un lūkojās pavasara zvaigznēs virs ostas ūdeņiem un piekrastes sīkajās gaismiņas, līdz iemiga ciešā miegā, un no rīta pamodās, jauna prieka pārņemts. Neilgi pirms rītausmas sākās paisums. Kuģis pacēla enkuru un rāmi izslīdēja cauri Bruņuklinšu līcim. Kad saullēkts Gontas
kalnu krāsoja sārtu, kuģis pacēla buras un devās pāri Gontas jūrai uz dienvidrietumiem.
Posmā starp Bāmiskas salu un Torhevenu pūta viegls ceļavējš, un otrajā dienā viņu priekšā parādījās Havnora -Lielā sala. Arhipelāga dvēsele. Trīs dienas viņi vēroja Hav-noras zaļos pakalnus, braukdami gar salas austrumu krastu, bet malā nepiestāja. Pagāja vēl daudz gadu, iekams Geds spēra kāju uz Šīs zemes un ieraudzīja Havnoras Lielās ostas baltos torņus pašā pasaules vidū.
Vienu nakti viņi aizvadīja Kembermutā, Vēja salas ziemeļu ostā, pēc tam pārgulēja pie nelielas pilsētiņas Fel-kvejas līcī; nākamajā dienā viņi apbrauca apkārt 0 salas ziemeļu ragam un iepeldēja Ebavnoras šaurumā. Tur viņi nolaida buras un ķērās pie airiem; abās pusēs visu laiku stiepās sauszeme, un netālu garām peldēja citi kuģi - lieli, un mazi, tirgoņu un preču kuģi; daži brauca ar neparastu kravu no Arējām robežsalām pēc gadiem ilga ceļojuma, citi lēkāja kā zvirbuļi no vienas Iekšjūras salas uz nākamo. Pagriezušies uz dienvidiem, viņi izpeldēja no pārpilnā šauruma, atstādami Havnoruaiz muguras, un turpināja ceļu staip divām glītām salām - Ārku un lljenu, ko rotāja daudzu pilsētu torņi un terases; pēc tam, lietum līstot un vējam arvien pieņemoties spēkā, kuģis sāka savu ceļu pāri Iekšjūrai pretī Roukas salai.
Naktī, kad vēja brāzmas pūta pavisam neganti, viņi nolaida lejā gan buras, gan mastu un visu nākamo dienu strādāja ar airiem. Garais kuģis stingri turējās viļņos un slaidi slīdēja uz priekšu, bet stūrmanis pakaļgalā pie garā stūres aira raudzījās lietū, kas kapāja jūru, un redzēja tikai un vienīgi lietu. Viņi brauca uz dienvidiem, magnēta bultiņas norādītajā virzienā, un zināja savu ceļu, taču nezināja, kādus ūdeņus šķērso. Geds dzirdēja vīrus runājam par sēkļiem Roukas ziemeļu pusē un par Borilu klintīm austrumos; citi apgalvoja, ka viņu kuģis droši vien esot krietni novirzījies no kursa un nokļuvis tukšajos ūdeņos uz dienvidiem no Kameri salas. Bet brāzmas joprojām pieņēmās un plosīja milzīgo viļņu malas lidojošās putu driskās, un viņi joprojām airēja dievidrietumu virzienā, vējam pūšot no aizmugures. Airēšanas periodi kļuva arvien īsāki, jo airēt tagad bija ļoti grūti; jaunākie puiši strādāja divatā ar vienu airi, un Geds palīdzēja visiem pēc kārtas, kā bija darījis jau kopš aizbraukšanas no Gontas. Kad vīri neairēja, tie smēla ūdeni, jo viļņi spēcīgi šļācās pāri bortam. Tā viņi cīnījās uz priekšu starp vēja dzītajiem viļņiem, kas izskatījās pēc kūpošām kalnu grēdām; salts lietus kapāja muguru, un bungas dimdēja cauri vētras troksnim kā dunoši sirdspuksti.