Atlikušajā stundā neko nedzirdēju un nesapratu, domās koncentrējos tikai uz to, kas mani sagaida, par nepatīkamajiem tipiem ādas mēteļos un ko viņiem atbildēt, kad jautās par ostu, jo zināju, par ko mani sauc, un sapratu, ka nodevējs ir mūsu Pavļiks Morozovs - Murovskis. Un vai nav tomēr labi, ka to uzzināju burtiski pēc dažām nedēļām, kopš šis tips mūsu vidū uzradās.
Mājās pavēstī parādīju un pateicu, ka esmu brīdināta nevienam neko neteikt. Māte jautāja, kādā sakarībā, bet es atteicu, ka neko nezinu, jo nekad neko mājās nestāstīju. Nevarēja jau paredzēt, kas mātei pa prātam kas ne, un negribēju māti kaitināt, lai nesāk mani raustīt aiz bizēm, tās man toreiz bija ļoti garas.
Tad nu tajā vakarā saķemmējos un sapinu bizes par jaunu nu, lai godīgāka izskatītos. Paņēmu pirmo pa rokai gadījušos mācību grāmatu, ko lasīt, kamēr jāgaida, jo nolēmu izlikties, ka nemaz neesmu nobijusies.
Īstenībā bailes bija šausmīgas, gāju kā ar svina kājām. Tur man lika apsēsties gaitenī uz krēsla. Bez manis tur sēdēja vairāki pieaugušie. Atvēru mācību grāmatu un izlikos, ka lasu. Burtus redzēju, bet vārdus nesapratu. Laiku pa laikam bija dzirdami kliedzieni, tur laikam kādus spīdzināja. Un ja nu mani arī spīdzinās? Tādas kliedzienu skaņas jau sāka stindzināt asinis. Pēc laiciņa divi formās tērptie veda cilvēku ar galīgi dauzītu seju. Pēc tam vēl vienu ar pavisam svaigām, asiņainām sitienu pēdām uz pieres un nobrāztiem vaigu kauliem.
Likās nesaprotami, kādēļ man un pārējiem gaidītājiem tādus skatus rāda, vai iebiedēšanas nolūkā?
Tikko sadauzītais jaunais cilvēks izskatījās ļoti izmocīts, un mūsu acis uz mirkli ļoti izteiksmīgi, sastapās. Mēs bijām sveši, bet jutāmies vienoti. šo acu skatienu ilgi, ilgi nevarēju aizmirst. Kliedzieni vēl un vēl atkārtojās, tur “strādāja”, un mums jāgaida sava kārta. Mana kārta pienāca ap vieniem naktī. Bez jebkāda ievada man jautāja, kas jauns skolā un ko es esot darījusi Ziemas ostā. Atbildi biju sagatavojusi un teicu, ka man nekad vēl ostā nav gadījies būt, jo kas man, skolniecei, vispār varētu būt meklējams ostā. Teicu, ka biju kapos vectēvam skujas uzlikt (īstenībā mans vectēvs guļ citos kapos, bet savā prātā nolēmu - kapus tak neviens vaļā neraks, lai identificētu, kurš bijis mans vectēvs).
Negaidīju tālākus jautājumus, nolēmu pati savu versiju izstāstīt. Teicu, ka atradu kapos mazu kaķīti un ar to rokās apsēdos uz soliņa. Ļoti nobijos , kad sev aiz muguras izdzirdu vīrieša balsi. Vīrietis stāvēja aiz dzeloņstiepļu žoga, runāja kaut kādā svešā valodā, un es, no svešā baidīdamās, jau gribēju bēgt prom. Negaidot svešais sāka vilkt kaut ko no kabatām un meta pāri žogam man. Tur bija šokolāde un cigaretes, un, kas tur par brīnumu, ja es, pēckara bērns, tādas retas. mantas pacēlu un arī uz skolu aiznesu. Manīju, ka pratinātājs laikam ir noticējis, jo nekas nenorādīja par pretējo. Iestājās īss klusuma brīdis, lai neradītu iespēju vēl kaut ko jautāt un, gribēdama viņu pārliecināt, ka man vispār nav par ko baidīties, parādīju līdzpaņemto skolas grāmatu, teikdama, cik labi, ka paņēmu to līdzi: kamēr gaidīju uz pieņemšanu, sagatavoju stundas vairākām dienām uz priek?u:
Redzēju, ka grāmata atstāja labu iespaidu par manu godīgo personību. Domāju, nu es varu celties un iet, jo uzskatīju lietu par izbeigtu, jo acīmredzot šai iestādei nav nekas zināms par citiem maniem nedarbiem: par karogu noraušanu, mērķī šaušanu Kūrmājas prospektā kādā pagrabā, ragu un astes piezīmēšanu Staļina bildei uz žurnāla vāka skolas sarkanajā stūrīti u.c.
Visi sīkie nedarbiņi manā acu priekšā nozibsnīja kā paātrinātā kinolentē. Bet pratinātājs mani pārsteidza ar galīgi idiotisku jautājumu, proti, ko mani vecāki runājot par jauno padomju valdību. Jautājums tika izteikts neveikli un tik neprofesionālā līmenī, ka es tik tikko nesāku smieties, iedomājoties, kurš gan viņam stāstīs, par ko vecāki mājās runā.
Jāatbild bija, tādēļ sacīju, ka mana māte ar vecomāti tā saplēsušās, ka nu jau mēnešiem savā starpā nerunā nemaz, šņākdamas vien staigā. Viss. Par mājām viss skaidrs.
Tad atkal jautāja par skolu, ko runā skolēni, skolotāji, skolēnu vecāki. Teicu, skolā tuvojas sarīkojums un runā galvenokārt par to. Laikam pietrūka jautājumu. No tā NKVD pratinātāja jau arī nekas prātīgs nevarēja būt, tāds zaļš zeņķis vien bija, nekādu respektu pret viņu nejutu. Viņš man parakstīja caurlaidi, teikdams, ja es dzirdot kādus pretpadomju izteicienus, lai nekavējoties viņam paziņojot un lai ostas tuvumā vairāk nerādoties. Vienā mierā atbildēju, ka tagad, ziemā, man tur nav ko meklēt, bet pavasarī gan būs uz kapa puķes jāuzstāda, bet tad jau svešie kuģi tur vairs nestāvēs. Aizverot aiz sevis NKVD nama durvis, jutos vai veselus desmit gadus vecāka. Sapratu, ka pret mani nekādu tiešu pierādījumu nebija, izņemot mūsu klases komjaunie?a Murovska ziņojumu. Zināju, ka nebūs viegli apslēpt dusmas pret pretīgo komjaunieti, tomēr nolēmu skolā nevienam neko neteikt; jo biju par to brīdināta.
Drīz pēc mana nepatīkamā piedzīvojuma sekoja pavisam uztrauco?s notikums, par kuru uzzināja visa skola, lai gan runāja par to tikai čukstus. No 12. klases bija apcietināti četri zēni, vienlaicīgi ar vairākiem citiem no Liepājas tehnikuma pēdējiem kursiem. Drīz dabūjām zināt apcietināšanas iemeslu: Izrādās, uz papīra lapas zem virsraksta “Tēvijas vanagi” bijuši pierakstīti visu apcietināto zēnu uzvārdi. Tātad viņi tika apsūdzēti par skolnieku grupas organizācijas “Tēvijas vanagi” organizēšanu. Vārdu atceros tikai vienam, jo viņš spēlēja klavieres mūsu 1. vidusskolas skolnieku orķestrī. Tas bija Gunārs Gūža, ļoti pieklājīgs, visādā ziņā pozitīvs zēns ar atklātu valodu. Puišus tiesāja Baltijas kara apgabala kara tribunāls 1947. gada decembrī. Visiem piesprieda 25 gadus brīvības atņemšanu ar tiesību zaudēšanu uz 5 gadiem. Tas nebija juridisks tiesas process, bet ļauns murgs. Par apcietināto zēnu tālāko likteni neviens neko nezināja.
DAKTERIS ZĀBERS
Šad tad uz ielas satiku dakteri Zāberu. Viņu pa gabalu varēja pazīt pēc frizūras, jo viņam bija stipri gari, biezi, pavisam balti mati. Viņš bija krietni pāri pensijas vecumam, bet joprojām strādāja.
Mēs bijām pazīstami no vācu laika, kad strādājām vienā lazaretē - Nr.769. Vācu laika pēdējā gadā bija izdota pavēle, ka visiem jauniešiem, sasniegušiem četrpadsmit gadu vecumu, bija jāstrādā, pretējā gadījumā jābrauc ārpus pilsētas tranšejas rakt. Es iekārtojos darbā Liepājas pilsētās valdē par kurjeri. Tur arī iemācījos lietot rakstāmmašīnu, jo bija jāraksta veidlapas. Kurjeres darbs man nepatika, un es ilgi tur nepaliku. Radās izdevība iekārtoties daudz smalkākā vietā - vācu kara lazaretē par pārtikas noliktavas uzskaites grāmatvedi. Lazaretei bija nodaļas visā pilsētā, bet ģimnāzijas ēkā bija ķirurģiskā nodaļa, pārtikas noliktava un grāmatvedība. Visi dokumenti ienāca rokrakstā un ar gotu burtiem. Par laimi, gotu rakstus lasīju brīvi, jo biju gājusi vācu pamatskolā.