Ķetaurītis un Letenīte kopš pavasara bija izauguši prāva auna lielumā. Biezā spalva, kas klāja viņu apaļos augumus, spīdēja kā nospodrināts zābaks. Spēka pārpilnībā viņi šad tad kārpīja sūnas un kašņāja zemi.
Pinkaine apstājās kadiķiem aizaugušas gravas malā pie vēja izgāztas dižegles. No zemes izrautās saknes līdz ar izplēsto velēnu pacēlās kā siena. Tuvu klāt auga biezs sīku priedīšu puduris. Zem resnā stumbra varēja ērti palīst, un zeme tur bija sausa.
Pinkaine apmierināta ierēcās un tālāk vairs negāja, bet ar priekšķepām sāka čakli rakt jau piesalušo zemi. Ķetaurītis un Letenīte darīja to pašu. Sūnas un zemes pikas lidoja uz visām pusēm. Drīz tika izkārpīta neliela bedre.
Tad Pinkaine uzsauca lācēniem:
— Atnesiet žagarus! Jāsagatavo guļas vieta ziemai.
Ķetaurītis un Letenīte klupšus krišus aizsteidzās pie kritalām, pielauza sausos zarus, stiepa tos uz bedri un sameta tajā. Kad tas bija izdarīts, lācēniem vajadzēja savākt sūnas, ar ko noklāt žagarus.
Ap saules norietu mīkstu mīkstā guļas vieta bija gatava. Ķetaurītis un Letenīte jau mēģināja gulēšanu. Tik patīkami bija pavārtīties pa pašu gatavoto midzeni! Gribējās jau iekārtoties nakts guļai. Pinkaine tomēr vēl neapmierināti urkšķēja.
— Kas par vainu? — lācēni vaicāja.
— Jumts vēl vajadzīgs, — māte paskaidroja un pieslēja zaru kritušās dižegles stumbram.
Nu Ķetaurītis un Letenīte meklēja zarus un vilka tos pie mātes, kas vilkumu naski sakārtoja virs guļas vietas. Kad nojume bija pieslieta, tai virsū vēl sameta skujas. Tikai tagad lāču ģimene bija tikusi galā ar ziemas migas iekārtošanu.
Bija jau vēls vakars. Visapkārt tumši krēsloja egles. Pieņēmās aukstums. Sals stindzināja strautiņu gravā.
Ķetaurītis un Letenīte ierāpās migā pa austrumu pusē atstāto ieeju. Pinkaine ielīda beidzamā un nogūlās vistuvāk izejai. Cieši blakus saspiedušies, visi trīs ātri aizmiga.
Šajā pašā naktī atnāca ziema. Sāka snigt, un sniga vienā snigšanā līdz pašam rītam. Pinkaines un lācēnu miga pārklājās ar baltu sniega segu, tik mīkstu un maigu kā dūnas.
Uzlēca ziemas saule. Mežā valdīja dziļš klusums. Tikai šad tad ieķērcās sīļi. Bet viņu saucieni nespēja uzmodināt lāčus. Tie gulēja garo miegu.
Pinkaine, Ķetaurītis un Letenīte visu ziemu pavadīja savā migā, reižu reizēm apgriezdamies uz otriem sāniem. Sniega sega klājās arvien biezāka.
Stirnas mierīgi brida garām, un zaķi pat pāri pārcilpoja, nenojauzdami lāču tuvumu.
Aukstās un skaidrās ziemas dienās priedīšu zari virs migas bija nosarmojuši, kamēr citus kokus mežā sarma neskāra. Sniegs virs migas no lāču dvašas bija kļuvis tumši dzeltens. Tās bija vienīgās pazīmes, kas norādīja vietu, kur Pinkaine ar Ķetaurīti un Letenīti pārgulēja ziemu.
1960